Jānis Aišpurs, grupa "The Sound Poets" vai dziesma "Kalniem pāri" ir vārdi, kurus ir dzirdējis teju ikviens Latvijā dzīvojošais. Interesanti, ka grupas solists teju visu mūžu ir bijis saistīts un aizrauts ar mūziku, tomēr ilgi vien nevarēja iedomāties, ka viņa profesija varētu būt mūziķis – pagāja gadi, līdz sabiedrībā iemīļotais dziedātājs noticēja savām spējām un talantam.
Atskatoties uz pagājušo laiku ar šodienas redzējumu, Jānis Aišpurs teic: "Mūzika ir mans ceļš, ko iet un neapstāties. Lai to saprastu, bija jānostaigā kilometru tūkstoši citu ceļu, jāieskatās savās bailēs un jāierauga sava ēna, jāiepazīst uzvaras un zaudējumi, jāsaņem dūša atzīt sev un citiem savas kļūdas, jāatvainojas gan svešiem ļaudīm, gan pašiem tuvākajiem, jāiemācās klausīties gan sevī, gan ceļabiedros. Bija jāiemācās noticēt sev! Un pat arī pēc visām šīm mācībām – ceļš nav viegls, bet tas ir tā vērts. Jo tas ir mans ceļš!"
"Mans žanrs ir multižanrs"
Jānim Aišpuram jau kopš agras jaunības bijušas vairākas šķietami stipras puses. "Ļoti ilgu laiku es vēlējos, kaut man būtu tāds viens žanrs vai talants ne tikai mūzikā, bet vispār. Viena konkrēta profesija, ko es mācētu tā smalki un līdz galam," viņš teic.
Tomēr vienā brīdī Jānis Aišpurs atskārta, ka varbūt tas arī ir viņa talants – būt labam un spējīgam daudzās jomās. "Tas reizē ir gan lāsts, gan spēks.
Es varu pats sašūt vai salāpīt sev drēbes, salabot santehniku, sarakstīt dziesmu, bet vai es to mācētu izdarīt tā, kā sava aroda spicākie meistari? Nē,"
viņš stāsta, atzīmējot, ka tas nebūt nav slikti un arī viņa mūzikā neesot viena žanra.
"Mans žanrs laikam ir multižanrs. Mana pārliecība vismaz muzikālajā ceļā ir tāda, ka tā atspoguļo manu emocionālo stāvokli, kur es tajā dzīves nogrieznī atrodos. Ja viņš ir, teiksim, akustisks, mēs ar "poetiem" [grupu "The Sound Poets"] sarakstām "Pie vienas uguns", ja tas ir kaut kas klasiskāks, ir bijušas sadarbības ar koriem, orķestriem, ar "Tautumeitām".
Folkmūzika ienāk, kad es pats iedziļinos folkmūzikā. Jā, tāpēc man nav tāda žanra. Jāņa Aišpura žanrs ir multižanrs," viņš priecīgi stāsta.
Koris noved līdz paša grupai
Sajūsmu par kormūziku Jānim Aišpuram savulaik atklājusi māsa Sanita, kura dziedāja Rīgas Skolēnu pils korī. "Tas bija pirmais koris, ko pieredzēju, un uz to no malas skatījos ar atvērtu muti," atceras Jānis Aišpurs, kurš tobrīd vēl nenojauta, cik cieši pēc vairākiem gadiem viņa dzīve būs saistīta ar mūziku.
Mācoties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un neesot stāvā sajūsmā par matemātiku, Jānis Aišpurs iestājās skolas jauktajā korī, ko diriģēja Iveta Rīsmane.
"Tad vienā septembrī man kora draugs teica, lai atnāku līdz uz "Kamēr…" noklausīšanos. Nebija, ko darīt, aizgāju. Un tā es uz astoņiem gadiem nonācu pie Māra Sirmā,"
par nejaušību virkni stāsta Jānis Aišpurs, kurš atzīst, ka kormūzikas bagāža apzināti un neapzināti laužas cauri arī grupas "The Sound Poets" daiļradei.
Arī grupa "The Sound Poets" savu pilno sastāvu ieguvusi, pateicoties Jāņa saistībai ar kori. Kopā ar "Kamēr…" viņš reiz uzstājās koncertos, kuros piedalījās arī Gidons Krēmers un "Kremerata Baltica". Tobrīd orķestra sastāvā čellu spēlēja Marta Sudraba. "Tas, kā viņa to darīja, mani tajā brīdī suģestēja un aizrāva – es iemīlējos šī instrumenta skaņā," atceras Jānis Aišpurs.
Kad 2011. gadā notika pirmais un tobrīd vienīgais plānotais grupas "The Sound Poets" koncerts, Jānis, vēl joprojām iedvesmots no čellistes Martas Sudrabas snieguma, uzaicināja kopā ar grupu spēlēt arī stīgu kvartetu, kura sastāvā bija tagadējā grupas dalībniece Undīne Balode. "Mēs ar Normundu [Lukšu] sapratām, ka gribam turpināt, un sapratām, ka gribam arī, lai čells paliek mūsu pamatsastāvā. Un tā Undīne atnāca pie mums," stāsta Jānis Aišpurs.
No nopietna hobija līdz maizes darbam
Jānis Aišpurs bērnībā mācījās mūzikas skolā un līdz 24 gadu vecumam dziedāja korī "Kamēr…", tomēr, neskatoties uz to, cik ļoti mūzika viņu aizrāva, viņš nespēja saskatīt sevi kā pastāvīgu mūzikas pasaules pārstāvi. Vairākas reizes mūziķis centās pielikt punktu šim iemīļotajam hobijam, tomēr dažādie dzīves pavērsieni viņu atkal un atkal veda atpakaļ pie mūzikas.
Jānim Aišpuram bija 32 gadi, kad viņš beidzot noticēja, ka mūziku var saukt ne tikai par savu hobiju, bet arī par maizes darbu.
"Līdz tam mūzika vienmēr bija ļoti nopietns hobijs, bet nekad nebija pieļauta doma, ka tā varētu būt mana profesija," viņš stāsta.
Kad 2011. gadā nodibinātā grupa "The Sound Poets" negaidīti ieguva publikas atzinību, Jānis Aišpurs paralēli strādāja pilnas slodzes darbu reklāmas biznesā. "Es attapos, ka trīs mēnešus guļu varbūt tikai kādas četras stundas naktī. Dienā ir astoņas darba stundas, tad vēl ir stundas, ko pavadi mūzikā, un tad vēl jāatrod laiks ģimenei, attiecībām un bērniem," viņš atceras savas pārpildītās dienas, kuras vienā brīdī rezultējās pārslodzē un radīja veselības problēmas. "Tad bija lielas pārdomas. Es sapratu, ka pēc trīs gadiem gribētu spēt nodrošināt savu ģimeni ar mūziku tāpat, kā to tobrīd spēju izdarīt ar reklāmu.
Un tad mērķtiecīgi sāku vēl vairāk iet mūzikā, ejot aizvien tālāk no sava iepriekšējā maizes darba," stāsta Jānis Aišpurs.
