Stāsts par spēka mitriķi Oskaru – cilvēku ar citādu intelektuālo kapacitāti, nekā ierasts, – kurš zina no galvas visas vārda dienas un nevilšus iegūst daudzus, citu par citu dīvainākus draugus – ir tulkots arī vairākās valodās un ieguva Literatūras gada balvu kā gada labākā debija literatūrā. Valmieras teātrī režisors Mārtiņš Eihe iestudēja šī romāna dramatizējumu, ko veica Rasa Bugavičute-Pēce.
Izrādes ieraksts Replay.lv un LSM.lv pieejams līdz 5. oktobrim.
Ojārs Rubenis: Evit, tu izlasīji romānu "Kalendārs mani sauc", un kā tev ienāca prātā, ka šo darbu var uzlikt uz skatuves? Es arī to biju lasījis un es nekad nevarēju iedomāties, ka no tā var uztaisīt izrādi. Es saprotu, ka tā būtu bijusi viena brīnišķīga filma, kas patlaban arī notiek, jo Juris Poškus par šo darbu uzņem filmu.
Evita Ašeradena: Vēsturiskā taisnīguma labad jāsaka, ka līdz galam es nebiju izlasījusi.
Ojārs Rubenis: Pirmās divas rindiņas? (Smejas.)
Evita Ašeradena: Nē, es biju vairāk izlasījusi. Es [šo grāmatu] sāku lasīt, jo mums teātrī ir kaismīgi literatūras fani, kuriem ir laiks lasīt un kuri man iesaka, kas notiek. Inese Ramute, kura lasa visu jaunāko un visu, kas ir interesants, man pagrūda šo romānu.
Ojārs Rubenis: "Pagrūda" – tas ir labs teiciens. (Smejas.)
Evita Ašeradena: Nu ja. (Smejas.) Jo laika ir tik, cik ir. Es ieskatījos tajā un
bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir kaut kas unikāls, jo tā traģikomiskā intonācijā – tā kā tādam Vonnegūtam – bija tik lieliska.
Pirmais, kas man ienāca prātā bija Eihe.
Ojārs Rubenis: Martiņ, tu biji lasījis šo darbu?
Evita Ašeradena: Nē, viņš nebija lasījis. (Visi smejas.)
Ojārs Rubenis: Tā, cienījamie skatītāji, rodas labas teātra izrādes, kuras, starp citu, dabū "Spēlmaņu nakts" balvu. (Smejas.)
Mārtiņš Eihe: Mēs ar Kalnozolu mācījāmies paralēli, viņš bija kursu zemāk "leļļu kursā". Es tad viņam teicu – uzraksti man lugu! Viņš to tā arī neuzrakstīja un vēl joprojām nav uzrakstījis. Viņš ir uzrakstījis pāris lugas, ko ir iestudējuši citi režisori citos teātros. Man arī jau apkārt runāja, ka grāmata ir baigi labā, un es uzreiz pa taisno viņam rakstīju, vai es drīkstu taisīt.
Ojārs Rubenis: Tātad tu arī nebiji izlasījis?
Mārtiņš Eihe: Nē, es pat grāmatu nebiju redzējis.
Evita Ašeradena: Tātad ar mani bija labāk. (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Un tālāk?
Mārtiņš Eihe: Viņš atbildēja: "Jā, taisi. Es tikai netaisīšu dramatizējumu."
Ojārs Rubenis: Un tad Rasa Bugavičute-Pēce taisīja dramatizējumu.
Mārtiņš Eihe: Jā, mēs braucām pie Rasas un runājam diezgan daudz, ko mēs ņemam, kā mēs ņemam no grāmatas, jo tur [izrādē] jau nav viss. Teiksim, mana mīļākā vieta grāmatā – par sprediķi marihuānas ietekmē – nav, jo tā neiegūlās iekšā. Izejot no viņa dzīvesstāsta, tas ir par teātri. Tāpēc mums trešā cēliena sākumā ir viņa izrāde. Principā mēs taisījām izrādi par viņa izrādi.
