49 miljonus iedzīvotāju lielā Uganda atrodas Āfrikas austrumu daļā, un tā ir viena no 44 pilnībā sauszemes ieskautajām valstīm. Tātad bez piekļuves jūrai. Uganda savu nosaukumu ir ieguvusi par godu Bugandas karalistei, kas atradās pašreizējās valsts teritorijā. 19. gadsimta otrajā pusē reģionā sāka ierasties gan arābu tirgotāji, gan britu pētnieki, tādējādi aizsākot ārvalstu klātbūtni. Pilnu neatkarību no britu impērijas Uganda ieguva 1962. gadā.
Viens no briesmīgākajiem Āfrikas diktatoriem – Ugandas vadonis Idi Amins
Daļa arī būs dzirdējuši par bēdīgi slaveno Ugandas bijušo diktatoru Idi Aminu, kurš Ugandā ar stingru dūri valdīja pagājušā gadsimta 70. gados. Kāpēc bēdīgi slaveno? Tāpēc, ka viņa valdīšanas laiks izcēlās gan ar masu represijām un slepkavībām, gan ekonomisku lejupslīdi, gan starptautisku izolāciju.
Idi Amins tiek uzskatīts par vienu no briesmīgākajiem Āfrikas diktatoriem, kura valdīšanas laikā gāja bojā 100 tūkstoš līdz 500 tūkstoš cilvēku. Cilvēki tika vajāti, spīdzināti, bez tiesas nogalināti, tika īstenotas represijas pret vietējo inteliģenci, žurnālistiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuri tika vai nu nogalināti, vai bija spiesti doties trimdā.
Pēc Idi Amina pavēles no valsts tika izraidīti arī aptuveni 60 tūkstoši Āzijas izcelsmes Ugandas pilsoņu, galvenokārt indieši. Daudzi no izraidītajiem faktiski kontrolēja Ugandas ekonomiku – gan tirdzniecību, gan ražošanu. Un nav grūti iztēloties, ka pēc tam, kad šādi cilvēki tiek padzīti un uzņēmumi vai nozares tiek nodoti Amina draugiem, lojālistiem un militāristiem, kuriem par efektīvu ekonomikas vadīšanu nav ne mazākās nojausmas, valstī iestājās ekonomiskais sabrukums.
Inflācija, preču trūkums un rūpniecības sabrukums bija procesi, kas sev līdzi "pavilka" arī tādas sfēras kā veselības aprūpe un izglītība. Centieni šādā veidā afrikanizēt valsts ekonomiku un atbrīvoties no ārvalstu ietekmes, no vienas puses, guva pietiekami lielu atbalstu nacionālistiski noskaņotu iedzīvotāju vidū, bet, no otras puses, neveicināja attiecību veidošanu ar citām valstīm.
Lai arī Idi Amins sevi dēvēja par Pan-Āfrikas līderi, kaimiņvalstis viņa metodes neatbalstīja. Pēc strīda ar britiem par militārām piegādēm un britu augstā komisāra izraidīšanas Amins pasludināja sevi par Britu impērijas iekarotāju.
Citur pasaulē viņš zināms arī kā Ugandas un Āfrikas miesnieks vai kā melnais Hitlers. Ja ar to ir par maz, tad tituls, kādā Idi Amins pieprasīja sevi saukt, bija: "Viņa ekselence, prezidents uz mūžu, feldmaršals al Hadži doktors Idi Amins Dada, Uzvarētāja krusta, Cienījamā dienesta ordeņa un militārā krusta kavalieris, visu Zemes dzīvnieku un visu jūras zivju pavēlnieks, Britu impērijas iekarotājs Āfrikā kopumā un īpaši Ugandā".
Un, ja ar to vēl ir par maz, viņš apgalvoja, ka ir arī nekronētais Skotijas karalis. Par šo tapusi 2006. gadā iznākusī filma "Pēdējais Skotijas karalis", kurā Idi Aminu atveido Forests Vitekers, par šo tēlojumu saņemot arī Oskara balvu.
1979. gadā Idi Aminu ar Tanzānijas spēku un trimdā dzīvojošo ugandiešu opozicionāru atbalstu no amata gāza, un turpmākos gadus iezīmēja dažādu opozīcijas spēku cīņa par varu.
Kopš astoņdesmitajiem gadiem valsti valda viens prezidents
Taču kopš 80. gadu vidus valstī atkal ir viens, un tikai viens, prezidents Joveri Museveni. Viņš nāca pie varas ar solījumiem atjaunot sagrauto ekonomiku, liberalizēt tirdzniecību, atjaunot drošību un cienīt cilvēktiesības.
Musaveni vadītie Nacionālās pretošanās armijas spēki arī tika apsūdzēti genocīdā pret Ugandas ziemeļos dzīvojošajiem Luo iedzīvotājiem.
