Lai sasniegtu rezultātus, bez ziedotājiem neiztikt
Neilgi pēc paraolimpisko spēļu noslēguma mājās sagaidīti gan pats jātnieks, gan vēlāk arī zirgs "King of the Dance", kuram ceļš no Parīzes ilga trīs dienas. Zirga sagaidīšana mājās bijis kā atsevišķs notikums, jo ceļš vienmēr ir dažādu risku pilns, pastāstīja Tihomorova.
Reinis Ošenieks: Kāda bija tā sagaidīšana, kāda bija procedūra? Viss fokuss uz "King of the Dance" vai tomēr arī Rihardam bija kaut kāda uzmanība?
Darja Tihomirova: Protams, arī Rihardam bija uzmanība, viņš bija ar medaļām, un bija daudz bildēšanās un filmēšanās un tā tālāk. Galvenā uzmanība, protams, tajā brīdī iebraucot bija zirgam, jo tā bija zirga sagaidīšana, bet pēc tam jau zirgam nevajag, lai mēs ļoti ilgi pie viņa stāvam un pievēršam uzmanību. Viņš īstenībā grib atpūsties no ceļa, tāpēc mēs viņam arī ļāvām atpūsties, un tad bija komandas sumināšana. Visu cilvēku, kas iesaistījušies, jo viena lieta ir tā komanda, kas strādā ikdienā, kas ir tāds kodols, bet ir arī ļoti daudz cilvēku, kas tiešām daudz dara, bet ne tik bieži. Piemēram, kalējs varbūt atbrauc reizi divos mēnešos pie zirga, bet viņš ir ļoti svarīgs, no viņa darba ir ļoti atkarīgs rezultāts. Vai ziedotāji, bez kuriem vispār nav iespējami panākumi nekādi, viņi jau arī nav līdzi Parīzē, bet mēs varam pateikties viņiem vismaz uz vietas. Vai staļļa īpašniece, kur zirgs stāv.
Tas nav tik viegli, kad tavā privātajā stallī stāv tik valstiski nozīmīgs zirgs.
Viņa vienmēr iet uz visādiem kompromisiem, jo zirgam ir vajadzīgas īpašas prasības. Viņa vienmēr ir ar mieru izdabāt mums, un tāpēc ir jāpateicas, protams, arī staļļa īpašniecei.
Ko nozīmē izdabāt? Ne jau apzeltīt vietu stallī?
Nē, te nav runa par tādām skaistuma lietām, bet tīri tehniskām. Piemēram, ziemā treniņi notiek slēgtā manēžā, un "Tīraines staļļi" ir ļoti populārs stallis, tur ir apmēram 70 zirgu, daudz privātu zirgu, daudz bērnu trenējas. Ziemā manēžā ir ļoti rūpīgs grafiks un ir ļoti grūti atrast tādu laiku, kad tur neviena nav, bet, piemēram, ja mums ir vajadzīgs treniņš, un mēs trenējam, teiksim, frīstaila vai tieši sacensību shēmu, kur vajag, lai neviena nav, viņa vienmēr nāk pretī, pārceļ savus treniņus un atbrīvo mums manēžu. Vai, piemēram, ja salūst aploks, tad "King of the Dance" vienmēr būs tas, kuram visu salabos pirmajam. Tādi sīkumi, no kuriem pēc tam veidojas tie panākumi.
Atbalsta komanda, ko pieminējāt, cik tā ir liela? Arī ziedotāji – tie ir cilvēki, kuri nodarbojas ar jātnieku sportu? Vai viņi ir zirgu īpašnieki un redz, kā jūs strādājat gan ar Rihardu, gan "King of the Dance"? Kas veido to komandu? Jūs ejat un lūdzat, vai cilvēki paši piesakās, jo mīl un atbalsta jātnieku sportu?
Tā laikam nekad nav bijis, ka paši atnāk un piesakās, bet darbs ar ziedotājiem parasti ir mans lauciņš, ko daru es, un īstenībā daru ļoti labi, jo mums tiešām bija izdevies piesaistīt ļoti daudz ziedojumu. Mūsu gadījumā tie ir mani klienti. Es, piemēram, trenēju viņus vai viņu bērnus, un stāstu, runāju. Es daudz runāju ar saviem klientiem, jo man liekas, ka parasports ir jānes masās maksimāli daudz.
Lai kur es būtu, es runāšu par parasportu. Vienmēr.
