"Tas bija otrās dienas rīts. Pirmajā kara dienā es vēl biju diezgan mierīga. Mums palūdza uzticēties mūsu armijai," tā savu stāstu par to, kā devās prom no Ukrainas, iesāk 23 gadus vecā Marija Korobko. Līdz kara otrajai dienai viņa bija Kijivas iedzīvotāja, taču tagad atrodas Rumānijā. Kopš Marijas aizbraukšanas ir pagājis vairāk nekā pusotrs mēnesis, un šobrīd viņa atrodas Rumānijā, Klužas-Napokas pilsētā. Latvijas Radio šo sievieti iepazina pirms aptuveni mēneša Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā.
"Mēs ļoti ilgi nevarējām atrast dzīvokli īrei, tas bija galvenais iemesls, kāpēc pārcēlāmies. Mums ir trīs kaķi. Ir grūti atrast mājvietu arī viņiem.
Un mēs arī negribam īrēt ilgtermiņā, neesam gatavi ilgi palikt. Ja domājam par to, kurā valstī mēs gribētu dzīvot, tad tā ir Ukraina. Tāpēc gribējām palikt tuvu, tā arī nonācām Klužā," stāsta Marija.
Par to, kā devās prom no dzimtenes, Marija Latvijas Radio pastāstīja pirmajā tikšanās reizē Kišiņevā, kur tobrīd izmantoja Moldovas Universitātes Mediju centra telpas darbam.
"Man bija stress, biju uztraukusies jau iepriekš. Es atceros, ka mana sirds sitās ātrāk nekā parasti. Nevarēju pagulēt divas naktis pēc kārtas, jo sarunājāmies un zinājām, ka karš varētu sākties. Tāpēc tad, kad piecos rītā 24. februārī viss sākās, tas nebija pārsteigums. Bet biju uztraukusies. Pamodos un bija komandantstunda, nevarējām pamest mājokļus. Atceros, ka negulēju, ēdu brokastis un runājām, ka septiņos no rīta tiksimies un domāsim, ko darīt tālāk. Mans brālis tobrīd bija ārpus valsts, tāpēc mums bija jāsavāc viņa mantas. Bet tajā brīdī pat nezinājām, ko vispār darīsim," stāsta Marija.
Kad no rīta pienākušas ziņas par Krievijas armijas tuvošanos Kijivai, Marija saprata, ka jādodas prom. Kopā ar mammu, tēti un māsīcu līdzi mašīnā paņēmuši vien maiņas drēbes un devās ceļā. Nebija pat izdomājuši, uz kurieni braukt. Ceļā, pēc saziņas ar brāļa draugiem Kišiņevā, nolēma doties uz turieni.
"Mūsu mērķis bija sasniegt Kišiņevu, mēs neapstājāmies. Tas bija 30 stundu brauciens. Mums bija tikai viena pietura. Negulējām. Pagulējām vien stāvot rindā uz Ukrainas–Moldovas robežas," atzīst ukrainiete.
Tēvu gan ģimene atstāja Ukrainā, Černivcos. Viņš ir 59 gadus vecs ārsts un valsti pamest tolaik nevarēja. Šobrīd tētis pārvācies pie draugiem uz Ukrainas rietumiem un turpina strādāt.
Šobrīd Marija kopā ar brāļa ģimeni atrodas Rumānijā. Viņi nolēmuši nogaidīt pāris nedēļas, vismaz līdz 9. maijam, un tad pieņemt lēmumu, ko darīt tālāk.
"Dīvaina sakritība, ka pēdējā diena, pirms pieņemsim lēmumu, ko darīt tālāk, ir 9. maijs, Uzvaras diena Krievijā. Tā varētu būt svarīga diena arī šajā karā, jo daudzi domā, ka līdz tam kaut kas notiks. Tāpēc neko neplānojam, negribam arī pārvākties tālāk. Plānojam kaut kad atgriezties Kijivā. Ir liela iespēja, ka maijā atgriezīsimies mājās, vismaz lai pārplānotu tālāko dzīvi," saka Marija.
Pirmajā sarunā Marija bija optimistiskāka. "Kopumā es ticu, ka tas drīz beigsies un mēs uzvarēsim. Cenšos domāt skaidri no tā, ko es redzu. Es domāju, ka neviens negaidīja, ka mēs tā cīnīsimies," iepriekš sacīja Marija.
Taču tagad Marija saprot, ka karš tik ātri nebeigsies. "Esam noguruši, es esmu sākusi to just. Ir grūtāk strādāt, jo karš ir ievilcies. Daudzi mani draugi tagad atgriežas pie saviem terapeitiem un atbalsta grupās, jo tās kādu laiku nedarbojās. Jā, Kijivā ir drošāk. Tomēr mēs visi esam satriekti par to, ka karš vēl nav beidzies. Kopumā ir pat palicis sliktāk. Bet Kijivā ir relatīvi droši," saka Marija.
Viņa stāsta, ka, lai arī noguruši un ļoti pārdzīvo par notiekošo dzimtenē, ukraiņi joprojām tic savai uzvarai.
