Sievietēm – fiziskā darba veicējām – pensionēšanās vecums tiks celts no 50 uz 55 gadiem, bet biroja darbiniecēm - no 55 uz 58 gadiem. Savukārt vīriešiem pensionēšanās vecumu paaugstinās no 60 uz 63 gadiem, kas pietuvina Ķīnu citu valstu standartam. Lēmums pieņemts laikā, kad Ķīnā briest plašāka demogrāfiskā krīze.
Demogrāfiskās prognozes nav iepriecinošas
Palēnināta ekonomika, novecojoša populācija un sarūkošs pensiju budžets Ķīnai licis attapties uz demogrāfiskās krīzes sliekšņa. Tās iedzīvotāji ilgstoši paļāvās uz iespēju iet pensijā krietni agrāk nekā citviet pasaulē, tomēr šai politikai pienācis gals. Valsts vairs nespēj uzturēt simtiem miljonu senioru, kuri nu jau ir vairāk nekā 20% no iedzīvotāju kopskaita.
"Mēs esam pieraduši, ka sociālistiskā valstī lai nu kam, bet pensijai jau nu jābūt nodrošinātai. Tas nebija Ķīnas gadījums. 50. gados bija virzība uz to, lai būtu nodrošināts kopīgs katls, lai nodrošinātu cilvēkiem vecumdienas, bet kultūras revolūcijas laikā 60. gados tas beidzās. Turklāt vēsturiski, neskatoties uz sistēmu maiņu, Ķīnas sabiedrība ir paļāvusies uz bērniem kā uz vecāku uzturētājiem vecumdienās," skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.
"Taču, Ķīnai kļūstot bagātākai, bērnu skaits samazinās gan valsts politikas dēļ, gan arī iedzīvotāju izvēles dēļ. Tajā pašā laikā kopš 20. gadsimta vidus Ķīnas iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums ir palielinājies gandrīz divas reizes."
Ne tikai iedzīvotāju mūža ilgums, bet arī zema dzimstība likusi sasniegt kritisko robežu. Vēl pirms Covid-19 pandēmijas izskanēja aplēses, ka, ja nekas netiks darīts lietas labā, Ķīnas pensiju fonds būs iztukšots 10 gadu laikā. Pandēmija, no kuras pamatīgi cieta valsts ekonomika, šīs prognozes tikai pasliktināja.
Ķīna nevēlas piesaistīt imigrantus
"Par demogrāfisko krīzi mēs ne tikai varam runāt, bet tas ir absolūts fakts. Drīz jau Ķīnā būs viena ceturtdaļa, jau šī gadsimta vidū prognozē, ka virs vienas ceturtdaļas iedzīvotāju būs vecāki par 65 gadiem. Tā ir demogrāfiskā krīze, tā ir apvērsta piramīda. Kas to ir izraisījis? Viena bērna politika noteikti tajā spēlēja lomu," secina Bērziņa-Čerenkova.
Veidi, kā to risināt, ir vairāki, piemēram, piesaistīt migrantus, ko Ķīna nevēlas darīt, savukārt citi risinājumi, kā produktivitātes celšana ar jaunām tehnoloģijām, jau tiek likta lietā. Vienīgais, kas atliek – celt pensijas vecumu.
"Pensijas vecuma paaugstināšana Ķīnas sabiedrībā bija sagaidāma jau 2000. gadu vidū, 2000. gadu beigās un arī pirms šīs desmitgades, par to visu laiku runā. Principā jau pensijas vecums uz papīra ļoti zems," atzīst Bērziņa-Čerenkova.
"Tāpēc sabiedrība bija tam sagatavota. Jo tiešām mūsdienu sabiedrībā vidusšķiras sievietei 50 gadi patiesībā ir salīdzinoši jauns vecums, mēs uz to vēl joprojām skatāmies kā uz jaunu cilvēku."
Ķīniešiem vairs nav pārliecības par labāku rītdienu
Pētniece atzīmē, ka pensiju sistēma Ķīnā nekad nav īsti bijusi sakārtota un arī kopējā sociālā sistēma nav bijusi tāda, uz ko var paļauties. Viņa norāda, ka sociāli nodrošināti jūtas galvenokārt valsts uzņēmumos strādājošie, bet, piemēram, lauku iedzīvotāji, kas nereti strādājuši neoficiāli, paļaujas tikai uz saviem iekrājumiem. Turklāt sabiedrība saskaras arī ar citiem ekonomiskajiem izaicinājumiem, piemēram, jauniešu bezdarbu. Vēlāka pensionēšanās nozīmē vēl lielāku konkurenci darba meklējumos.
"Šodienas jaunieši Ķīnā nemaz nav pārliecināti, ka viņu dzīve būs labāka nekā viņu vecāku dzīve. Tas ir kaut kas, kas bija virzījis Ķīnas reformu un atvērtības politiku desmitgažu garumā - tātad mēs dzīvosim labāk, mani bērni dzīvos labāk. Tā vairs nav.
Tāpēc, protams, sabiedrība reaģē uz šo kā uz tādu sakāves, neveiksmes atzīšanu no valdības puses. Tajā pašā laikā es šaubos, vai tas nesīs tādas liela apjoma sociālas viļņošanās," secina Bērziņa-Čerenkova.
Vairāki eksperti uzskata, ka demogrāfiskās krīzes risināšanai ar šo reformu varētu būt par maz. Tā nāk par vēlu un nav pietiekami ambicioza. Pēc PVO aplēsēm, 2040. gadā vecumā virs 60 gadiem būs jau teju trešdaļa Ķīnas iedzīvotāju.