Taču par spīti tam, šādi tādi sasniegumi valstī ir bijuši, piemēram, ļoti veiksmīgā cīņa pret AIDS izplatību. Tā dēvētā ABC programma bija ļoti vienkārša: A – atturies, B – esi uzticīgs, C – lieto prezervatīvu, ja A un B netiek piekopti. Rezultātā Uganda kļuva par vienu no diezgan retajiem veiksmes stāstiem cīņā pret HIV/AIDS izplatību.
Musaveni valdīšanas gadus pētnieki apzīmē ar diviem visai neierastiem terminiem – konkurētspējīgs aurotiārisms vai neliberālā demokrātija.
Piemēram, valstī ir diezgan spējīga un pat ļoti populāra opozīcijas kustība, taču, no otras puses, opozīcijas aktīvisti tiek gan iebiedēti, gan apspiesti. Lai arī preses brīvība ir klātesoša, žurnālisti var rēķināties ar vajāšanu un izrēķināšanos, ja tiek rakstīts, piemēram, par ļoti augsto korupciju vai opozīcijas aktivitātēm. Vienlaikus Uganda ir ietekmīgs spēlētājs Austrumāfrikā, iesaistoties miera uzturēšanas misijās un, piemēram, cīnoties pret radikālo kaujinieku grupējumiem.
Ugandas un Krievijas savdabīgās attiecības
Savdabīgas attiecības vieno Ugandu ar Krieviju. Jau pēc neatkarības pasludināšanas 1962. gadā Uganda nodibināja diplomātiskās attiecības ar Padomju Savienību. Joveri Museveni ir vairakkārt izcēlis Krievijas vēsturisko atbalstu Āfrikas atbrīvošanas kustībām, slavējis Krievijas sniegtās stipendijas Ugandas studentiem, kuru ieguvēji tagad ir augstos amatos Ugandā, vienlaikus uzsverot, cik nozīmīgi valstīm ir nepieslieties arī nevienam starptautiskajam blokam.
Viens no centrālajiem abu valstu sadarbības punktiem ir bijusi tieši militārā sadarbība. Krievija ir piegādājusi Ugandai kaujas lidmašīnas, helikopterus, tankus un citu bruņojumu. Arī dažādas Krievijas militārās kompānijas nodrošina Ugandas bruņoto spēku apmācību. Otrs intereses avots ir naftas ieguve, jo Ugandai ir gana ievērojamas naftas rezerves, bet Krievija ir aktīvi iesaistījusies šo iegulu apguvē un dažādos infrastruktūras projektos.
Šāda ekonomiski militārā sadarbība sniedz pietiekami labus ekonomiskos ieguvumus gan no Rietumiem, gan no Austrumiem.
Ugandas ekonomikas mugurkauls – dabas resursi un lauksaimniecība
Ugandas daba un lauksaimniecība ir tās ekonomikas mugurkauls, jo lauksaimniecībā ir nodarbināti aptuveni 70 procenti valsts iedzīvotāju. Tēja, kafija, kokvilna, tabaka un zivis ir galvenās eksporta preces.
Pēdējos gadu desmitos valsts regulāri piedzīvo 5–6% lielu ekonomisko izaugsmi gadā, taču par spīti tam aptuveni piektā daļa iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa.
Viens no iemesliem šādai situācijai ir strauja iedzīvotāju skaita pieaugšana – aptuveni par 3% gadā. Tas nozīmē, ka 77% procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 30 gadiem, kuriem darbu nodrošināt ir diezgan liela problēma.
Taču par tādu kā glābšanas nūjiņu var uzskatīt tūrisma industriju, kas ik gadu valsts ekonomikā pienes aptuveni 10 procentus no ienākumiem. Dzīvnieku vērošana, safari un ceļojumi pa kalniem piesaista tūristus no visas pasaules, tostarp no Latvijas.
Ekspedīcijas uz Ugandu rīko arī daudziem radioklausītājiem labi pazīstamais bijušais Latvijas Radio vadītājs, sirdī mūžīgais ģeogrāfs Dzintris Kolāts, kurš dalījās iespaidos par šo valsti:
"Uganda ir zaļa valsts. Šo zaļumu noteic gan milzīgais Viktorijas ezers, kura krastos lielā mērā ir Ugandas valsts, gan atrašanās uz ekvatora, gan turpat vien uz Kongo robežas esošais Ruvenzori kalnu masīvs. Šīs valsts zaļums tālāk nosaka divas lietas – viena, ka Ugandas galvenais eksports ir lauksaimniecības preces, – pirmām kārtām, skaidrs, ka tēja, kafija, kakao –, arī citi lauksaimniecības produkti, un lielu sektoru aizņem arī zivis, ko dod Viktorijas ezers. Protams, ir arī milzīgs, arvien pieaugošs tūrisma apjoms. Savukārt tūrisma galvenie "apskates objekti", protams, ir, kā es saku – mūsu brālēni, augstākie primāti. Šimpanzes un jo īpaši gorillas. Pēdējie ir ļoti interesanti, pirmkārt, tāpēc, ka lieli, otrkārt – tādēļ, ka vairāk pārvietojas pa zemi un kokos kāpj reti. Galu galā, arī pasaulē ir ļoti maz vietu, kur augstākos primātus var tā tiešā tuvumā redzēt – gorillas, ja nemaldos, var sastapt vēl vienā vietā Kongo Tautas Republikā, kur pavisam nav droši, un Ruandā. Šis ir tas tūrisma komplekts, kas mudina cilvēkus braukt un savukārt Ugandas valsts budžetā ienes lielu naudu. Protams, nosacīti, jo, kā mēs saprotam, tad liela daļa darījumu notiek skaidrā naudā, bez kādiem papīriem, taču kaut kas valsts kasē tomēr ienāk. Līdz ar to Uganda mēģina stiprināt šīs tūrisma plūsmas, jo pagaidām viņi tā kā drusku atpaliek kaut vai no tās pašas Kenijas – gan menedžmenta kvalitātes, gan atpūtas kvalitātes ziņā, gan tūristu skaita ziņā, bet tas strauji aug.
