Dīvs Reiznieks: Vispirms pastāstiet man par projektu "Reskilling Ukraine". Kas tas ir?

Viktorija Posijeva: "Reskilling Ukraine" ir projekts, kuru vada Zviedrijas nevalstiskā organizācija "Beredskapslyftet". Tā bāzēta Stokholmā, Zviedrijā. Šī organizācija no pilna mēroga iebrukuma pirmajām dienām sāka palīdzēt ukraiņiem, kuri pameta savu valsti un aizbēga uz Zviedriju. Pēdējo divarpus gadu laikā esam īstenojuši dažādus projektus – palīdzējuši pieaugušajiem atrast darbu Zviedrijā; Stokholmā izveidojām Ukrainas Kultūras centru, īstenojām dažādas aktivitātes bērniem te Zviedrijā. 

Bet pagājušā gada rudenī, 2023. gadā, nolēmām, ka kaut kas jādara arī to ukraiņu labā, kuri ir pašā Ukrainā. Nolēmām, ka būtu jāsāk koncentrēties uz Ukrainas atjaunošanu. Un tas kā to varam izdarīt vislabāk ir, – apmācot cilvēkus jaunās profesijās. Tā arī sākās projekts "Reskilling Ukraine".

Kāda veida organizācija tā ir? Vai tā ir nevalstiskā organizācija? Ko tā darīja pirms lielā kara sākuma Ukrainā?

Jā, tā ir bezpeļņas organizācija, kas tika izveidota Covid laikā. Sākotnējais tās mērķis bija palīdzēt pārkvalificēt aviokompānijas SAS atlaistos darbiniekus, lai viņi koronavīrusa laikā varētu strādāt medicīniskajās iestādēs. Mūsu organizācijas galvenais mērķis ir krīzes brīžos palīdzēt cilvēkiem iegūt jaunas profesijas un jaunu darbu, piedāvājot pārkvalificēšanās iespējas. Protams, pēc pilna mēroga iebrukuma, vienā no jomām, kurā nu strādājam, ir palīdzība ukraiņiem gan Zviedrijā, gan Ukrainā.

Organizācijā strādā gan zviedri, gan ukraiņi. Visi ukraiņi, kas mēs esam šajā komandā, mēs visi aizbraucām no Ukrainas kara dēļ.

Palīdz sievietēm apgūt jaunas profesijas

Ukrainai visa iespējamā palīdzība nepieciešama gandrīz jebkurā dzīves jomā. Kāpēc jūs izvēlējāties palīdzēt sievietēm iegūt jaunas profesijas, un kādas tās ir?

Kad radās šī projekta ideja, mēs sapratām, ka nepieciešams kārtīgāk izpētīt situāciju dažādās nozarēs Ukrainā. Tā rezultātā konstatējām, - viena no jomām, kurā ļoti pietrūka darbinieku, bija komerctransporta un sabiedriskās satiksmes autobusu vadītāji, jo Ukrainā kravas automašīnu vai autobusa vadīšanā joprojām ļoti dominē vīrieši. 

Līdzīgi ir arī Latvijā. 

Ukrainā autovadītāju darbos vairāk nekā 90% ir vīrieši. Mēs sapratām, ka, tā kā daudzi vīrieši šobrīd ir karā un cīnās par Ukrainu, ir svarīgi palīdzēt sievietēm iegūt jaunas profesijas. Turklāt ļoti interesanti, ka Ukrainā līdz 2017. gadam bija vairāk nekā 400 profesiju, kurās strādāt sievietēm bija aizliegts.

Tās būtībā bija visas profesijas, kas saistās ar kalnrūpniecību, smago tehniku vai citiem darbiem, kurus padomju laikos strādāt atļauts bija vienīgi vīriešiem. Tikai 2017. gadā likums tika izmainīts. Sievietēm radās vairāk iespēju iegūt jaunu darbu, darīt to, ko viņas vēlas. Un tas ir mūsu galvenais mērķis šajā pārprofilēšanas programmā: palīdzēt sievietēm saprast, ka šobrīd viņām ir daudz plašākas iespējas iegūt jaunu darbu un pelnīt naudu. Un viena no šīm iespējām ir vadīt kravas automašīnas, sabiedriskos autobusus, smago tehniku vai transportu būvniecībā. 

