2022. gadā Reivens Čakons kļuva par pirmo Amerikas pamatiedzīvotāju, kas saņēmis Pulicera balvu mūzikā. Čakons ir arī prestižā Makārtura "Ģēniju granta" laureāts. Šobrīd viņš dzīvo Ņujorkā, bet bērnību vadījis navaho rezervātā Arizonā. Mācījies Kalifornijas Mākslas institūtā, un, kā atklājas sarunā, tas nebūt nav ierasts ceļš kādam no Amerikas pamatiedzīvotāju kopienas.
Čakona solokoncertus reizēm veido trokšņu mūzika ar atsaucēm uz Amerikas pamatiedzīvotāju tradicionālo mūziku, taču reizēm tie ir arī konceptuāli priekšnesumi, kuros elektroakustika un kolāžmūzika vijas ar sociālpolitiskām tēmām. Viņš sadarbojies ar "Kronos" stīgu kvaretu; Čakons darbojas gan ar tradicionālo, gan grafisko notāciju, viņa ekstravagantākie skaņdarbi ir jāizpilda ar kuģu miglas taurēm, šaujamieročiem, cirvjiem un apskaņotiem sadzīves priekšmetiem.
Signe Lagzdiņa: Kas jums pašam šķiet svarīgi mūzikas radīšanā šobrīd?
Čakons Reivens: Katra reize, kad uzstājos publikai, ir mana iespēja eksperimentēt ar jauniem objektiem, jauniem instrumentiem, jaunām skaņām. Un tāpēc katra uzstāšanās man mēdz būt iespēja izmēģināt jaunas lietas. Arī mans ierastais aprīkojums, ko vienmēr ņemu līdzi, mainās no tā, kur dodos. Arī pati telpa daudz nosaka – kā tā atstaro skaņu, kā frekvences tajā uzvedas. Tas dod iespēju improvizēt pašam ar sevi.
Citāda mana mūzikas daļa ir tā, kurā rakstu mūziku citiem – rakstu kamermūziku. Tas ir mazāk spontāni. Pierakstītā mūzika prasa daudz laika, pārdomu, lielu rediģēšanu. Esmu starp šiem diviem atšķirīgajiem mūzikas veidošanas ceļiem.
Minējāt, ka ņemat līdzi kādu aprīkojumu. Pieņemu, ka uz Rīgu nevedīsiet līdzi kuģu taures, taču vai varat izstāstīt, kas jums tomēr būs līdzi?
Varu atklāt, ko mēdzu vest līdzi.
Esmu līdzi ņēmis brieža ragu. Skrāpēju ragu pret stiklu, lai radītu dažādus akordus un toņus. Rodas skaņas, kas izklausās pēc kliedzieniem. Ja ceļoju pa Amerikas Savienotajām Valstīm, to ir viegli paņemt līdzi, bet to ir ļoti grūti vest pāri okeānam.
Šaubos, vai vispār ir atļauts dzīvnieku ķermeņa daļas ievest citā valstī. Bet man ir kabatas versija šai idejai! Tītara zvans! Tas ir koka gabals, ko berzēju pret nelielu stikla kupolu – tas rada tādus pašus akordus, ja tam pievienoju pedāļus vai harmonizatoru. Lielu daļu manu darbu veido šīs akustiskās skaņas, kas izlaistas cauri loop un dažādiem efektiem.
Ir divu veidu efekti, ko vienmēr izmantoju. Tie ir divi dažādi ģitāras pedāļi, kas uztver signālu un aizkavē to, pēc tam raida atpakaļgaitā. Kad es salieku tos kopā, tad katrs atceļ otra darbību.
Līdzīgs process notiek ar skaņaugstuma mainītājiem. Man ir viens pedālis, kurš ļoti daudzus intervālus pārveido par zemākiem, bet otrs – pārveido atpakaļ. Man patīk, ja dažkārt nezinu, ko mans instruments darīs tālāk…
Vai man, kura mācījusies klasisko muzikoloģiju, būtu kaut kā jāatmet iemācītais, lai klausītos trokšņu mūziku un jūsu darbus?
