Jūrmalā dzimusī mūziķe Vineta Sareika savu talantu pilnveidojusi, studējot Parīzē un Briselē. Starptautisku atpazīstamību guva 2009. gadā, uzvarot Beļģijas Karalienes Elizabetes starptautiskajā vijolnieku konkursā, viņas karjera attīstījās spēlējot kamermūziku un pildot pirmās vijoles pienākumus simfoniskajos orķestros. 2011. gadā Vineta Sareika kļuva par Flandrijas Karaliskā filharmoniskā orķestra galveno koncertmeistari. Vairākus gadus muzicēja pašas līdzvadītajā kameransamblī "Trio Dali", kas guva panākumus starptautiskos konkursos. 2010. gadā Vineta Sareika ieguva Lielo mūzikas balvu kategorijā par izcilu interpretāciju, bet 2023. gadā saņēma izcilības balvu kultūrā. Pagājušā gada maijā viņa pievienojās vienam no Eiropas spožākajiem simfoniskajiem orķestriem – "Berlīnes filharmoniķiem", 104 gadu vēsturē kļūstot par pirmo sievieti, kura ieņem koncertmeistares amatu. Šogad vijolniece un kamermūzikas profesore kļuvusi par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesori līdzās starptautiskajai pedagoģijai un koncertdarbībai.
Henrieta Verhoustinska: "Skatuves mākslinieku lielākais ienaidnieks ir lielais psiholoģiskais spiediens", tas ir jūsu citāts no intervijas Inesei Lūsiņai "Kultūras Dienā". Kā jūs izjūtat šo spiedienu, un vai jūs esat fiksējusi reizes, kad tas jums ir traucējis?
Vineta Sareika: Interesanti, tādu citātu pat vairs neatceros. Protams, tas spiediens ir mūsu pastāvīgais sabiedrotais, ir jāmāk vienkārši ar to kaut kā sadzīvot. No defekta to padarīt par efektu. Es uzskatu, ka adrenalīns var būt ļoti veselīgs, un tas ir tas, kas dod to dzirksteli tajā koncerta brīdī. Man pirms iziešanas uz skatuves ļoti palīdz elpošana, tiešām tās divdesmit minūtes, lai būtu pilnīgs miers un mēģinu nedomāt ne par ko, un tiešām būt mūzikā un tajā dotajā brīdī. Tas uztraukums ir tāda lieta, kuru nekad nevar tā īsti saprast, tu esi pilnībā izgulējies, paēdis, tev tik un tā būs uztraukums.
Kas vairāk rada šo uztraukumu – kaut kāda apziņa, kaut kāds konkrēts cilvēks auditorijā vai kādas gaidas, kuras jūs zināt, ka uz jums liek, teiksim, skaņdarba autors? Kas ir tie noteicošie faktori?
Es domāju, ka tā ir pieredze un varbūt skaņdarba izvēle. Protams, pirmās reizes atskaņojot kaut kādu konkrētu darbu, kas ir arī tehniski sarežģīts vai kur vēl īsti nav visi tie refleksi tik nobrieduši, protams, uztraukums ir lielāks. Ja to skaņdarbu mēs jau spēlējam desmit, divdesmit reizes, tad katru reizi ir lielāka atbrīvotība, lielāka pārliecība.
Jūsu sasniegums, kļūstot par pirmo sievieti koncertmeistari Berlīnes Filharmonijas orķestra vēsturē, tika pat nominēts "Kilogramam kultūras" kategorijā "Notikums", bet tagad Latviju ir pāršalkusi ziņa, par ko jūs pati pavēstījāt savā "Facebook" profilā, ka jūs ejat prom no orķestra. Vai jūs šo lēmumu pieņēmāt tā strauji, vai briedāt ilgāku laiku?
Šis lēmums tik tiešām brieda ilgāku laiku, un tas ir ļoti pārdomāts. Esmu ļoti priecīga, ka es pieņēmu šo lēmumu.
Es uzskatu, ka dzīvē ir tie objektīvie faktori, un no malas varētu šķist, jā, prestižs, drošība, finansiāli un visādi šie te faktori, bet, manuprāt, ir jāklausa sirdsbalsij un mana sirdsbalss jau ilgāku laiku man teica, ka tā nav īstā vieta.
Vai lielie simfoniskie orķestra skaņdarbi nav jūsu aicinājums?