Lasu šī gada maija ziņas, ka Kravas pārvadātāju asociācija cēla lielu trauksmi par jaunu mobilizācijas vilni Ukrainā, uzstājot, ka tā varētu radīt krīzi visā nozarē. Sanāk, ka, nodrošinot vairāk vadītājus, jūsu pūliņi ir arī palīdzība Ukrainas ekonomikai. Vai tā būtu pareizi uzskatīt?

Jā, noteikti. "Reskilling Ukraine" projektā mēs piedāvājam divas galvenās programmas. Viena ir "OnTrack", kurā sievietes tiek apmācītas, lai iegūtu kravas automašīnas vadītājas profesiju, un otra ir "BusDrive", kurā sievietes apgūst sabiedriskā autobusa vadītājas prasmes. Mēs cieši sadarbojamies ar lieliem Ukrainas uzņēmumiem, kas ir gatavi šajās profesijās darbā pieņemt sievietes. 

Nevis aizstāt vīriešus, bet dot iespēju sievietēm

Kas ir jāmaina, runājot par šīm profesijām, kas līdz šim bijušas gandrīz ekskluzīvi vīriešu?

Pirmkārt, jārunā par to, kā tiek uztverta sieviešu ienākšana šajās profesijās. Tas ir ļoti svarīgi. Ir svarīgi saprast, ka sievietes var darīt tos pašus darbus, ko vīrieši, jo dzīvojam pasaulē, kurā ir automatizācija, kurā dažādas iekārtas paveic smagos darbus, kas pirms diviem trim gadsimtiem nebija iedomājami. 

Savukārt, ja runājam praktiski, darba devējiem ir jāpadomā, kā pamainīt ikdienas lietas – komunikāciju, darba grafiku, iekārtot ģērbtuves sievietēm. Un mēs pie tā strādājam. Kad kaut kas tiek darīts pirmo reizi, pārmaiņas prasa laiku. 

Jāsaprot arī, ka mēs neaizstājam vīriešus. Šis projekts ir par iespēju došanu sievietēm, paplašinot viņu darba iespējas, iespējas atrast sevi. Tas nav par vīriešu aizstāšanu.

Kāda ir potenciālo darba devēju reakcija uz sievietēm? Kāda ir bijusi kravas automašīnu uzņēmumu reakcija uz sieviešu ienākšanu šajā darba tirgū?

Viņi saprot, ka ir laiks pārkārtoties un mainīties. Daudzi darba devēji saprot, ka nav citas iespējas. Karš kopumā ir nenormāla lieta, taču tā ietvaros viss notiekošais ir normāls. Mūsu projektu ietvaros esam saskārušies tikai ar pozitīvu pieredzi gan no lieliem, gan maziem uzņēmumiem, no uzņēmumiem, gan no sievietēm un sabiedrības kopumā.

Pēdējo deviņu mēnešu laikā esam saņēmuši vairāk nekā 1500 pieteikumus no sievietēm, kuras vēlējas piedalīties mūsu programmās. 

Līdz šim 180 sievietes jau pabeigušas mūsu programmas un ieguvušas jaunu profesiju kā kravas automašīnu vai sabiedrisko autobusu vadītājas. Līdz gada beigām tādu būs jau 300, bet nākamajā gadā ceram apmācīt jau tūkstoti sieviešu. Ceram mūsu projektā izveidot vēl vairākas apmācību programmas.

Kāda ir sieviešu motivācijas atsaukties jūsu piedāvājumam? Vai viņām trūkst darba? Vai viņas meklē labākas iespējas?

Mūsu mērķauditorija ir sievietes, kurām nepieciešams papildu atbalsts. Pirmkārt jau runājam par cilvēkiem, kuri bijuši spiesti pamest mājas un tagad dzīvo iekšējā emigrācijā. Tāpat cieši sadarbojamies ar sievietēm virs 50 gadiem un ar militārajām veterānēm. Viņu motivācija ir absolūti atšķirīga. Viena sieviete var teikt, ka "man vairs nepatīk sēdēt birojā" vai "tas bija mans bērnības sapnis. Es gribēju to darīt, bet es baidījos ko mainīt." Savukārt, sievietes, kuras zaudējušas savas mājas, uzņēmumu vai iepriekšējo darbu, viņas mēģina atrast jaunus veidus, kā iekļūt darba tirgū vai atrast sevi.