Ugandieši ir darbīgi ļaudis, un man jāsaka, ka Uganda galu galā ir arī valsts, uz kuru nāk bēgļi no citām Āfrikas valstīm, nevis no kuras dodas prom.
Katrā ziņā brīži, kad, atgriežoties pie primātiem – kad tu redzi gorillu tiešā tuvumā – tur gan noteikti 7 metri un ne tuvāk, bet nu jau gorillu paps vai kāds mazais pats izdomā pienākt klāt – nu neko nepadarīs... Šis stāsts, protams, ir saistīts ar vēl vienu un mazliet skumjāku stāstu, un tas ir par pigmejiem – tiem mazajiem cilvēciņiem, kuri līdz pašam pēdējam laikam vēl dzīvoja tādā pirmatnējā vācēja līmenī lietus mežos.
Tagad lietus meži ir tikai rezervātos, piemēram, Bvindi, mūžamežs un citi. Un tika nolemts, ka gorillas un šimpanzes ir, teiksim tā, tūristiem "labāk pārdodami" nekā pigmeji, tāpēc pēdējos ar dažādiem paņēmieniem no mežiem izstūma ārā. Tagad viņi ir ievietoti sociālajos namos, kur nelabprāt adaptējas. Galu galā šis stāsts nav pārāk priecīgs. Grūti sacīt, cik ilgi valdīs Joveri Museveni, jo katrs cilvēks dzīvo savu mūžu. Kā jau tas Āfrikā pieņemts, var notikt dažādi, un, kā zināms, Āfrikā un citos kontinentos bieži vien šī varas maiņa ir saistīta ar lielām šaušanām un upuriem. Tajā brīdī būt kā tūristam tur, protams, nebūtu vēlams, bet es pats esmu tur bijis piecas reizes, lai cilvēkiem parādītu īsto Āfriku. Un drīz, decembrī, brauksim arī sesto reizi, jo gribētāju redzēt un izjust tās īstās sajūtas un vienreizējos dabasskatus ir ļoti, ļoti daudz."
Ugandā cilvēki ievēro tā dēvēto "trīs par vienu" principu
Taču ir vēl viena lieta, kas Ugandā ir atzīmēšanas vērta, runājot tieši par dabas aizsardzību. Ugandā ir pieņemts tā dēvētais trīs par vienu princips, proti, lai saglabātu bagātīgos dabas resursus, par katru nocirsto koku vietā tiek iestādīti trīs jauni.
Domājot par ilgtspēju, jāpiemin arī fakts, ka viens no iecienītākajiem transporta līdzekļiem Ugandā ir velosipēds, ar kuru tiek pārvadātas visneiedomājamākās lietas, sākot ar milzīgiem banānu ķekariem un beidzot ar paprāvām malkas pagalēm. No otras puses, tieši nabadzīgākajās kopienās velosipēds ir viens no efektīvākajiem un pieejamākajiem līdzekļiem, lai nokļūtu, piemēram, tirgū, skolā vai uz darbu.
Neoficiāli nacionālais putns – pasaulē neglītākais lidonis marabu
Kā jau visām valstīm, arī Ugandai ir savs nacionālais putns – pelēkā vainagdzērve, kas attēlota gan valsts karogā, gan ģerbonī.
Taču Ugandai ir arī neoficiālais nacionālais putns – marabu, kuru uzskata par vienu no neglītākajiem putniem pasaulē. Saskaņā ar vietējām leģendām, Dievs esot radījis ļoti daudz dažādus putnus, bet no pāri palikušajām detaļām, ja tā var teikt, uzmeistaroja marabu.
Tas ir maitēdājputns, un pat galvaspilsētā Kampalā pie atkritumu izgāztuvēm varot novērot šos putnus. Ugandieši uzskata marabu par simbolu neveiksmīgajai cīņai ar korupciju, jo, tāpat kā marabu, korumpēti ierēdņi, policisti, nodokļu iekasētāji un daudzas citas personas barojoties no tā, kas pagadās ceļā.