Nē, nē! Arī es tiku klasiski apmācīts. Domāju, ka visi veidi, kā mēs klausāmies mūziku, der. Arī harmonijas idejas. Manuprāt, tas joprojām ir ietverts mūzikā, ko veidoju. Vienkārši tonalitātes vai arī tembri ir ļoti dažādi. Dažreiz tie ir abrazīvi, dažreiz – ļoti deformēti. (..) Mans uzdevums uzstāšanās beigās visam dot atrisinājumu. Neapgalvoju, ka šī mūzika ievēro Rietumu mūzikas teorijas noteikumus, bet domāšana ir līdzīga.
Kas ir pirmais, kas jums ienāk prātā, dzirdot vārdu "troksnis"?
Tas kļuvis par apzīmētāju žanram vai cilvēku kopienai, kas veido šo mūzikas stilu. Tas ir mazāk par mūzikas stilu un vairāk par vietām, kur mūzika tiek radīta. Kad domāju par troksni, es domāju par vietām, kur tiek atskaņota šāda veida mūzika.
Es to nemaz neuzskatu par antimūziku. Tas ir tikai vēl viens veids, kā radīt skaņu.
Jāpieņem, ka skaņa ne vienmēr jārada ar tīrākajiem toņiem. Manuprāt, ir daudz ko teikt par izkropļojumu, kas atsakās no skaidrības, tāpēc ticu, ka ir lietderīgi šajā virzienā strādāt.
Nebūt nav tā, ka es kaut ko noliegtu, bet pastāv pieņēmumi par to, kāda veida mūziku es varētu radīt un, iespējams, tie rodas tur, kur rīkojas pretēji.
Esat kļuvis par vienu no visapbalvotākajiem avangarda komponistiem ASV. Manuprāt, tas ir liels notikums ne tikai jums pašam, bet visai avangarda mūzikai. Kā pats par to jūtaties? Vai tā nav maza pretruna – šajā žanrā saņemt tādu uzmanību?
Varētu būt, jā. Bet tas nebija plānots. (smejas) Esmu pagodināts, ka mana mūzika, ko esmu radījis pēdējo 25 gadu laikā, tikusi atzīta.
Nenāku no lielas ASV pilsētas – nāku no lauku vides. Bet,
ja neatrodies lielākajās pilsētās vai piekrastē, cilvēki reti pievērš uzmanību tam, ko dari. Tāpēc lepojos, ka pārstāvu ne tikai pamatiedzīvotāju kopienu, no kuras nāku, bet arī underground trokšņu kopienu, kā arī dienvidrietumu tautu, kas arī dažkārt nav pārstāvēta Amerikas mākslas darbos.
Līdz ar to tā nemaz nav tik liela pretruna. Man patīk domāt, ka beidzot ir pievērsta uzmanība māksliniekiem, kuri dara ko tādu.
Pieņemu, ka jūs caur savu mūziku arī vēlaties pavēstīt ko ļoti svarīgu par savām saknēm – par to, ka esat Amerikas pamatiedzīvotājs. Vai varu lūgt jums atklāt šo sajūtu, ko vēlaties stāstīt gan citiem Amerikas iedzīvotājiem, gan visai pasaulei par jūsu saknēm?
Mūzika var būt ļoti neadekvāts veids, kā pastāstīt stāstu. Nedomāju, ka mana mūzika vienmēr to dara. Un tas ir labi. Bet es veidoju tikai tādu mūziku, kādu vēlos radīt.