Tad ir tādi cilvēki, kuri tiešām ir ļoti atsaucīgi uz to. Viņi saka: tiešām jūs darāt tik foršu lietu, un man ir iespēja jums palīdzēt - es to varētu. Bet mūsu ziedotāji tiešām ir īpaši cilvēki. Mūsu galvenais ziedotājs ir Ļubova Janova, un mums ir arī Gaļina Sjarki un Sjarku ģimene, kas ir daudz ziedojuši. Tā nav tikai naudas ziedošana. Viņi mums aizbrauc līdzi uz mačiem. Savā saspringtajā grafikā, viņa ir ļoti aizņemta sieviete, viņa atrod laiku atbraukt ar mums uz kādu Eiropas čempionātu vai kaut kur un dzīvot ar mums vienā viesnīcā, kas nav nekāds luksus, un turēt īkšķus, nākt uz startiem un treniņiem, apskaut sportistus. Man liekas, ka tas ir daudz kas vairāk, nekā vienkārši pārskaitīt maksājumu. Viņa tur līdzi, katru dienu painteresējas, kā jūtas sportists. Mums būs komandas tikšanās tieši ar ziedotājiem, un viņi pēc katrām sacensībām sagaida mūs kādā restorānā vai vēl kaut kur un apsveic. Tas ir tik mīļi un sirsnīgi.
Mīlestība pret zirgiem kā maģiska saikne
Gan jau aktīvākie ziedotāji paši arī nodarbojas ar zirgiem?
Protams.
Tāpēc viņi arī noteikti izbauda to visu. Bet kur slēpjas tā saikne? Kā teica Dainis Ozols (jātnieka Kristapa Neretnieka treneris) – tie zirdzinieki ir tādi dīvaini cilvēki, jo saikne ar zirgu ir tāda maģiska, neizskaidrojama. Kā jūs raksturotu mīlestību pret tik masīvu, lielu un spēcīgu dzīvnieku?
Citi saka, ka tā ir slimība – slimība uz zirgiem. Es nezinu, man liekas, ka tas mūsos sēž arī kaut kur ļoti dziļi antropoloģiski, tā saikne ar šo dzīvnieku. Ne velti akmens laikmetos alās tika zīmēti zirgi, kas ir apbrīnojami. Zirgs ir bijis cilvēcei līdzi visu laiku. Ir noteikti kaut kas maģisks, kas saista cilvēku ar šo dzīvnieku. Bet, kad pazīsti to zirgu arī personīgi, kad tev ir attiecības ar kādu no zirgiem… Nevis ar zirgiem kopumā, ka tu viņus vienkārši apbrīno, bet kad tu kādu iepazīstu tuvāk. Tie ir tik fantastiski dzīvnieki. Viņiem ir dvēsele, viņi ir tā kā no citas planētas. Viņi ir tik jūtīgi, viņi spēj sajust pat garastāvokli. Tas ir apbrīnojams dzīvnieks. Es nezinu, kā viņus var nemīlēt.
Man liekas, ka nav tādu cilvēku, kuri spētu pateikt, ka nemīl zirgus. Ir cilvēki, kas baidās no zirgiem, bet, lai cilvēks pateiktu – nē, es nemīlu zirgus, tādu es neesmu satikusi nevienu.
Bet arī baidīties ir pareizi. Ir bišķiņ jābaidās, tas ir milzīgs dzīvnieks, viņš var savainot pat negribot.
Kā ir ar to garastāvokļa jušanu. Kā zirgs uzvedas, nāk tevi kaut kā vairāk atbalstīt vai vairāk klausa, vai tieši otrādi – distancējas?
Tas nav tā, kā ar suni. Man, piemēram, ir arī suns, un es zinu, ka suns nāks, luncinās astīti, mēģinās būt klāt, noliks purniņu uz ceļa. Ar zirgu nav tā, bet man ir bijušas vairākas reizes, ka, piemēram, atnāk kāds klients uz treniņu un saka, ka ir kaut kādas baigās problēmas, satraukums. Bet tas zirgs kaut kā atrod pats to, kas tev tajā brīdī ir vajadzīgs. Reizēm viņš tajā treniņā ir absolūti nevaldāms, un viņš liek cilvēkam tik daudz darboties līdzi, ka viņš beigās pasaka – klausies, tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs, es izņēmos, un man tagad ir miers. Vai otrādi. Man ir bijis pašai tā, ar Kingu īstenībā. Man bija ļoti nopietnas personiskas problēmas ar bērna saslimšanu, un es biju šausmīgā stresā, visu iepriekšējo nakti pavadījusi Bērnu slimnīcā. Es atnāku uz treniņu ar Agnesi – es jāju, viņa trenējas no zemes, un pēkšņi viņš dara absolūti visu perfekti. Jo ar viņu treniņos ne vienmēr ir viegli, reizēm ir grūtāk kaut ko sarunāt ar viņu, bet tas bija treniņš, kurā viņš vienkārši perfekti izpildīja visu, ko es prasīju. Man liekas, ka tas arī bija tāds moments, kad viņš saprata, ka man jau ir par daudz, un es šodien būšu labs, es tevi atbalstīšu.