Ojārs Rubenis: Patiesībā jūs abi izvēlējāties darbu par cilvēku, par savādāku cilvēku, vai ne?
Mārtiņš Eihe: Nu droši vien...
Evita Ašeradena: Par cilvēku, par to, kā viņš redz pasauli. Ļoti svarīgi, ka ir tā viena pasaule, ko daudz vairāk cilvēku redz un tā otra pasaule, kura arī ir līdzās un kura ir citādāka. Bet visam pamatā ir tā pati mīlestība, meklējumi mīlestībā.
Mārtiņš Eihe: Mana skatījumā unikalitāte nav tajā, ka viņš zina kalendāru no galvas (jo kad es izlasīju un izstāstīju mammai, izrādījās, ka mums Talsos dzīvoja tante, kas arī zināja kalendāru no galvas, bet viņi nebija radinieki [ar Oskara tēla prototipu]).
Viņa unikalitāte ir tajā, ka viņš kā pieaudzis cilvēks uz pasauli skatās naivi un brīnās katrreiz par notikumiem. Tas ir tas, ko mēs pieaugušie ļoti bieži pazaudējam
un tad, kad mēs to varam ieraudzīt kaut kur citur, tas mūsos izraisa virkni emociju.
Ojārs Rubenis: Pamatsižets ir tāds: viens it kā absolūti normāls cilvēks (kurš romānā tomēr nāk cauri, ka viņš nav tāds kā pārējie) ļoti perfekti atceras kalendāra vārda dienas; bet tā ideja ir, ka uz visas tās bāzes viņš grib veidot teātri. Vai es pareizi pateicu?
Mārtiņš Eihe: Viņš meklē draugus.
Evita Ašeradena: [..] Šī izrāde ir par to, kā pārvarēt vientulību cilvēkiem, kuri nemāk komunicēt. Jo arī Oskaram nebija vienkārši. Viņa lielākā saskarsme bija ar mammu, kuru viņš bezgala mīlēja. Tāpēc vienas no skaistākajām izrādes ainām ir tās, kur viņš runājas ar mammu. Tajā pašā laikā izrāde un romāns parāda, cik grūti ir komunicēt ar cilvēkiem. Tie visi ir dīvaiņi, ko viņš savā ceļā sastop. Ir iespējams vientulību pārvarēt, un ir kaut kāds veids, kā viņš to dara – šajā gadījumā sapulcējot uz izrādi.
Ojārs Rubenis: Vai tu, būdams paralēlkursabiedrs ar Kalnozolu, vari teikt, ka zināmā mērā viņš šo grāmatu ir būvējis uz savas pieredzes, uz savu domāšanas veidu?
Mārtiņš Eihe: Ja mēs runājam par vientulību – es domāju, ka tā zināmā mērā ir katra mākslinieka pasaule; tevi vienmēr uztver kā mazliet dīvainu un tu vienmēr esi mazliet vientuļš, tu meklē saskarsmes ceļus. Ja mēs skatāmies tā – tad, jā. Zinu, ka tad,
kad izrāde bija Talsos, bija arī pats Kalendārs. Viņš noskatījās un pateica, ka drīkst rādīt tālāk.
Ojārs Rubenis: Kalendārs ir dzīvs tēls?
Mārtiņš Eihe: Jā, dzīvs cilvēks.
Ojārs Rubenis: To es nezināju.
Evita Ašeradena: Jā, viņš bija atnācis uz izrādi un pēc tam, kad mēs vēlreiz tur tuvumā viesojāmies, viņš atveda arī savus draugus.
Ojārs Rubenis: To es biju palaidis garām. Tas nozīmē, ka Kalnozols šo darbu rakstīja uz dzīva tēla piemēra.
Evita Ašeradena: Talsos šis cilvēks dzīvo.
Ojārs Rubenis: Cik viņam ir gadu?
Mārtiņš Eihe: Es teiktu, ka šobrīd viņam ir pie sešdesmit.