Tāpēc saprotam, ka pašlaik mums jāpalīdz viņām, dodot spēku, gūt augstāku pašnovērtējumu. Jādara, ko var, lai šajos kara apstākļos viņas spētu sākt jaunu dzīvi jaunā vietā, ar jaunu darbu.

Mūsu prioritāte – lai sievietes tiktu respektētas

Kravas automašīnas vadītāja Ukrainā, - vai jūs varētu iezīmēt, ko šāda profesija nozīmē darba tirgū? Kāda ir alga pēc Ukrainas standartiem? 

Es teiktu, ka tā ir vidusslāņa pozīcija. Protams, kad tu tikai sāc jaunā nozarē, nepieciešams laiks, lai iegūtu pieredzi, vienkārši izbraucot un saprotot, kā viss darbojas. Bet, es teiktu, ka tas nav zema atalgojuma darbs. Protams, daudz kas atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, - darba grafiks, reisi ir starptautiskie vai tikai pa Ukrainu. Ir daudz faktoru, kas jāņem vērā, ja runājam par algu. 

Mēs zinām, ka sievietēm, kurām nav darba, ir svarīgi sākt, un ir svarīgi, lai šāda iespēja būtu. Bet tā ir sinerģija starp sievietēm un darba devējiem. Tāpēc viņiem ir jāsatiekas, jārunā, jāsaprot vienam otra vajadzības. Tas prasa laiku. Tā nav lieta, kas tiks atrisināta mēneša vai divu laikā. Tā ir nebeidzams darbs. 

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai sieviete apgūtu jauno profesiju, lai iegūtu pamatprasmes, zināšanas un praktiskās iemaņas, kas ļautu vadīt kravas automašīnu vai sabiedrisko autobusu?

Kopumā tas ilgst apmēram pusotru divus mēnešus. Divas līdz trīs nedēļas ir teorijas apguve, un pēc tam divas vai trīs nedēļas ir ļoti intensīvas, gandrīz nebeidzamas braukšanas nodarbības. Runājot par "OnTrack" kravas automašīnu kursiem, mēs sadarbojamies arī ar mūsu partneri "Scania", kuri sniedz vēl  papildu apmācības kursu uz savām kravas automašīnām, kas ir svarīgi un nepieciešami, ņemot vērā, ka ir tik daudz un dažādu aspektu, kas jāapgūst, vadot tieši kravas automašīnas.

Tātad mūsu dalībniecēm tas aizņem pusotru līdz divus mēnešus, lai viņas iegūtu jaunu braukšanas kategoriju un būtu gatavas iziet praksi, ko jau nodrošina konkrēts darba devējs, balstoties uz savām specifiskajām prasībām, kas katram var būt atšķirīgas.

Ir svarīgi būt drosmīgām. No savas puses mēs savukārt cenšamies viņām palīdzēt ar karjeras mentoringu. Daudz runājam ar programmas dalībniecēm un absolventēm, sekojam līdzi, kā viņām veicas tālāk, kā viņām sokas dažādos uzņēmumos, dažādās vidēs, jo mūsu lielākā prioritāte ir tā, lai sievietes tiktu respektētas un justos komfortabli jaunajā darba vidē. 

Atgriežoties pie tā, ko minējāt sākumā – pirms sākāt šo projektu, veicāt pētījumus par situāciju Ukrainā. Kā karš un vīriešu došanās karā ir ietekmējusi darba tirgu Ukrainā kopumā?

Ziniet, es nedomāju, ka esmu pietiekami kompetenta, lai atbildētu uz šo jautājumu, bet varu teikt, ka dažas lietas nebūtu notikušas tik ātri, kā tās notika pēc kara sākuma. Tātad pirms pilna mēroga iebrukuma mēs virzījāmies uz Eiropu, uz Eiropas vērtībām, uz to, ka daudz likumu un daudz lietu Ukrainā tika saskaņotas ar Eiropas Savienību, ar Eiropas vērtībām, teiksim tā.

