«Ja būs tā X stunda, es palikšu šeit» – saruna ar blogeri Alekseju Blaževiču

Agnija Lazdiņa, Latvijas Radio: Vai jūs varat nedaudz pastāstīt vairāk par sevi? Cik es noprotu, jūs nākat no Daugavpils?

Aleksejs Blaževičs: Nu, es savu bērnību pavadīju Daugavpilī, bet šobrīd dzīvoju Rīgā un visas manas darbības notiek šeit, kādus trīs, četrus gadus. Bērnībā bija tāda, ka nu principā bērnība bija deviņdesmitajos gados, diezgan grūta, dažreiz nebija tur ko ēst līdz galam, bet tā bija laba tāda dzīves skola. Mājās vienmēr bija silti, viss bija kārtībā, bet nu pagalmā es tur dzīvoju gandrīz pilsētas beigās pie meža, un tur redzēju viskautko. Tas viss principā, ko es varu pastāstīt par bērnību Daugavpilī. Ja mēs runājam par manu skolu, kur es mācījos – es mācījos poļu ģimnāzijā. Tā kā šodien varam arī runāt poliski.

Rīgā blogo un vērš uzmanību sociālām problēmām

– Jūs pārvācāties uz Rīgu. Tādu lēmumu pieņēmāt, lai Rīgā uzsāktu savu darbību sociālajā vidē?

– Nē, principā nē. Man ir arī reklāmas aģentūra, un dažreiz mūsu klienti bija no Rīgas. Un tā solis pēc soļa un es kaut kā pārbraucu uz Rīgu. Pēc tam, kad bizness jau bija uzbūvēts, sāku domāt par kaut kādām sabiedriskām aktivitātēm un savu to pozīciju, un tad sāku nodarboties ar to, ar ko šodien nodarbojos – sociālām problēmām, ar Rīgas pagalmiem un cilvēku stāstiem.

– Kā radās tā ideja par bloga veidošanu sociālajos tīklos un palīdzēšanu iedzīvotājiem problēmu risināšanā?

– Ziniet, bija tā, ka vienu dienu es sapratu, ka visu laiku mēs gaidām, un arī es gaidīju kaut ko no valsts, no politiķiem, vai nu bērnībā es kaut ko arī gaidīju no skolas, no vecākiem, un atnāca tas brīdis, kad es sapratu, ka nav ko gaidīt.

Ir jau cilvēki, kuri kaut ko gaida jau no manis, jo tas mans blogs, kuru minējāt, ir diezgan aktīvs – vairāki tūkstoši sekotāju, un daži cilvēki kaut ko grib, lai es viņiem palīdzētu, vienkārši atbrauktu un parādītu problēmu, atrisinātu to, un es sāku to aktīvi izmantot.

– Cik ilgi jau jūs ar to nodarbojaties?

– Nu kaut kā man šis ceļš jau sākās arī pēc skolas, jo arī Daugavpilī es kaut ko tur dažreiz darīju tādu – pensionāriem mēs tur krājām naudu un ēdienu. Bet Rīgā gadu, mazāk nekā gadu. Tagad mēs to darām ļoti aktīvi – braucam pa pagalmiem, man pilns telefons sarakstīts jau ar plānu, kur es braukšu. Piemēram, pēc mūsu intervijas es uzreiz jau dodos uz Pļavniekiem uz Dzeņu ielu 2, pēc tam dodos uz Zemes ielu 7, tur risināsim problēmu par pamestu bērnu laukumu. Mums tur notiek cīņa ar Rīgas namu pārvaldnieku – sveiciens viņiem!

"Cilvēku vajag uzklausīt"

– Cik viegli vai grūti ir šādas problēmas risināt? Viens ir uzklausīt tos cilvēkus un palīdzēt viņiem, bet cik realitātē izdodas panākt kaut kādu to risinājumu?

– Jūs ļoti labi pateicāt, ka cilvēku [vajag] uzklausīt – tas ir pirmais solis, kuru arī mūsu politiķiem, pašvaldības darbiniekiem jādara, jāmācās uzklausīt. To problēmu cilvēks var izstāstīt ļoti, ļoti labi. Viņš var arī parādīt, bet, ja mēs negribam viņu dzirdēt, tad mēs arī viņu neatrisināsim nekāda veidā. No manas puses nav grūti saprast un atrast problēmu, tās problēmas meklē mani. Mans uzdevums atbraukt, saprast, kas notiek, pēc tam precizēt ar savu komandu, kā mēs to varam atrisināt un kā tas notiks. Trešais solis – sākt to risināt un atrisināt. Principā viss algoritms. Es neteiktu, ka tas ir grūti, vienkārši nu, to cilvēku ir daudz un problēmu ir daudz, tad kopumā tas ir grūts un ilgs darbs.