Sapnis – vienāda attieksme valsts līmenī
Pieminējāt arī parasportu, ka visur, kur dosieties, vienmēr runāsiet par parasportu. Kādēļ ir šī sajūta, kāpēc gribas dot pēc iespējas vairāk parasportam?
Manā dzīvē sportam ir ļoti liela nozīme. Es visu, ko daru, uztveru kā sportu. Lai ko es darītu, tas man ir sports, – man vajag augstāk, tālāk, stiprāk. Es cenšos sasniegt maksimālo, jo esmu sportiste. Tas ir tas, kas iet cauri manai dzīvei. Cilvēki, kas trenējas parasportā, protams, ikdienā iet cauri daudz lielākām grūtībām, lai sasniegtu lietas, kas mums ir sasniedzamas vieglāk. Mēs reizēm par to neiedomājamies. Piemēram, atbraukt uz treniņu. Viena lieta ir no rīta pamosties, ieiet dušā, uzkrāsoties, iekāpt mašīnā un aizbraukt. Cita lieta ir pamosties gultā, no kuras ir jātiek vispirms ratiņkrēslā, pēc tam kaut kādā veidā jātiek dušā, pēc tam kaut kā līdz mašīnai. Tas ir daudz grūtāk. Tas ir izdarāms, bet tas ir daudz, daudz, daudz grūtāk. Tad viņš ir atbraucis uz treniņu vai sacensībām, un mēs mazliet aizmirstam, cik daudz tas prasa. Protams, paldies Dievam, Latvija iet uz to, ka sabiedrība kļūst pretimnākošāka cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai cilvēkiem ar mentāliem traucējumiem, bet tas ne tuvu nav pat optimālā līmenī pagaidām.
Mēs it kā esam iekļaujoši, it kā atbalstām, bet, kad uz ielas pie jums pieiet cilvēks ar garīgu atpalicību un, nezinu, iebaksta ar pirkstu, mēs tā kā paejam nost.
Negribam viņu iekļaut. Vai kad klasē parādās bērns ar tādām problēmām, kuru dēļ viņš var būt agresīvāks. Viņš jau nav agresīvs tāpēc, ka būtu slikts cilvēks. Viņam ir slimība, bet ne visi vecāki ir uzreiz gatavi piekāpties kaut kur, iekļaut viņu savā dzīvē. Līdzīgi ir ar darbiniekiem ar īpašām vajadzībām. Tāpēc man liekas, ka par parasportu ir jārunā. Ir jārunā daudz. Vēl viena lieta, kur es cenšos to darīt bieži, un es gribētu, lai uz to ietu… Es gribētu mazināt to sportistu šķirošanu. Es īstenībā nešķirotu sportistus uz para un nepara. Man ne īsti patīk, ka ir paralimpiskās spēles un olimpiskās spēles.
To visu vajadzētu salikt vienā forumā?
Es uzskatu, ka tām ir jābūt vienām lielām olimpiskajām spēlēm, kurās cilvēki vienkārši piedalās daudz dažādās disciplīnās. Tas ir apmēram tāpat, kā būtu, ja būtu, piemēram, olimpiskās spēles un sieviešu olimpiskās spēles, jo sieviete nekad nevarēs sasniegt fiziski līdzīgu rezultātu kā vīrietis. Nu nekad neskries tik ātri.
Izņemot jātnieku sportu...
Izņemot jātnieku sportu, jā, kopumā sievietēm nekad nebūs tāds pats rezultāts kā vīriešiem, bet mēs taču nerīkojam atsevišķas sieviešu olimpiskās spēles. Tāpat ir ar parasportistiem. Viņi nekad nevarēs aizmest šķēpu tikpat tālu, cik vesels sportists, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir jāatdala atsevišķas spēles. Jā, tās var notikt atsevišķos laikos, jo vienkārši ir ļoti daudz sportistu, un to visu ir grūti noorganizēt, bet mans sapnis, ka tās ir vienas spēles. Vienas spēles, viena attieksme valsts līmenī, vienāds finansējums, vienāda pieejamība treniņiem, sacensībām un tā tālāk.