Un viena no lietām, protams, ir dzimumu līdztiesība darba vietā, darba tirgū. Bet, protams, lielā kara sākums drastiski izmainīja visu. Visi ir mainījušies. Un tagad mēs darām lietas divreiz ātrāk nekā agrāk.

Galu galā runa ir par Ukrainas atjaunošanu, ekonomikas stabilizēšanu, lai sievietēm būtu darbs un ukraiņi kopumā varētu dzīvot, vienkārši varētu būt. Tas ir viss, ko varu teikt.

Programmas absolvente Natālija: jaunajā darbā bijām mīlētas un cienītas

Dīvs Reiznieks: Es saprotu, ka jūs var apsveikt ar jauna dzīves posma sākumu. Vai tā ir taisnība?

: Jā, tieši tā. Es tiešām sāku jaunu dzīves posmu savā vecumā. Man ir 52 gadi.

Tas droši vien bija liels solis.

Protams, protams. Tas bija liels, apzināts solis. Un esmu ļoti apmierināta, ka to izdarīju.

Kāpēc? Ko jūs darījāt pirms tam? Un kāpēc nolēmāt, ka jums ir jāsāk kaut kas jauns?

Sāksim ar to, ka man ir augstākā izglītība. Visu mūžu esmu strādājusi vadošajos amatos. Pēdējā laikā strādāju par Kijivas autotransporta dispečeri. Tā kā ar transportu biju nedaudz saistīta. Bet, tā kā valstī šobrīd notiek karš, mums dažādās profesijās diemžēl trūkst vīriešu. Tādēļ pieņēmu lēmumu, ka noderīgāka būšu tur, kur šobrīd akūti trūkst darbinieku.

Turklāt, kā bērns, es vienmēr sapņoju būt kravas automašīnas vadītāja, taču inteliģentā ģimenē tās tika uzskatītas par muļķībām, un agrāk šo savu vēlmi nevarēju realizēt. Taču tagad šāda iespēja parādījās un es ļoti priecājos, ka esmu mainījusi profesiju. 

Cik saprotu, tagad Ukrainā ir daudz nozares, kurās trūkst vīriešu. 

Diemžēl jā. Tā kā pie mums ir karš, nav pietiekami daudz vīriešu, tāpēc sievietēm ir jāapgūst tā sauktās "vīriešu profesijas". Lai gan, ja mēs ņemam vērā dzimumu līdztiesību, tad ārzemēs kopumā tā tomēr ir normāla prakse. Sieviete, kas vada kravas automašīnu.

Kā uzzinājāt par "Reskilling Ukraine" programmu un kas bija jādara, lai reģistrētos šajā programmā?

Es uzzināju par šo programmu, pateicoties "Facebook". Redzēju, ka ir programma, kas palīdz sievietēm iegūt kravas automašīnas vai autobusa vadītājas profesiju. Tā kā man bija interesanti, es aizpildīju anketu tiešsaistē. Tad bija intervija un zināšanu pārbaude par ceļu satiksmes noteikumiem un psiholoģisks tests. Un pirmais jautājums bija, kāpēc jūs nolēmāt izvēlēties šo profesiju? 

Pēc kāda laika es saņēmu e-pastu. Urā! Esmu uzņemta šajā programmā. Iespējams, puse rajona dzirdēja, kā tobrīd lēkāju pa dzīvokli, kliedzot, ka esmu uzņemta. 

Sākumā bija teorētiskais kurss, kurā piedalījās meitenes no visas Ukrainas – daudzas to darīja online. Es braucu, lai piedalītos klātienē. Pēc teorijas jau pārvācāmies uz brīnišķīgu viesnīcu Bučā, kur mums notika praktiskās nodarbības. Tāpat, katru dienu mums bija ekskursijas uz auto uzņēmumiem, kuros mums stāstīja par šī darba specifiku un vēlāk jau piedāvāja darbu šajos uzņēmumos. Pēc tam uzaicināja strādāt pie šiem darba devējiem. Tā es uzzināju un kļuvu par programmas dalībnieku.

Kas šajā periodā bija visgrūtākais?

Morāli visgrūtākais ir katru dienu atvērt tālruni un lasīt par to, kas notiek tavā valstī. Tas ir visgrūtākais. Ticiet man, mācīties vienmēr ir patīkami, it īpaši, ja vēlies apgūt profesiju, kas patīk.