Es tā neteiktu. Šajā konkrētajā orķestrī es neredzēju sevi ilgtermiņā. Es neredzu savu nākotni šajā orķestrī. Es esmu ļoti pateicīga par visu, ko es esmu ieguvusi, to neatsveramo pieredzi un simfonisko repertuāru, un šajā ceļā satiku arī fantastiskus mūziķus. Nekādā gadījumā neko nenožēloju. Ja man būtu otrreiz jāiet tas ceļš, es noteikti darītu tieši tāpat, bet, jā, ir pienācis laiks atkal šķirt nākošo lapu, un esmu ļoti priecīga par to.
Orķestris noteikti paņēma ļoti daudz jūsu laika. Kam jūs šo laiku tagad veltīsiet, kādi ir jūsu plāni?
Ir plāni un idejas, bet šis lēmums vēl ir diezgan, diezgan svaigs, tāpēc par konkrētiem plāniem šoreiz varbūt mazāk. Protams, tuvākajā nākotnē ļoti daudz arī kamermūzikas un solo, es biežāk iegriezīšos arī Latvijā, un man jāsaka paldies Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim par rezidējošā mākslinieka statusu. Laiks ir piepildīts, bet arī ilgtermiņā briest dažādi plāni un idejas, bet par to varbūt nākošreiz.
Mēs tiekamies kāda ļoti īpaša koncerta priekšvakarā. Proti, Cēsu koncertzāles desmitās jubilejas koncerta priekšvakarā, kur jūs izpildīsiet Pētera Vaska "Vientuļo eņģeli" (koncerts izskanēja 21. septembrī – red.). Vai jūs jūtat īpašu radniecību ar Pēteri Vasku un ar citiem latviešu komponistiem?
Man ar Pēteri jau gadu garumā ir ļoti sirsnīga un silta sadarbība gan kā solo māksliniecei, gan es atceros "Artemis" kvartetu, kam viņš veltīja savu Sesto stīgu kvartetu. Mēs ļoti intensīvi kopā ar viņu iestudējām šo darbu un tādā veidā iepazinām viņu vēl tuvāk kā cilvēku, ne tikai kā mūziķi. Es vienmēr jūtu īpašu saikni ar viņa sirsnību, īstumu, ar to, kas mūsdienās var būt mūziķu pasaulē ir tāda reta pērle. Tur nav ne grama izlikšanās, tas viss ir pa īstam. Tas, ko viņš ir ielicis savā mūzikā, viņš to tiešām jūt ar katru savu šūnu. Tad, kad mēs kopā strādājām pie šī opusa un visiem pārējiem viņa skaņdarbiem, tas var funkcionēt tikai tad, kad ir pilnīgi simtprocentīga pārliecība par to esenci, kas tajā skaņdarbā ir ielikta. Par "Vientuļo eņģeli" atceros, ka pirms pāris gadiem es šo skaņdarbu atskaņoju ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgām, jā, tas ir kaut kas tāds dievišķs. Tas tiešām ir tas vientuļais eņģelis, kas no augšas uz mums skatās. Gan ar tādu varbūt nostalģisku un skumju skatu dažbrīd, vai arī ar cerību un ticību. Tā skaņdarba uzbūve ir tāda, ka nekad nebūs skaidrības, kur tā frāze beidzas, tā vienmēr plūst tālāk kā tāda upe, kas vienkārši nekad nebeidzas līdz pašai pēdējai notij, kas uzlido kaut kādā citā sfērā.
Tas ir viens no populārākajiem Pētera Vaska skaņdarbiem, un "Spotify" tam ir neskaitāmi daudz klausījumu, kurus var pielīdzināt jebkurai popmūzikas dziesmai. Cēsu koncertzāle svin pirmo desmitgadi, un mēs ļoti lepojamies ar to, ka mums ir šādas koncertzāles ārpus Rīgas, jo Rīgā akustiskā koncertzāle vēl tikai top. Kādas ir jūsu sajūtas par Cēsu koncertzāli? Vai jums tā nav par mazu? Jūs esat pieradusi pie plašākām zālēm.
Jāsaka godīgi, es bieži neesmu bijusi Cēsu koncertzālē. Es atceros, mēs kādreiz ar "Sinfonietta" spēlējām Vivaldi "Četrus gadalaikus" un vēl kādas pāris reizes, bet tā nav viena no tām koncertzālēm, kur es esmu katru gadu uzstājusies. Tāpēc, jā, tās atmiņas ir diezgan tālu prom, bet par to izmēru, man personīgi ļoti patīk šādas kamerzāles, tāpat kā Dzintaros vai Ventspilī, man liekas ļoti silta un patīkama sajūta. Cēsīs arī tas koka materiāls, protams, piešķir tādu īpašu mājīgumu, un, cik es atceros, akustika arī ir ļoti skaista. Ļoti liels prieks par reģionālajām koncertzālēm, un es tiešām turu īkšķus, lai Rīgā mums drīz būtu arī fantastiska filharmonija.