Parīzes mantojums. Cik lielu grūdienu tas ir devis šajā, ko jūs stāstāt? Šķiet, ka iepriekšējās paraolimpiskās spēles netika tik plaši atspoguļotas, nezinu, vai pat Rio bija tik daudz skatītāju dažādām sacensībām kā Parīzē. Runājot par iekļaušanos sabiedrībā, cik lielu mantojumu atstās Parīze?
Parīzē, protams, ir vienas no izcilākajām spēlēm, kas aizvadītas. Gan no tehniskā viedokļa, jo tur atrodoties bija tiešām forši viss noorganizēts, gan no iekļaušanas puses, jo tribīnes bija pilnas. Pilnas tribīnes uz pirmo greidu, kurā Rihards startēja, kas notiek tikai soļos, tas ir rādītājs. Tur bija ļoti daudz dalībnieku, Riharda shēmās bija 22 cilvēki, tās bija vairāk nekā divas stundas, bet visu laiku bija pilnas tribīnes, un tās bija atbalstošas tribīnes. Tie cilvēki tiešām tik ļoti priecājās par katra sportista startiem. Tas bija fantastiski. Tā iekļaušana arī, jā, man liekas, ka tajā ciematā bija ļoti padomāts. Tur bija padomāts par ratiņkrēsla pieejamību un tādām lietām. Man liekas, ka tās ir vienas no labākajām spēlēm, kas ir bijušas, un vajadzētu iet tajā virzienā.
Bet no sabiedrības izglītošanas un informēšanas viedokļa?
Es nezinu, cik daudz Francija pati piegāja tam, bet pieļauju, ka daudz, jo, piemēram, mūsu sacensības redzēja ļoti daudz bērnu. Bija skolas, bija klases. Tas jau ir tas, ko mēs darām, mēs rādām bērniem – redzi, tā ir norma, tie ir sportisti, tās ir lielas spēles un lieli sasniegumi, un tas ir īsts zelts, kas tev rokās pēc tam. Latvijā nu, paldies Dievam, jau arī Tokiju translēja televīzijā, kas ir milzīgs solis uz priekšu. Arī Parīzi translēja, un tas tiešām ir ļoti svarīgi. Paldies televīzijai, ka tas tika darīts, jo daudzi cilvēki vienkārši nezina. Pēc tam viņi ierauga un ir sajūsmā – izrādās mūsu pašu latvieši arī tur startē. Tas ir svarīgi.
Spriežot pēc jūsu vīzijas, ka paraolimpiskajām un olimpiskajām spēlēm vajadzētu kļūt par vienu lielu forumu, tad arī, runājot par paraolimpiešu sporta centru, kas būtu atsevišķi kaut kur uzbūvēts, noteikti vērtējat, ka tā nevajag? Ka drīzāk mēs sportojam visi kopā un pielāgojam visu sporta centrus, kur to var darīt, lai visi var sportot kopā?
Protams, nesaku, ka to nevajag. Tā es nevarētu teikt, ka nevajag paraolimpisko centru. Es domāju, ka ir ļoti forši, ka ir paraolimpiskais sporta centrs, kurā ir uzsvars uz "para", bet kurš ir pieejams arī parastiem sportistiem. Es visvairāk ietu uz to, ka jebkurai sporta celtnei Latvijā ir jābūt pieejamai gan fiziski, ka tur ir uzbrauktuves, platumi un tā tālāk, gan tīri tehniski, ka tie laiki, kas atvēlēti paralimpiešiem, nav sliktāki kā laiki, kas atvēlēti olimpiešiem. Par to ir daudz runāts, ka, piemēram, [paraolimpiskajam] kērlingam treniņi ir deviņos vakarā. Kā var augstiem sasniegumiem sportists trenēties deviņos vakarā? Viņam ir režīms, viņam ir jāguļ deviņos vakarā. Tas ir neiespējami, bet agrāk viņi vienkārši netiek. Vai arī ļoti daudz bērnu… Man ir arī bērni, kas trenējas parasportā. Tagad, piemēram, viens jauns bērns, foršs tāds skuķītis ir atnācis trenēties.
Es vienmēr vecākiem, kuru bērnus trenēju, stāstu, ka jātnieku sports ir specifisks sporta veids, un ir obligāti vajadzīga arī vispārējā fiziskā sagatavošana.