Man personīgi nekādu grūtību nebija. Jā, pirms eksāmena bija uztraukums, bet šīs raizes ir vairāk tādas... nu, salīdzinot ar to, kas notiek mūsu valstī, tas nav nekāds uztraukums.

Jūs saņēmāt jaunās tiesības, un kas notika tālāk?

Bija darba piedāvājumi no dažādiem darba devējiem, un es devos strādāt loģistikas uzņēmumā, kurā es pārvadāju kravas Ukrainas teritorijā. Darbs kopumā ir interesants. Es satiku daudzus cilvēkus dažādos Ukrainas reģionos. Man prieks komunicēt ar cilvēkiem, tāpēc kopumā man šī pieredze ļoti patika. Nu, vienīgais, man, kā sievietei, bija ļoti grūti sadzīves apstākļi.

Atrast, kur nomazgāties, ir īpaši problemātiski. Visu laiku jābrauc no vienas vietas uz citu, jābrauc arī naktīs. Man tas bija grūti, tāpēc pārgāju uz citu uzņēmumu.

Ar kādu automašīnu jūs braucāt?

Es braucu ar "Scania" automašīnu, kuras celtspēja ir 15 tonnas. Tas ir maksimāli pieļaujamais manai "C" kategorijai. Automašīna bija lieliska, ne reizi nepievīla. Vadība bija pretimnākoša, arī tad, ja kaut kādos brīžos kaut ko vēl nesapratu, normāli paskaidroja, parādīja, izstāstīja. Visi jautājumi vienmēr tika atrisināti. Patiešām pret sievietēm bija ļoti lojāla attieksme, bijām novērtētas, mīlētas un cienītas.

Kravas automašīnu šoferu vide Ukrainā, tāpat kā Latvijā, ir vīriešu dominētā vide. Kā jūs tajā pieņēma?

Normāli, normāli. Šoferi bija ļoti izpalīdzīgi. Pilsētās, kas ir tuvu frontei un piedzīvo Krievijas uzbrukumus, nestrādā GPS navigācija, tādēļ bieži pieturēju pie citiem šoferiem; viņi parādīja, kur jābrauc. Visi bija pretimnākoši un mierīgi, bez kādām problēmām. Tieši otrādi – iepazināmies, fotografējāmies. 

Par braucieniem frontes tuvumā. Vai jums tādi bija? Vai tas arī bija kaut kas tāds, kas tā kā mazināja vēlmi šobrīd strādāt par smagā šoferi?

Es biju Kramatorskā, vedu turp kravu, bet tas mani neatgrūda. Es nebaidos no kara, es tiešām saprotu, ka šobrīd izveidojušies apstākļi, kad sev jāprasa – ja ne es, tad kurš to darīs?

Tas nav tas faktors, kas attur kravas automašīnu vadītāju. Kravas automašīnas vadītājs zina, ka viņam ir jānogādā krava galamērķī. Turklāt es, piemēram, vedu ūdeni mūsu karavīriem. Tāpēc tas brauciens, tā misija vēl vairāk mani spārnoja. 

Bet es saprotu, ka jūs tur ilgi nenostrādājāt.

Jā, nenostrādāju, jo fiziski ļoti noguru. Arī psiholoģiski strādāšana tālu no mājām bija sarežģīta. Tādēļ pārgāju uz uzņēmumu, kurā apstākļi tīri fiziski sievietei ir nedaudz vieglāki.

Un ko jūs darāt tagad?

Tagad es ar kravas busu piegādāju preces Kijivā un Kijivas reģionā. Es pavadu nakti mājās, varu redzēt savus bērnus, tas man ir ļoti svarīgi. Tāpēc tas ir daudz vieglāk. Šobrīd vēlos palēnām pierast pie šofera darba un tad jau atkal pārsēsties uz lielāka, nopietnāka kravinieka un turpināt strādāt par tālbraucēju.

Tas nav briesmīgs darbs. Vienkārši vajadzīgs laiks, lai pierastu pie tā. Tagad es iejūtos arvien labāk, sāku saprast daudzus aspektus. Un man jau ir daudz vieglāk, nekā tas bija pirms pusotra mēneša.