Jūs spēlējat slavenā meistara Stradivāri vijoli. Kur šī vijole skan vislabāk – kamertelpās vai plašā zālē? Es dzirdēju, ka orķestrim jums ir cita vijole.
Nē, šobrīd es arī orķestrī spēlēju šo instrumentu, jo tiešām man viņš ir ļoti sirdij tuvs. Nu jau kādus astoņus gadus man ir laime spēlēt šo vijoli. Grūts jautājums par tām telpām. Man šķiet, ka īstenībā atšķirība starp šo Stradivāri instrumentu un varbūt kādu modernu instrumentu, ko man ir nācies spēlēt arī agrāk, ir, ka šai vijolei pašai ir akustika un rezonanse. Varbūt tādā neierastā koncerta vietā, kur akustika būtu diezgan pasausa, tik un tā var atrast īsto vietu un būs iespēja dažādas nianses izvilināt no šī instrumenta. Tieši tas ir tas plusiņš, ka neatkarīgi no tā, kurā vietā un kādos apstākļos es spēlēšu, spēlēt šo vijoli vienmēr ir liels prieks.
Kāda ir atšķirība un kur jūs jūtaties komfortablāk – muzicējot ar orķestri vai kamerorķestra sastāvā, vai solo?
Mūzika paliek mūzika, es mēģinu nedalīt nekādās kategorijās. Es uzskatu, ka, spēlējot orķestrī vai arī solo ar orķestri, tik un tā ir saspēlēšanās, kur katram mūziķim ir ļoti svarīga loma un svarīgi impulsi, un es domāju, tam mērķim vajadzētu būt, ka viss ir kā kamermūzika. Viss ir saspēlē, ir tāda ņemšana un došana, un muzicēšana ar atvērtām ausīm, nevis tikai ieejot sevī un koncentrējoties uz savu balsi, bet būt atvērtam pret to, kas ir apkārt.
Ko jūs gūstat mūzikā tādu, ko nekur citur nav iespējams iegūt?
Labs jautājums. Manuprāt, mūzika ir dzīves spogulis. Ir jāizdzīvo ļoti daudz, ir jābūt tai pieredzei, lai mūzikā to visu varētu izteikt. Tas nav nošķirams jēdziens.
Nebūtu dzīves, ja nebūtu emocijas, ja nebūtu saskarsmes ar cilvēkiem, ja nebūtu visi citi mākslas veidi vai iedvesma no dabas, notiekošā pasaulē gan pozitīvā, gan negatīvā, tad tā mūzika arī būtu ļoti blāva.
Jūs jau minējāt, ka šosezon esat Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošā māksliniece. Latvijas Radio "Klasikas" intervijā ar Ingu Saksoni jūs teicāt, ka šosezon ir paredzētas dažādas trakas lietas. Vai jūs varētu mazliet par tām pastāstīt?
Jā, ir paredzēti daudzi dažādi koncerti dažādos sastāvos. Šeit arī tas sasaucas ar to, ko es jums tikko teicu, var jebkurā sastāvā muzicēt, jo mūzika paliek mūzika, un es ar vienādu gandarījumu un prieku ķeršos klāt visām šīm programmām. Vakar ar Tarmo Peltokoski mēs jau atklājām šo sezonu ar kamermūzikas koncertu Dzintaros. Tarmo bija pie klavierēm, un pirmā sadarbība ar viņu kā pianistu ir ļoti, ļoti jauka. Mums bija sadarbība, bija tāds saspringts mēģinājumu process, bet šķiet, ka gandarījums bija mums abiem un arī publika bija ļoti atsaucīga. Man vienmēr ir pavisam īpaša sajūta spēlēt Jūrmalā, manā pilsētā, manās mājās. Nākamie koncerti ir paredzēti 28. februārī un 1. martā Dzintaros un Ventspilī kopā ar LNSO stīgu sastāvu. Šī programma būs diezgan tumša un ārkārtīgi dvēseliska. Mēs sāksim ar Semjuela Bārbera slaveno "Adagio" stīgām. Turpināsim ar Karla Amadeja Hartmaņa "Concerto funebre". Tas ir sēru koncerts, kas rakstīts 1939. gadā ārkārtīgi skarbos apstākļos, kas, diemžēl, sasaucas arī ar mūsdienām. Otrajā koncerta daļā Franča Šūberta "Nāve un meitene" pārlikums stīgu orķestrim. Tālāk 13. martā kopā ar pianisti un man tuvu draudzeni Laumu Skridi un ar beļģu klarnetisti Annelīni van Vauvi (Annelien Van Wauwe), mēs atskaņosim tādu interesantu trio programmu klarnetei, vijolei un klavierēm. Tur būs gan Bartoks, gan Stravinskis, gan Hačaturjans. Tāda ļoti temperamentīga un koša programma. Sezonas noslēgums jūnijā Dzintaru lielajā zālē kopā ar Tarmo un simfonisko orķestri. Mēs atgriezīsimies pie Pētera Vaska un atskaņosim "Vox amoris" jeb "Mīlestības balss".