Tātad vēl viens sporta veids. Tā ir norma, uz ko ir jāiet, un īstenībā nav svarīgi, tas ir "para" vai parastais sports, jo es trenēju arī parastā sporta bērnus daudz. Tā ir mana obligātā prasība – ja grib trenēties pie manis, ir jābūt vēl papildus vienam vai vislabāk diviem sporta veidiem līdz zināmam vecumam, kad bērns jau var trenēties tikai izvēlētajā sporta veidā. Bet kur lai tie vecāki iet? Kur viņiem ir tas sporta veids, kurā viņus paņems? Tās izvēles nav tik daudz viņiem.
Primārais mērķis bērnu sportā – veiksmīgi un pārliecināti cilvēki
Par bērniem un jauniešiem - jums ir lieliska iespēja novērtēt situāciju jau no 2008. gada Pekinas spēlēm. Šajā ciklā gan Snikus ir parādījis rezultātus, jo jau Tokijā viņam bija divi sudrabi, gan Neretnieks ir sasniedzis zināmus panākumus. Cik daudz tas ir redzams jauniešu līknē? Cik šie vēstneši parāda, ka jātnieku sports ir pieejams visiem?
Parāda, protams, un tas kļūst populārāks. Ja agrāk bija, piemēram, aizbraukt uz sacensībām grūtāk, un bija tikai lielie maršruti, tad tagad sacensību sezonā sacensības ir katru nedēļu dažādos staļļos, un ir daudz vairāk pieejami arī mazi maršrutiņi, kas paredzēti maziem bērniem, kas tikko sāk, – krustiņu maršrutiņi, 60 centimetru maršruti vai pat vadības maršruti. Arī bērni daudz vairāk trenējas, un īstenībā Kristapam ir jāsaka liels paldies, jo viņš par to daudz runā, viņš arī visādos podkāstos bieži uzrunā jauniešus, sūta viņiem video un arī atbrauc vienkārši, piemēram, nostartēt Latvijā. Tad viņš iet un ar tiem bērniem bildējas, un spiež roku, un tam bērnam jau viņš ir elks. Tas ir fantastiski. Bet man ir ļoti daudz domu un ideju par jātnieku sportu, bērniem, un to, kā mēs to veidojam tādā lielajā bildē. Pagaidām mēs to neveidojam baigi forši. Esmu runājusi ar zviedru komandas treneri. Viņa ir trenere paraiejādē, bet arī trenere parastajā iejādē. Viņa saka, ka, piemēram, pie viņiem bērni poniju izlasē, kas ir bērni no astoņiem līdz 12 gadiem, kas trenējas un startē jau valsts līmenī, viņiem ir papildus fiziskie treniņi, stiepšanās treniņi un mentālie treniņi. Papildus kā sausie treniņi.
Tas ir tā, ka tu ej it kā tikai uz jātnieku sportu, bet tas iekļauj sevī arī visu šo, ne tikai jāšanu?
Jā, un viņiem ir treneri, kas ir guvuši izglītību, nevis vienkārši paši māk jāt un tāpēc māca citiem. Tad pēc tam, ja tas bērns astoņos gados sāk šādu sportu, tad 25 gados tas ir pavisam cits sportists, nekā mūsu. Jā, mums ir Kristaps, viņš ir izlecis, viņš ir malacis, bet viņš pats tika ar to galā kaut kā.
Principā mēs neveidojam sev tādu jaunu sportistu paaudzi. Es veidoju ar saviem sportistiem. Ar tiem bērniem, kurus es trenēju, es to daru pati.
Es runāju ar vecākiem, runāju ar bērniem, stāstu, kāpēc vajag to papildus sportu, skaidroju, kādi tie ir. Es veicu arī mentālo sagatavošanu saviem bērniem. Es pati esmu absolvējusi sporta akadēmijā maģistrantūru tieši sporta psiholoģijā, un es apzinos, cik ļoti daudz nozīmē mentālā sagatavošana, un cik ļoti daudz tā no bērna var izveidot cilvēku. Nav svarīgi, vai viņš pēc tam ir sportists vai ne sportists, bet viņš būs cilvēks, kas būs veiksmīgs, kas zinās, ka var visu ko sasniegt, kas pratīs regulēt stresu, kas būs foršāks tētis vai mamma. Tas ir valstiski… Īstenībā, manuprāt, tas ir valstiski svarīgi, lai bērni tiktu trenēti pareizi. Tas būtu, uz ko iet Latvijai, un ne tikai jātnieku sportā, bet visos sportos.
Tieši gribēju jautāt jūsu novērojumus par sportu, sporta psiholoģiju un mentālo sagatavotību. Jūs redzat kaut kur klātesošu, ka sportisti runātu par to? Cik Latvijā tas ir populāri šobrīd?