Ojārs Rubenis: Un viņš visu mūžu šādā ilūziju pasaulē ir dzīvojis?
Mārtiņš Eihe: To es nezinu. Es ar viņu nesatikos.
Ojārs Rubenis: Vai jums dzīvē ir daudz nācies satikties ar šādiem cilvēkiem, kuri zināmā mērā dzīvo ilūziju pasaulē, grib kaut ko realizēt un tad viņiem neizdodas vai viņus apstopē?
Evita Ašeradena: Vispār mēs strādājam teātrī. (Smejas.)
Mārtiņš Eihe: Mana sieva dzīvo kopā ar tādu vīrieti. (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Nu, tu jau esi realizējies, tu esi Leļļu teātra direktors. Bet, Mārtiņ, šajā izrādē ļoti dominējošs (varbūt arī grāmatai tas nāk cauri, bet izrādē es to vairāk pamanīju), ir apliecinājums jeb stāsts par vientulību. Vai arī tu to tā nedomāji un tas vienkārši tā salikās?
Mārtiņš Eihe: Nē, nē, tas tā ir. Tie visi cilvēki satiekas, jo viņi ir vientuļi, tas ir viņus vienojošais apstāklis. Viņi nāk no dažādām sociālajām grupām – viens ir bagātāks, otrs ir nabadzīgāks, viens ir latvietis, otrs nav latvietis, viens ir komunists, viens ir vēl kaut kas –, bet viņiem visiem kopējs ir tas, ka viņi ir vientuļi.
Man liekas, ka mēs šobrīd dzīvojam ļoti vientuļā pasaulē un par to ir svarīgi runāt.
Teātrim ir šī priekšrocība, ka tad, kad tu stāsti par šādām tēmām, mēs esam klātesoši – gan aktieri, gan skatītāji.
Ojārs Rubenis: Vai tad nav otrādi – ka mēs dzīvojam nevis vientuļā, bet visa pārbāztā pasaulē?
Mārtiņš Eihe: Pasaule jau ir pārbāzta, bet mēs esam vientuļi, mums pazūd saskarsme.
Ojārs Rubenis: Evit, tev arī ir tā pati sajūta, ka mēs esam vientuļi?
Evita Ašeradena: Iespējams, ne tik lielā mērā kā Mārtiņš saka, bet, jā, jo ir pazuduši kaut kādi azimuti un visa pasaule ir pārbāzta ar kairinājumiem, ir soctīkli, ir vidēja līmeņa reklāmas, kurām gribas līdzināties un tu nezini, kā tajā būt. Tu vari būt tikai tad, ja jūties droši. Ir vajadzīga ļoti stabila ģimene, kas tev iedod rādītājus, kas ir un kas nav, citādāk tu vari pazaudēties. Droši vien, ka tā ir vientulība – tu visu laiku kaut kam mēģini līdzināties. Oskara unikalitāte ir tā, ka viņš kaut kādā brīdī saprot, kur meklēt draugus, lai būtu.
Oskara izrāde trešajā cēlienā ir drusku meditatīvs, drusku garlaicīgs, bet ļoti vajadzīgs brīdis, kurā tu mēģini iedomāties, kā jūtas vientuļš cilvēks pasaulē, kurā viņš meklē mīlestību.
Ojārs Rubenis: Vai jums šķiet, ka skatītājs, uzlūkojis šo vientulību, šo īpatnējo cilvēku (patiesībā viņi visi izrādē ir mazliet īpatnēji un savādāki un tas ir brīnišķīgi, sirdi plosoši un sirsnīgi) un izgājis no zāles kļūst redzīgāks?
Mārtiņš Eihe: Uz mirkli droši vien. Ja runā par tiem īpatņiem – šo ideju izrādei aizņēmos no Josa Stellinga, holandiešu filmu taisītāja, kurš teica, ka nav jau interesanti taisīt filmas par parastiem cilvēkiem, ka ir jāatrod katrā cilvēkā kaut kas īpatns un tad tas ir jāeksponē. To mēs šeit, dauzoties, [izdarījām]. Aigars Apinis strādāja ar horeogrāfiju un viņš arī palīdzēja aktieriem atrast vai arī aktieri paši nāca un piedāvāja, kāds varētu būt risinājums formai, kādā viņi eksistēs.