Kas jums ļauj un liek saglabāt saikni ar Latviju? Kas jūs velk atpakaļ visvairāk? Vai tie ir cilvēki, vai jūsu ģimene? Vai tie ir komponisti, kuri jūs interesē?
Mājas paliek mājas. Man liekas, tā ir liela laime, ka var saglabāt šādu saikni, kaut arī es ļoti agri aizbraucu no Latvijas, jau piecpadsmit gados es devos studēt Parīzē. Tas ir kaut kas pavisam savādāks, braukt atpakaļ un spēlēt, un tikt novērtētai mājās. Tā ir ļoti skaista sajūta.
Jums ir maza meitiņa, vai viņas mājas ir šeit vai tomēr kaut kur citur?
Mēs dzīvojam Berlīnē, un, protams, viņa ļoti mājīgi jūtas tur, bet šogad mēs diezgan bieži paviesojāmies arī Jūrmalā. Tagad es varu teikt, ka viņai mājas ir gan Berlīnē, gan Latvijā. Viņa arī vienlīdz labi runā abās valodās.
Kā jums šķiet, vai viņa saistīs savu dzīvi ar mūziku?
Nu to ir pāragri teikt, es viņu nespiedīšu, un viņa pati izlems, vai viņa grib spēlēt kādu instrumentu. Vai tā būs vijole? Šobrīd to nevar pateikt, bet viņa ir ļoti muzikāla, ļoti labprāt dzied un dejo.
Ja jums ir jāizvēlas repertuārā spēlēt klasisko mūziku vai laikmetīgo, kas būs jūsu izvēle?
Es domāju šīm lietām jābūt balansā. Mēs nevarētu iedomāties nespēlēt klasiku, tad man vairāk nebūtu nekāda saikne ar lielajiem, ģeniālajiem komponistiem. Vai tas būtu Bahs vai Šūberts, vai Bēthovens. Tas vienkārši ir pārāk ģeniāli, lai to vairs nedarītu, bet tikai spēlēt jau sen sarakstītu mūziku arī būtu ļoti žēl.
Jo kādam ir jāspēlē tas, ko radījuši mūsdienu komponisti.
Jā, galvenais, lai šī mūzika būtu radīta, kā jau es teicu sakarā par Pēteri, no sirds un lai tas būtu īsti. Man kādreiz ir kritika par laikmetīgo mūziku, protams, ne visu. Diezgan bieži man nākas saskarties ar tādu efektu mūziku, kura skaisti izskatās uz papīra, bet, kuru spēlējot, liekas, ka pietrūkst īstuma.
Man liekas, lai kāda būtu komponista personība, tam ir jānāk no dziļākās pārliecības.
Visi mūsu aptaujātie vijolnieki uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi atrast savu balsi, savu virstoni, būt pašam un saprast, ko tu vēlies pateikt. Tas tā labi izklausās, bet ko tas īsti nozīmē? Sava skaņa, savs virstonis, savs vēstījums.
Tad man ir tiešām jāpiekrīt šai brīnišķīgajai kompānijai, ko mēs tikko dzirdējām. Nav vienas receptes. Ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Tiklīdz es kaut ko pateikšu, kāds cits mēģinās kopēt šo ceļu. Es domāju, kā Paula Šūmane teica, ir jābūt kaut kam, ko teikt, un ar to informāciju mēs vēlamies dalīties ar klausītājiem un skatītājiem. Ir, pirmkārt, pašam jāizdzīvo. Ir šī pieredze jāiegūst, ir jāiet laukā no savas komforta zonas, ir jātiekas ar cilvēkiem, jāiegūst pozitīvas, negatīvas pieredzes, ir jāiemīlas, ir jāiet pie dabas, ir jāvēro; es nezinu, tas var būt jebkas, ir jābūt atvērtām acīm, atvērtām porām, atvērtām šūnām. Kādā brīdī nāk tas impulss, ka ir ievākts pietiekami daudz materiāla. Mēs to visu varētu tagad pārvērst iedvesmā un dalīties tālāk.