Noteikti mazāk, nekā vajadzētu, bet, paldies Dievam, tas sāk pamazām notikt. Murjāņos, piemēram, tur ir uz vietas psihologs, kurš strādā. Daudzi treneri paši sūta pie psihologiem sportistus. Bet es to sportu redzu tā daudzšķautņaini, tāpēc, ka es ne tikai pati esmu trenere, es esmu arī mamma sportistei, un es biju pati kādreiz sportiste. Es redzu no dažādām pusēm, kā tas veidojas. Man, piemēram, meita trenējas sporta dejās, trenējas no piecu gadu vecuma. Tagad viņai ir 17, un viņa trenējas ļoti daudz. Viņa ir laba līmeņa sportiste, bet tas ir ārprāts, kam viņai bija jāiet cauri bērnībā.
Kāpēc ārprāts?
Tāpēc, ka treneri spiež no tā bērna maksimumu. Ir bijuši viņai arī ļoti labi treneri, bet ir arī bijuši treneri, kas nav ļoti labi, un tā ir ļoti daudz kur, ka trenerim vispār neinteresē pats svarīgākais – bērns un kas no viņa izaugs. Trenerim vajag tikai rezultātu. Bet mēs nevaram prasīt no bērna rezultātu. Mums ir jārūpējas vispirms jau par to, lai viņš izaug par veiksmīgu, pilnvērtīgu, sabalansētu personību, jo tie ir tikai daži procenti no bērniem, kas uzsāk sporta gaitas, kļūst par olimpiešiem vai paralimpiešiem. Es pieļauju, ka tas ir ļoti mazs procents. Bet cik no viņiem ir salauzti pēc tam? Cik no viņiem varētu kļūt par lieliskiem cilvēkiem? Tas ir ļoti svarīgi.
Mentālie treniņi ir tas, kam būtu jābūt obligāti visos sporta veidos. Ļoti obligāti.
Kad es trenēju, piemēram, mazu bērnu, kam ir 10–12 gadi, un mēs gatavojamies sacensībām, es vienmēr salieku mērķus, kāpēc mēs braucam uz sacensībām, kas mums tur ir jāizdara. Mans mērķis tāda vecuma bērnam nekad nebūs – tev jāaiziet un jāvinnē. Vai tev ir jāaiziet un tīri jāizlec maršruts. Jo sporta specifika ir tāda, ka 10 gadīgs bērns nekontrolē, vai zirgs nogāž šķērslīti vai nenogāž. Tā ir veiksme. Vai nu viņam ir tāds zirgs, kas negāž, vai nu viņam ir tāds zirgs, kas gāž. Tās lietas, ko viņš var nokontrolēt, ir pievest to zirgu pareizā līnijā, pareizā ātrumā – izpildīt tās lietas, kas tiešām no viņa ir atkarīgas. Tad ir tā, ka tas bērns ir pabeidzis sacensības, piemēram, ar diviem gāztiem šķēršļiem vai vienu atteikšanos, bet viņš atnāk priecīgs. Viņš ir daudz trenējies, viņš ir strādājis, viņam ir bijuši kritieni, viņš ir savācies, ir pārvarējis muskuļu sāpes pēc smagiem treniņiem un redz – es strādāju, centos, pārvarēju sevi un sasniedzu treneres uzliktos mērķus. Ja mēs pateiksim – tev ir jāvinnē. Ko tad viņš redzēs? Es trenējos, centos, pārvarēju sevi, bet es nekam nederu. Tā ir tik vienkārša lieta, bet tā ir tikai viena no tām psiholoģiskajām niansēm.
Bet līdz kādam vecumam ir vajadzīgs šāds piegājiens?
Tas ir atkarīgs no tā, kādā vecumā bērns ir sācis trenēties, bet es teiktu, ka līdz kādiem 13–14 vajadzētu būt tā, ka mēs liekam mazus uzdevumus. Līdz 12 gadiem noteikti. Protams, arī bērni ir ļoti dažādi. Ja tu redzi, ka tas bērns ir ļoti spics, un viņš ir ļoti spējīgs, protams, tu nedrīksti viņu arī bremzēt ar tādiem uzdevumiem. Trenerim ir jājūt un jāsaprot. Ja bērns ir tāds, kuram ir baigā uguns iekšā, un viņš ļoti grib, nu tad mēs liekam tos mērķus augstākus, protams, bet pamatā tam ir jābūt tā, ka mēs veidojam veiksmīgu un par sevi pārliecinātu cilvēku.