Bet no kurienes es nāku? Nāku no navaho tautas. Es uzaugu Navaho rezervātā Arizonā, un mana māte ir navaho. Un, jā, – tā nav vieta, kur būtu daudz mākslas vai vismaz pieejamas mākslas studijas. Protams, mūsu ciltī ir bagātas mākslas tradīcijas, bet ļoti reti kāds var iestāties augstskolā, lai studētu mūziku. Līdz ar to mans ceļš ir bijis neparasts. Tas ir bijis kaut kas tāds, kas nav "normāli", un, iespējams, tieši tas mani aizvedis pie eksperimentālās mūzikas. Man bijis jāmanevrē, lai varētu radīt šāda veida mūziku. Ticu, ka klausītājs to dzird mūzikā. Tāpēc novērtēju dzīvās uzstāšanās reizes, jo varu satikt cilvēkus un doties uz jaunām vietām, uzzināt par citām kultūrām. Tās ir izteikti abpusējas attiecības. Es nelasīšu nekādu lekciju par navaho, jo citi cilvēki par to zina vairāk. Bet
labākais, ko varu darīt – radīt mūziku, kas ir visas manas dzīves pieredzes kulminācija.
Vienā no jūsu intervijām dzirdēju, ka jūsu vectēvs ir tradicionālais navaho dziedātājs. Man ir sajūta, ka šis ir diezgan nozīmīgs aspekts arī jūsu paša mūzikā. Protams, ne acīmredzami.
Pilnīgi noteikti. Viņš, iespējams, ir viena no manām lielākajām ietekmēm, un noteikti pirmais mūziķis, kura uzstāšanos esmu dzirdējis klātienē, pat ja tas bija tikai mājās. Viņš turpina mani iedvesmot. Apbrīnoju viņa atmiņu, viņa spēju atcerēties simtiem dziesmu. Šī motivācija – atsaukt atmiņā mūziku, spontāni muzicēt, izdomāt jaunas dziesmas – noteikti ir kas tāds, par ko vienmēr domāju, kad pats radu mūziku.
Minējāt, ka negrasāties lasīt lekciju par navaho mūziku, bet vai varu lūgt jūs raksturot, kāda tā ir? Piemēram, kādos gadījumos jūsu vectēvs dziedāja un par ko bija dziesmas?
Viņš izpildīja gan senas dziesmas, kuras dzied citi mūsu tautas dziedātāji, un veidoja arī savējās.
Tradicionālās dziesmas var būt par jebko: par to, no kurienes mēs nākam, var stāstīt par mūsu lūgšanām. Tās runā arī par to, kā ASV valdība mēģināja mūs nogalināt. Ir daudz dziesmu, kurās svin to, ka mēs joprojām esam dzīvi un ka ASV nav izdevies šis genocīds.
Bet tās varētu būt arī mīlas dziesmas. Viņš varēja dziedāt visu dienu. Ja mēs skatītos basketbola spēli, vectēvs izdomātu dziesmu par to navaho valodā.
Jūsu navaho mantojums ir ļoti interesants. Vai jums ir kāda iecienītākā navaho tradicionālā dziesma, ko mēs varētu atskaņot radio?
Ir tādas dziesmas, ko sauc par kukurūzas malšanas dziesmām, un tās ir dziesmas, ko sievietes parasti dzied, maļot kukurūzu. Šīm dziesmām ir tām raksturīgais ritms, kas atgādina kukurūzas malšanu. Labi, pēc jūsu lūguma es mazliet padziedāšu. (dzied) Tas ir piemērs, kad mūzika kļūst funkcionāla ikdienas dzīvē.
Idejiski tas šķiet tuvs arī mūsu folklorai. Paldies jums, tas bija skaisti! Lasīju, ka jums tuva arī mūzikas mācīšana – jaunajiem mūziķiem pasniedzat kompozīciju. Vai aizvien ar to nodarbojaties?
Jā, man tā ir iespēja atgriezties vietā, no kuras nāku – Ņūmeksikā un Arizonā, un strādāt ar jauniešiem, kuriem, iespējams, nav piekļuves klasiskās mūzikas izglītībai. "Indiāņu komponistu mācekļa projekts" (Native American Composer Apprentice Project) piedāvā iespēju jauniešiem apmācībā komponēt stīgu kvartetu. Aicinu viņus uzrakstīt īsas kompozīcijas, un noslēgumā stīgu kvartets atskaņo viņu mūziku. Es joprojām to daru, cik vien varu, un galvenais iemesls, kāpēc cenšos to darīt, ir ne tikai tas, ka varu atgriezties mājās, bet arī tas, ka varu mācīties no šiem jauniešiem, uzzināt, kādas ir viņu intereses, kādas ir viņu ietekmes – lai varam diskutēt par to, kā viņu pašu cilšu mūzika varētu iekļūt mūsdienu kompozīcijās.