Ojārs Rubenis: Tagad pārlecam pie otras tēmas – pie teātra direktoru tēmas. Ja jums tagad jādefinē, kas būtu pamatmērķi, pēc kuriem latviešu teātrim vajadzētu strādāt. Ir sākusies jaunā sezona, jūs taču esat plānojuši. Kas jums liekas svarīgi? Par kādām tēmām runāt un kā runāt šobrīd latviešu teātrī, abstrahējoties no tā, vai ar to var piepildīt zāles vai nevar?
Mārtiņš Eihe: Tā vairs nevar kā direktors domāt. (Visi smejas.) Kas ir tās tēmas?
Evita Ašeradena: Man liekas, ka jebkura tēma, tikai – kā tu par to runā. "Kalendāram", manuprāt, ir tik lieli panākumi, jo tā ir traģikomēdija. Tu vari uztaisīt izrādi par smagu tēmu, bet lielāko daļu, arī šeit, cilvēki smejas. Smiekli palīdz saprast pasaules kārtību. Mums [Valmieras teātrī] nākamā sezona ir par mīlestību dažādās izpausmēs.
Ojārs Rubenis: Tā ir kā definīcija sezonai?
Evita Ašeradena: Jā, kā definīcija, bet nebija tā, ka mēs uz to noteikti gājām, vienkārši tā sanāca. Izejot no tā, kādus nosaukumus gribējās salikt, beigās paskaties, ka tas viss ir par dažādām mīlestības fāzēm vai par mīlestības izpausmēm. Man liekas, ka šajā sajukuma laikā teātris var palīdzēt domāt, apzināties sevi, pateikt, ka tu neesi vienīgais, kas ir nelaimīgs un ka galu galā ir visādas pieredzes, izejas un spēka smelšanās vietas, un to visu var piedzīvot tikai dzīvojot.
Mārtiņš Eihe: Viena fundamentāla lieta, par ko es vienmēr esmu mēģinājis runāt un arī Leļļu teātrī mēs tagad uz to skatāmies vairāk, ir humānisms – tīri savstarpējās cilvēciskās attiecības un attieksme pret dabu un tādām lietām. Bet otra tēma – un tā ir ļoti nopietna tēma, ko mēs [apdomājam] dēļ Ukrainas kara, arī Izraēlas kara un visas situācijas pasaulē, – mēģināt izprast mūsu vietu pasaulē un mēģināt arī kaut kādā ziņā definēt to, kas mēs esam kā nācija un ko mēs tālāk gribam ar sevi darīt. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi, jo lai kā to negribētos, kultūra ir jebkuras valsts mugurkauls, tā veido to, kas mēs esam.
Evita Ašeradena: Nevis "negribētos", bet "gribētos". Tā tam ir jābūt.
Ojārs Rubenis: Bet kā to, mīļie draugi, izdarīt caur teātri, lai tas nebūtu didaktiski, lai tas nebūtu uzspiedoši? Kā to izdarīt?
Mārtiņš Eihe: Talantīgi. Tas ir jādara talantīgi. (Visi smejas.)
Ojārs Rubenis: Es saprotu. Tā ir ļoti vienkārša atbilde. (Smejas.)
Evita Ašeradena: Bez trim fināliem. (Visi smejas.)
Ojārs Rubenis: Ko ņemt par pamatu?
Evita Ašeradena: Ir divi ceļi, bet abi jāiet reizē. Viens ir skatīties klasiku dziļāk un otrs ir rakstīt no jauna.
Es domāju, ka atslēgas žanrs ir traģikomēdija, jo tad arī par didaktiskajām lietām var paironizēt un katrs var savā uztveres līmenī par to domāt.