Zelta medaļas – 20 gadu ilgs sapnis
Šīs [Parīzes] medaļas bija mans ilgstošs projekts - es jau pirms 20 gadiem par to sapņoju. Es veidoju komandu, veidoju visu ar domu, ka tas zelts ir jāsasniedz. Tas ir sports. Tas ir tas, ko es saku, ka sportam ir jābūt iekšā visā, lai arī ko tu darītu. Ne obligāti pašam sportojot, bet varbūt veidojot komandu, kārtojot attiecības, meklējot trenerus sportistam, darot to. Nav svarīgi kā. Es vienmēr saku, ka ļoti lepojos ar savu komandu, mums ir fantastiska komanda, kas ir apkārt Rihardam, kas veicina šo rezultātu. Mūsu komandā katrs dalībnieks, tehniskais treneris, šoferis, zirgkopējs, zirga īpašnieks, katrs dalībnieks uztvēra šo zeltu kā savu personīgo mērķi, un tikai tāpēc to varēja sasniegt. Ja tu naktī pamosties un gribi to, ja tu ieraugi krītošu zvaigzni, un tā ir tava vēlēšanās. Nekā citādi, tikai tā.
Mēs daudz zinām par Riharda dzīves gājumu un spītu, un vēlmi mācīties un pamēģināt viss kaut ko jaunu, bet kas paliek aizkadrā, ko mēs par Rihardu neredzam? Kas slēpjas Riharda dvēselē?
Nu aiz kadra… Vispār Rihards parāda arī kadrā diezgan daudz visu ko par sevi, tā tas ir, viņš ir ļoti atvērts un atraktīvs, bet es domāju, ka aiz kadra paliek sāpes, ko neredz cilvēki no ārpuses. Mēs jau redzam treniņā. Mēs redzam, ka treniņa vidū viņam pēkšņi ļoti iesāpas kāja, un viņš nevar turpināt, un ir jāpagaida, kamēr viņš ar to tiks galā, bet viņš tāpat nāk un kāpj. Nogaida to sāpju lēkmi un turpina treniņu. Tās sāpes, es domāju, ir diezgan daudz dzīvē, ko viņš pārvar. Tas ir tas, kas būtu aiz kadra. Bet kā es viņu noraksturotu?
Rihards ir izcils sportists. Tādi sportisti nedzimst bieži. Tas ir cilvēks, kura visa dzīve ir tas sasniegums, tā tiekšanās pēc sasnieguma. Viņš ir mērķtiecīgs cilvēks, viņš ir ārkārtīgi spītīgs. Ļoti.
Reizēm tas ir grūti treniņos. Mēs ar Agnesi viņam sakām, piemēram, – Rihard, pēc katra treniņa uzraksti mums, ko tu saprati, ko nesaprati, kas izdevās un pie kā gribas piestrādāt. Jo viņš nerunā, un tā komunikācija ir caur rakstīšanu. Protams, viņš neuzraksta (smejas). Nākamajā treniņā atkal – viņš atkal neuzraksta. Nu okei, neuzraksta, mēģinām saprast tad pašas, ko vajag. Viņš ir spītīgs dažādās lietās. Ja viņam nepatīk, piemēram, kāds zirgs, ko mēs viņam piedāvājam, un zirgs var būt foršs no tehniskā un visādiem citiem viedokļiem, viņš var atbildēt – nē, man nepatīk. Un viss, iepūt, ja nepatīk, tad nepatīk, neko nevar izdarīt. Mēs esam mēģinājušas, bet nē, viņam vienkārši nepatīk. Bet tas spītīgums, man liekas, ir arī tas, kas sportistam ir vajadzīgs.
Nevar gribēt, lai ir vienkārša personība un izcils sportists. Bieži vien tā nav. Bieži vien tās personības ir ļoti sarežģītas, kas rada tos izcilos rezultātus, un Rihards ir ļoti sarežģīta, daudzšķautņaina personība. Viņš ir ļoti godkārīgs, kas ir ļoti svarīgi sportistam, sportistam ir jāgrib uzvarēt, viņam ir jāgrib preses uzmanība, viņam ir jāgrib, lai viņu intervē, viņam tādam ir jābūt, un Rihards tāds ir. Tas ir ļoti forši. Viņš ir arī disciplinēts attiecībā uz treniņiem, viņš vienmēr treniņā strādā maksimāli labi. Jā, viņš ir izcils sportists.
Kā viņš pats teica – es arī esmu cilvēks, man ir savas prasības.