Mūziķa karjeru lielā mērā kaldina arī uzvaras dažādos konkursos, un savulaik jūs pati esat uzvarējusi tādos, bet šobrīd jūs jau esat kā žūrijas locekle. Ko jūs ieteiktu jaunajiem censoņiem, kas piedalās konkursā, ko noteikti nevajadzētu darīt, bet ko tomēr būtu vēlams darīt, kam būtu jāpievērš uzmanība?
Konkurss – tā jau ir arī tāda liela tēma. Es varu teikt, ka, esot žūrijas jeb otrajā pusē, tomēr ir daudz mazāk stresa. Es ne par ko negribētu atgriezties atkal tajā pusē. Tas pats vārds – konkurss, sacensības – man liekas, tas ir tik ļoti nepareizi, tāpēc saprotu, ka tam ir jāiziet cauri un tas atver ļoti daudzas durvis dažos gadījumos. Bet atkal runa ir par mūziku, un runa ir atkal par to, par ko mēs šeit runājam. Par to savu balsi, par savu autentiskumu, par to, ko mēs vēlamies pateikt. Un man šķiet, ka, vērojot konkursa kandidātus, ļoti bieži man nākas redzēt to, ka cilvēki mēģina apžilbināt žūriju, mēģina apžilbināt publiku – skatieties, cik es labi māku spēlēt vijoli, kāda man tehnika, es jums parādīšu, cik ātri un cik tīri. Tas viss, protams, ir fantastiski, bet tā virtuozitāte ir viens no tiem darbarīkiem, kādi mums varbūt ir nepieciešami.
Ja ir tāda tukša virtuozitāte un tukšs spožums, tad nu tas ir kā kaut kāda publikācija "Instagramā", ko mēs izlasām un momentāni arī aizmirstam.
Vai kā priekšnesums cirkā?
Nu, cirks jau arī var būt ļoti māksliniecisks un ļoti iedvesmojošs.
Taisnība, taisnība, es nepareizi izteicos...
Katrā mākslas žanrā ir iespēja tiešām aizķert cilvēka dvēseli, bet tam nevajadzētu kļūt tādam drudžainam mērķim. Es tagad meklēšu savu ceļu, un man viņš ir jāatrod, un man tagad ir jābūt kaut kam īpašam, ar kaut ko jāizceļas, un oriģinālam, tas arī nav pareizi, jo tam ir jānāk kaut kā dabiski, tas nav ātrs ceļš. Daudz jāvēro, ir daudz jādomā, varbūt jālasa grāmatas, jāsmeļas iedvesma kaut kur citur, ne tikai tajā savā vijoles repertuārā un tajās stundās, ko mēs pavadām, spēlējot gammas un Paganīni kaprīzes. Tā ir viena svarīga daļa, bet tas nav tas svarīgākais.
Jūs esat arī studējusi ārzemēs, Parīzē un Briselē. Vai mūziķa starptautiskai karjerai tas ir obligāts priekšnosacījums – mācīties kaut kur ārpus Latvijas?
Grūts jautājums, es domāju, ka ne. Svarīgi ir satikt pareizos cilvēkus savā ceļā, satikt pareizos skolotājus. Es tikai varu pateikt, ka skolotāji, pie kā es mācījos savā laikā Latvijā, bija tik fantastiski, kaislīgi pedagogi. Es tādus neesmu satikusi ne Francijā, ne Beļģijā. Tur bija citas kvalitātes, bet tas pats Ojārs Kalniņš, pie kā arī Paula Šūmane mācījās… Es atceros, kad svētdienās stundām ilgi braucām pie viņa uz Kauguriem un stundām ilgi spēlējām gammas un visādus vingrinājumus, viņam bija pacietība slīpēt pēdējās detaļas, to viņš galīgi nedarīja kaut kādu prestižu vai naudas dēļ. Toreiz jau vispār naudas nevienam nebija, bet tas bija vienkārši viņa dzīves stils. Arī Anete Zvaigzne, pie kā es ilgus gadus gāju, – tas fanātisms un tā atdeve, ar kādu viņa strādāja, tas bija kaut kas fantastisks.