Kā domājat, vai ideja pārkvalificēt sievietes par kravas automašīnu vai autobusu vadītājām ir dzīvotspējīga? Vai tomēr tā ir ideja, kas dzimusi kaut kur Zviedrijā un reālajā dzīvē Ukrainā nedarbojas?

Nē, kāpēc gan ne? Es domāju, ka daudzas sievietes vēlas strādāt par šoferi tik lielās automašīnās un autobusos. Bet diemžēl visu mūžu mēs patiešām bijām pieradinātas pie domas, ka sieviete nevar, tas ir vīrieša darbs. Un daudzas sievietes vienkārši baidās vai kautrējas teikt, ka gribētu būt šoferis. 

Man ir daudz draugu un daži radinieki, kuri nesaprot manu izvēli. Viņi nesaprot, kā varēju atstāt biroja darbu un kļūt par šoferi. Bet daudzām sievietēm patīk braukt, daudzām sievietēm patīk iemācīties kaut ko jaunu, komunicēt ar cilvēkiem. Tāpēc man šķiet, ka šī apmācības programma iesakņosies, tādai bija jābūt jau daudz agrāk. Taču sanāca, ka tā ieviesta tik tagad, saistībā ar karu. Ja vien nebūtu aizspriedumu, ka arī sievietes spēj darīt šādus darbus, tāda programma būtu bijusi jau agrāk. Tāpēc pie stūres pārsvarā ir vīrieši. Ir patiešām ļoti patīkami redzēt kolēģes sievietes, un es patiešām lepojos ar viņām, ka tik trausla sieviete vada milzīgu, daudztonnīgu automašīnu.

Un lepnums arī par sevi?

Protams, lepnums, ka es varēju. Biju pārliecināta, ka to spēju, jo ļoti mīlu automašīnas, es mīlu autotransportu. Tāpēc man ir ļoti interesanti. Es labprāt iemācītos vadīt arī autobusu, taču kravas mašīnas man kaut kā tuvākas.

Teicāt, ka daudzi radinieki jūs nesaprata. Un ko jūs viņiem atbildat šādos gadījumos?

Es vienmēr atbildu, ka tā ir mana dzīve. Un es daru tā, kā gribu. Neviens nedzīvos manu dzīvi manā vietā. Visas manas iekšējās sajūtas ir tikai manas. Ja es jūtu, ka man patīk šis darbs, man tas padodas, vadība ir apmierināta ar mani, tad kāpēc gan ne? Cilvēkam pašam jāsaprot kas viņam dzīvē vajadzīgs. Tas arī viss.

Vai jūsu pašapziņa ir palielinājusies tagad, kad varat strādāt ar kravas automašīnu?

Protams. Es nu jūtos pārliecināta ne tikai uz ceļa, bet kaut kā arī vispār dzīvē. Šī specialitāte, profesija un kursi man daudz devuši. Kursi bija vienkārši brīnišķīgi.

Es ļoti iesaku pārvarēt savas bailes, neņemt vērā apkārtējo nosodījumu. Meitenes, mēs spējam visu, jo īpaši tāpēc, ka tagad mūsu valstī ir vajadzīgi speciālisti šādās profesijās. Nebaidieties, nekautrējieties, ir vienkārši jādara. Turklāt, ja tā ir sena jūsu vēlme, sapnis, - ejiet, atmetiet visas fobijas. Jūs esat labākās, jūs esat meitenes. Jums viss izdosies. Mēs varam visu.

Visi šie procesi kara dēļ ir paātrinājušies, tāpēc tā arī notiek, ka daudzas sievietes ienāk šajā profesijā. Ne tikai šajā, arī jebkurā citā.

Intervijas beigās saviem viesiem parasti jautājam ko novēlēt personīgi? Protams, uzvara ir pirmā lieta. Bet jums novēlēt, lai izdodas kļūt par starptautisko tālbraucēju, lai jūs varētu pārvadāt preces, ja ne visā pasaulē, tad Eiropā, vai tā?

Jā, paldies. Es gribētu, lai uzvaru man novēlētu it visā. Vienkārši Uzvaras ar lielo burtu. Katram cilvēkam tās ir savas. Šobrīd ļoti svarīga tomēr ir uzvara frontē.

Tiklīdz būs uzvara frontē, arī cilvēku dzīvē uzvaras parādīsies visās jomās.