Protams. Mēs visi arī mēdzam kļūdīties, un kādreiz katrs ir kļūdījies arī sporta gaitās. Kādreiz viņš ir bijis arī ļoti dusmīgs uz mani par kaut kādiem maniem lēmumiem, kurus es uzskatu par pareiziem rezultātam, un pēc tam, paldies Dievam, ir pierādījies, ka tie tiešām ir bijuši pareizi. Bet nu viņš ir arī spējīgs analizēt. Viņš ir dusmīgs, bet viņš paanalizē, padomā pēc kāda brīža, ka, nē, tā vajadzēja darīt. Mēs īstenībā ļoti izbaudām to procesu. Mums tā komanda ir forša ne tikai tādā ziņā, ka tajā katrs ir ļoti profesionāls cilvēks, bet mēs tiešām izbaudām viens otra kompāniju sacensībās. Mums ir jautras sacensības parasti, mums ir asprātīgi visi komandas dalībnieki, mēs nebeidzam smieties. Arī treniņos mums ir savi joki, ko no malas nesaprast, bet ko mēs mēdzam pateikt pirms starta. Tā kā mums īstenībā ir ļoti foršs, sirsnīgs personāls.
Vai tagad nebūs tā, ka pēc diviem sudrabiem Tokijā un diviem zeltiem Parīzē mazliet zvaigžņu slimība piemetīsies?
Gan jau, ka būs, bez tā jau arī nevar. Būs arī kādas lietas, kas būs jāpakoriģē treniņu plānos un procesos, bet nu vienmēr var labāk. Ir forši, ka ir divi zelti, bet var būt četri un vairāk uz priekšu tajā krājkasē sportistam. Mums ir arī ļoti daudzsološa jaunā sportiste, kas ienākusi komandā, kurai savukārt vēl nav neviena, un ar viņu jau strādā tā pati komanda, tie paši treneri. Protams, arī tas ir liels mērķis – vest tālāk šo jauno sportisti. Jau balstoties uz sasniegumiem tas ir mazliet vieglāk, jau zinot to ceļu un zinot, kādas kļūdas var tikt pieļautas. Tā ka es domāju, ka komandai priekšā vēl ir ļoti daudz foršu brīžu.
Kāds būtu jūsu ieteikums Latvijas sabiedrībai – kā izglītot sevi un mainīt sevi, tieši domājot par parasportistiem vai pat ne tikai par sportistiem, bet par visiem cilvēkiem ar kustību vai mentāliem traucējumiem? Kā katram personīgi mainīties, lai ikdienā vide būtu iekļaujošāka?
Pirmais, ko vajadzētu darīt, ir jārunā ar saviem bērniem par to. Vecākiem ir jārunā ar saviem bērniem. Pat tad, ja jūs paši līdz galam nedomājat, ka šiem cilvēkiem ir jābūt tādai pašai pieejamībai kā citiem, šajā gadījumā pārvariet to un melojiet, sakiet bērniem – tie ir tādi paši cilvēki. Jā, viņam ir mentāli traucējumi, viņš skaļi iekliedzas stundas vidū, bet tā tas var būt – tas ir foršs, normāls bērns, tā ir norma, ka viņš ir savādāks, nekā tu. Runāt ar bērniem, mācīt bērnus – tas ir pirmais, kas ir jādara, jo bērni ir tie, kas pēc 10 gadiem veidos mūsu sabiedrību. Tāpēc vecākiem vajadzētu daudz runāt par to. Vediet bērnus uz parasacensībām.
Aizbrauciet vienā sestdienā vispirms paskatīties kā spēlē basketbolu veseli sportisti un tad aizvediet viņus, sameklējiet, kur Latvijā notiek parasacensības.
Cenšaties atrast kaut kādu veidu ikdienā, kā likt bērniem pamanīt šos cilvēkus. Varbūt pakomentējiet, ja redziet šādu cilvēku, pastāstiet bērnam. Jo pirmais, ko daudzi vecāki saka, kad bērns ierauga, piemēram, cilvēku ratiņkrēslā, ir, ka – nevajag lūrēt. Kāpēc nevajag lūrēt? Vajag! Vajag apskatīt to cilvēku. Ja bērnam interesē, kāpēc viņš ir ratiņkrēslā, tad vajag paskatīties, vajag pastāstīt, kāpēc tā ir, kāpēc cilvēks tā pārvietojas, vajag lūrēt. Ļaujiet bērniem iepazīt to. Ir ļoti daudz foršu parasporta dienu, kad sportisti brauc uz skolām, pastāsta par sportu, nu, pamēģiniet pabraukt ar ratiņkrēslu. Pamēģiniet paspēlēt ratiņtenisu vai ratiņbasketbolu, vai pamest šķēpu sēžot. Man liekas, ka tas veido bērnam citu izpratni.