"Kalendārā" mātes bēru aina ir tāda, ka kaut kādā brīdī tev sirdī trāpa... (Mārtiņam Eihem) – Beidz smieties! Es arī tur smejos un raudu reizē. Tā ir teātra būtība, ka tu vari tā satracināt cilvēku.
Mārtiņš Eihe: Tā ir teātra vislielākā atšķirība no gandrīz visām pārējam mākslām, izņemot mūziku, ka mēs iedarbojamies tieši tagad un šeit. Viena un tā pati izrāde pat man, skatoties kā režisoram, ir ļoti interesanta ar to, cik atšķirīga tā var būt.
Evita Ašeradena: Vienmēr ir interesanti skatīties, jo tās atšķiras.
Mārtiņš Eihe: Tu uzliec izrādei pamatiņu, aktieri visu profesionāli dara, bet apkārtējā dzīve to ietekmē.
Evita Ašeradena: Kā skatītāji skatās.
Mārtiņš Eihe: Mums ir bijis "Kalendārs", kur ir pilnīgs klusums un visi raud visu izrādi, un neviens nesmejas un, ir bijusi izrāde, kur no pirmā vārda visi smejas un raud. Tā ir savstarpējā mijiedarbība, un to mēs teātrī mācāmies; tā ir empātija, ko it sevišķi ar bērniem mēs mācāmies. Mēs varam iemācīties empātiju. Ja citur mums nav šādas iespējas, ja mēs nelasām grāmatas, kas mums palīdz attīstīt fantāziju un empātiju, tad teātris ir dzīvās saskarsmes vieta, kur attīstās.
Ojārs Rubenis: Un krietni īsākā laikā. Tā ir tā labā lieta, vai ne?
Evita Ašeradena: Jā, tieši tā.
Ojārs Rubenis: Vai tu, Mārtiņ, šobrīd būdams Leļļu teātra direktors un reizē būdams arī režisors, vari atšķirt šīs divas lietas? Ja režisors vienmēr grib strādāt savādāk, ļoti bieži pretrunā ar teātra idejām un nepieciešamībām, tad tagad tev, strādājot ar izrādēm, ir kaut kādā veidā jāpiespiež sevi domāt teātra attīstības līmenī?
Mārtiņš Eihe: Jā, man liekas, ka... Pirmkārt, šobrīd mēs Leļļu teātrī pabeidzām "Leģendāro" (kur es varētu teikt, ka asistēju)...
Ojārs Rubenis: Izrādi par Tīnu Hercbergu?
Mārtiņš Eihe: Jā, Vija Blūzma un Edgars Kaufelds ir tie, kas režisēja.
Ojārs Rubenis: Tīna Hercberga bija Leļļu teātra ilggadēja režisore un vadītāja un ielika Leļļu teātrim pamatu pamatus. Tagad viņai ir simts gadi, ka jūs taisījāt izrādi?
Mārtiņš Eihe: Viņai nē. Teātrim ir 80 gadi.
Ojārs Rubenis: Piedod, es tevi pārtraucu paskaidrojot.
Mārtiņš Eihe: Mēs domājām, ka ir jāuztaisa izrāde par cilvēku, kurš ir atdevis gandrīz visu mūžu [šai skatuvei], izņemot 13 gadus, kur viņš bija izsviests no teātra par nepakļaušanos padomju režīmam. Viņa ir viena no retajām, kura ir vinnējusi visu padomju teātru skati un viņa to ir izdarījusi ar leļļu izrādi 1967. gadā. Ārpus teātra aprindām par viņu neviens neko nezina.
Ojārs Rubenis: Tā ir.
Mārtiņš Eihe: Likās svarīgi to darīt. Runājot par iepriekšējo jautājumu – par nodalīšanu – protams, ka arī kā režisoram man ir kaut kādas..., bet, izņemot dažus gadījumus, man nav bijušas baigās nespējas kā režisoram sadarboties ar teātra vajadzībām. Piemēram, tas pats "Kalendārs" – mēs vienojāmies, ka tā ir izbraukumu izrāde, ka to var izvest, tajā nav neviena skrūvējama lieta. Tas, ko man šobrīd ar kaut kādiem panākumiem iznāk veidot – gan teātri darīt mazliet fleksiblāku, gan vienlaicīgi paskaidrot režisoriem, kāpēc mēs tā [vai tā] nevaram izdarīt.