Kāpēc tieši stīgu kvartets?
Tas ir labs jautājums. Tam ir daudz iemeslu. Galvenokārt tāpēc, ka pirmajā programmas gadā bija pieejams stīgu kvartets. Bet man tas der ļoti labi, jo esmu ģitārists, un man šķiet, ka diezgan labi saprotu stīgas. Un daudzi no šiem jaunieši arī ir ģitāristi. Viņu muzikālais fons ir ļoti līdzīgs manam – kad biju jauns, klausījos rokmūziku, smago metālu un spēlēju ģitāru. Daudzi no šiem jauniešiem ir tādi paši: viņi spēlē ģitāru un savas idejas var pārtulkot stīgu kvartetam. Tas strādā diezgan labi.
Vai jums ir kādas frāzes, ko sakāt pirmajā nodarbībā, pirmo reizi satiekot jaunos mūziķus, lai viņus iedvesmotu?
Jā, es viņiem saku, ka viņu mūzikai nav jāizklausās pēc klasiskās mūzikas. Tā var skanēt tā, kā viņi vēlas. Es viņiem saku, ka ļoti cienu mūzikas instrumentus un parādu, ko var darīt ar šiem instrumentiem.
Vai jums ir kāda vīzija, kāda mūzika varētu būt nākotnē? Mēs redzam, ka mūzika visu laiku mainās.
Man nav ne jausmas... Toties
mani vienmēr sajūsmina jauni rīki, pat ja nesaprotu, kā tie darbojas. Ar prieku klausos jaunus mūziķus un topošos komponistus vai dziesmu autorus, izpildītājus, kuri izmanto jaunas iespējas.
Tas nav tikai par tembru. Domāju, tie ietekmē arī pašu kompozīciju un mūzikas tempu, arī to, kā mēs turpinām savu klausīšanās pieredzi un kā tas beigās kļūst par mūsu dienas skaņu celiņu. Iespējas ir bezgalīgas.
Vai jūs klausāties klasisko mūziku?
Kad ir tāda iespēja. Es vispār
reti klausos ierakstītu mūziku, jo šķiet, ka man tam nav laika. Man labāk patīk klausīties dzīvo mūziku. Tagad dzīvoju ļoti tuvu Ņujorkai, un, kad vien man ir tāda iespēja, dodos uz koncertiem,
lai klausītos klasisko, laikmetīgo akadēmisko mūziku, improvizāciju, trokšņu mūziku, rokmūziku.
Jūsu mūzikā ļoti spēcīga vieta ir arī performancei un citām mākslas formām. Kā īsti citi mākslu žanri ienāk jūsu mūzikā?
Man bija daudz skaņdarbu, par kuriem es nezināju, kā tos izpildīt uz skatuves – vai tie vislabāk darbotos kā ieraksts vai pat kā partitūra. Un tad es sāku tos veidot kā mākslas instalācijas, skaņas skulptūras.
Tā ir bijusi vēl viena manas prakses daļa, kas nav saistīta ar kamermūzikas rakstīšanu un trokšņu mūzikas atskaņošanu. Man tas piedāvā konceptuālāku veidu, kā pārdomāt idejas par to, ko es vēlos pateikt. Kā jau teicu iepriekš, mūzika dažkārt var būt ļoti neadekvāta stāsta pārraidīšanai. Un tāpēc dažreiz tai vajadzīga palīdzība – iespējams, kaut kas vizuāls, kas to pavada.
Vai varat atklāt kādas tehnikas, kā gatavojaties saviem priekšnesumiem?
Man tikai atliek visu ieslēgt, pārbaudīt skaņu un cerēt, ka viss strādās. Un tad es vienkārši spēlēju. Šī būs mana pirmā vizīte Latvijā, un tas vien būs ļoti iedvesmojoši arī man pašam.
