Teju ik dienas vīrietis cīnās ar vēlmi doties karot, taču to nedara meitas dēļ. Ar Markeviču ģimeni Latvijas Radio iepazinās Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā pirms mēneša.
“Ja būs tā, ka mēs varēsim droši tikt atpakaļ Ukrainā, tad mēs nekavējoties dosimies ceļā atpakaļ uz mājām,” uzskata Vladimirs Markevičs.
Viņš kopā ar sievu Svetlanu un meitu Miladu pameta Ukrainu pēc pirmās kara dienas – naktī uz 25. februāri. Līdz tam ģimene dzīvoja Odesā. Sākotnēji Markeviči devās uz pavisam netālo Moldovas galvaspilsētu Kišiņevu, kur ar šo ģimeni iepazinās arī Latvijas Radio.
Dažas nedēļas pavadīja tur un tad devās uz Melnkalni, kur ģimenei dzīvesvietu apmaksāt piedāvāja Vladimira darba vieta. Viņš attālināti strādā starptautiskā informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmumā, tāpēc joprojām pats spēj ģimeni nodrošināt. Arī daudzi Vladimira kolēģi šobrīd uzturas Melnkalnē.
“Tā kā viņi ir izpalīdzīgi – palīdz mums nomaksāt īri un citas lietas – tāpēc izdomājām, ka varam pārcelties uz Melnkalni. Ja godīgi, tas ir ļoti tālu no mājām, tāpēc man tas nebija viegls lēmums – doties vēl tālāk prom. Bet tomēr nolēmām pamēģināt, ja jau darba vietai esam šeit vajadzīgi,” pastāstīja Vladimirs.
Aptuveni pirms mēneša Moldovas Valsts universitātes Mediju centrā Vladimiram piešķīra telpas darbam. Mājas Odesā ģimene pameta ar savu auto un pāris stundu laikā jau nonāca galamērķī – Kišiņevā.
“Tā diena bija svarīga mūsu ģimenei.
Ģimenē bija plānoti svētki, taču mēs pamodāmies no bumbu sprādzieniem.
Tad nolēmām, ka mums ir jādodas prom. Tāpēc šķērsojām robežu. Es gan nebūtu ļoti uztraucies, ja pats to nevarētu izdarīt. Nākamajā dienā bija pilnīga mobilizācija Ukrainā, un tad mēs kopā nespētu šķērsot robežu,” atcerējās Vladimirs.
Vladimirs atzina, ka nereti uznāk vēlme doties karot, taču to nedara ģimenes dēļ. Tomēr viņu mierinot doma, ka viņš palīdz savai valstij, “dienot IT armijā”. Tikmēr sieva Svetlana atzina, ka līdz pat pirmajiem bumbu sprādzieniem bijis grūti noticēt, ka tiešām notiek karš.
“Patiesībā mēs neticējām. Mēs atteicāmies ticēt tiem, kuri paredzēja, ka sāksies karš. Mēs teicām – mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Tas ir neiespējami! Cilvēki nav tik stulbi! Bet izskatās, ka tomēr ir,” teica Svetlana.
Galvenais, par ko uztraucas Vladimirs un Svetlana – lai meita būtu drošībā. Viņa pašlaik mācās attālināti, joprojām ir ļoti dzīvespriecīgs bērns. Taču meitai ļoti pietrūkst citu vienaudžu, ar kuriem pavadīt kopā laiku.
“Tas ir ļoti grūti arī viņai.
Es personīgi esmu emocionāli ļoti piesaistīts situācijai un nevaru reizēm, skatoties ziņas, neraudāt un nekliegt.
Viņu tas, protams, ietekmē. Un katru reizi, kad saku, ka braukšu atpakaļ, viņa sāk raudāt un saka – nē, tēti, neej armijā!” atzina Vladimirs.
Vladimirs pastāstīja, ka nereti jūtas vainīgs par to, ka nedodas palīgā cīnīties pret iebrucējiem Ukrainā.
Karam turpinoties, emocionāli paliek tikai grūtāk. Gan Vladimirs, gan Svetlana neslēpa, ka pēdējā laikā ir grūti pagulēt. Īpaši pēc tam, kad atklājās Krievijas armijas zvērības Bučā.
Svetlana norādīja – ja no sākuma bija pasaule pirms 24. februāra un pēc 24. februāra, tad tagad ir pasaule pirms Bučas un pēc Bučas.
“Katru reizi es domāju, kā es varu kaut ko izdarīt, lai tas beigtos. Un liekas, ka varbūt pēc mēneša vai dažām nedēļām es pielāgošos [emocionāli], bet tā nenotiek. Es joprojām jūtu, ka
katra ziņa par Ukrainu sāp. Tā arī no attāluma ievaino tevi tā, ka tu jūti, cik smagi tas ir,”
atzina Vladimirs.
Pašlaik ģimene plāno uzturēties Melnkalnē. Lai arī ir stipra vēlme atgriezties dzimtenē un to plāno pēc iespējas ātrāk arī darīt, pagaidām Svetlana un Vladimirs uzskata, ka tas nav droši, īpaši viņu meitai.