Evita Ašeradena: Šitas ir ļoti labi. (Smejas.)
Mārtiņš Eihe: Un manī droši vien ieklausās mazliet vairāk, jo es arī esmu režisors. Ja viņš saka, tad droši vien tā ir. Bet skaidrs, ka fleksibilitāte ir nepieciešama no visiem.
Ojārs Rubenis: Jums abiem ir ļoti grūts uzdevums, jo jūs abi esat pabeiguši savu teātru remontus – Leļļu teātris ir, man gribas teikt, daļēji izremontēts, Valmieras teātris...
Evita Ašeradena: Mēs jau arī daļēji. (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Valmieras teātris ir gandrīz pilnībā izremontēts. Abi divi teātri ir vērā ņemami un publikai, es domāju, ļoti patīk iet uz jūsu teātriem. Kas ir jūsu nākamais izaicinājums kā teātra direktoriem?
Evita Ašeradena: Panākt, lai vienmēr zāles ir pilnas – gan lielās, gan mazās. Lielais izaicinājums ir līdz galam pabeigt otro [būvdarbu] kārtu, bet pats galvenais, kas vienmēr ir biedējošais – sasniegt mākslā arvien vairāk un vairāk. Tu saproti, ka ir kāpumi un kritumi un vienmēr gribas trāpīt...
Ojārs Rubenis: Noturēties.
Evita Ašeradena: Jā.
Noturēties – tas ir vislielākais izaicinājums. Es esmu piedzīvojusi gan vienu, gan otru periodu. Šobrīd gribas, lai mūsu kāpiens turpinās.
Mārtiņš Eihe: Mēs esam vienīgais valsts bērnu un jauniešu teātris kā tāds, ar uzstādījumu. Man šķiet, ka mūsu galvenais uzdevums šobrīd ir panākt to, lai ne tika vārdos izskan, cik mēs esam nozīmīgi, bet arī darbos. Šobrīd vienīgie, kas lielā vīzijā mūs patiešām nopietni uztver ir Kultūras ministrija. Tālāk viss ir ļoti grūti.
Ojārs Rubenis: Tu jūti to?
Mārtiņš Eihe: Jā. Mēs esam margināli, mēs neesam interesanti dēļ dažādām mērķauditorijām (no sponsoru un tādiem viedokļiem). Mēs esam ļoti nozīmīga kultūras daļa, no kuras attīstīsies gandrīz visi nākošie teātra apmeklētāji. Lielie teātri arī taisa [izrādes bērniem un jauniešiem].
Evita Ašeradena: Mēs taisām ļoti daudz. Mēs neesam "lielie".
Mārtiņš Eihe: Nu, jūs ļoti daudz taisāt, bet, ja mēs salīdzinām ar pārējiem, tad tā daļa ir šausmīgi maziņa. Es šeit pat vairāk runātu valdības līmenī, ka viņiem ir jāsaprot mūsu nozīme un jāpārskata veids, kādā viņi mūs atbalsta.
Evita Ašeradena: Arī mediju līmenī droši vien – popularitātes...
Ojārs Rubenis: Paldies jums par šo sarunu! Ņemot vērā, ka es esmu izbaudījis kāpumus un kritumus, es zinu, cik grūti ir uzkāpt kalnā, bet vēl grūtāk – noturēties. Jūs šobrīd esat tuvu kalna galotnei dažādos veidos – gan ēku būvniecības ziņā, gan "Spēlmaņu nakts" nomināciju ziņā, gan apmeklētības ziņā. Es jums patiesi novēlu nākamo sezonu tikpat veiksmīgu kā ar "Kalendārs mani sauc" un lai jūs arī saprastu, kurā brīdī jūs paši kļūdāties!