– Šobrīd mēs runājam latviešu valodā, bet savu saturu jūs veidojat gan krievu valodā, gan latviešu valodā, un, cik esat publiski izteicies, tad mācīties latviešu valodu iesākāt salīdzinoši nesen.

– Skaidrs, ka es skolā mācījos latviešu valodā. Interviju sākām ar to, ka es dzīvoju Daugavpilī, un tur nebija, kur praktiski pielietot to valodu, tieši tāpēc es viņu it kā zināju, bet nelietoju. Un, kad es pārbraucu uz Rīgu, man atvērās cits skats uz visu – viss notiek latviski, visi runā latviski, visas iestādes runā latviski, veikalos, tad arī es sāku praktizēt. Pirmās sajūtas bija tādas, ka nu tu negribi kļūdīties, tu gribi runāt pareizi, bet tev nesanāk. Tas ir principā visgrūtākais moments, kuru tev vajag pārvarēt.

Bet kāpēc es to izdarīju, – es vienā brīdī sapratu, ka, ja mēs gribam, lai mums būtu stipra valsts un arī stipra nākotne, tad mums katram vajag darīt to pirmo soli, lai to izdarītu. Es ticu tam, ka mūsu valsts būs stipra, ja mēs būsim vienoti.

Es nāku no krieviski runājošas vides un no manas puses pirmais solis būs valoda – sākt to praktizēt, sākt to lietot un parādīt savu cieņu valstij. Un es arī to izdarīju.

Kad sāka runāt latviski, sociālajos medijos atsekoja tūkstošiem Putina atbalstītāju

– Cik viegli vai grūti tas bija?

– Es teiktu, ka tas nebija grūti. Tas bija īss brīdis, kad tev vajag vienkārši sev iekšā atbildēt, ka tu to darīsi un kāpēc. Un, kad es sev precizēju mērķi, ka no manas puses tā būs cieņa, un tas būs pareizi nākotnei, tad arī viss, sāku uzreiz runāt. Uzreiz arī aizgāju [uz kafejnīcu] un pasūtīju latviski lati.

– Kā jūs uztvēra sabiedrība? Kā uztvēra jūsu sekotāji sociālajos tīklos?

– Sociālajos tīklos daži cilvēki uzreiz atrakstījās no manis, gandrīz laikam 10 tūkstoši, bet tāpat arī 10 tūkstoši pierakstījās, un tie jau bija latvieši, kuri sāka skatīties [manu saturu] un kaut ko rakstīt. Tagad jau mierīgi iet, viss kartībā. Sabiedrība tev palīdz apgūt valodu, viss notiek taču latviski Rīgā, ja tu šeit dzīvo. Viss atkarīgs no tevis.

– Kā jums šķiet, kāpēc bija tie aptuveni 10 tūkstoši cilvēku, kas jums atsekoja?

– Es domāju, ka tas ir saistīts ar karu, kuru uzsāka Krievija, un ar viņu nostāju, ka viņiem patīk Putins, Putina režīms, agresija.

Viņi vienkārši līdz tam domāja, ka, ja es filmēju krievu valodā, tad es arī atbalstu to, bet tas tā nav. Un kad sāku runāt latviski, pastāstīju, kāpēc, pastāstīju par valsts nākotni… Nu, laikam tas nesakrīt ar viņu viedokli par mani, bet tagad viņi to zina, un es gribēju, lai viņi zina manu viedokli.

– Kā jūs vērtējat, cik liela mums Latvijā ir problēma ar šo krievvalodīgo pusi, ar cilvēkiem, kas runā latviski, un kas varbūt nemitīgi strīdas par latviešu valodas un krievu valodas izmantošanu?

– To problēmu ļoti labi izmanto arī politikā, lai turētos pie savām vadlīnijām. Dažas partijas spekulē ar to, un tas arī labi strādā, bet, manuprāt, tam nav nākotnes. Tas tikai šodien strādā uz viņu reitingu. Visa jaunā paaudze, un arī cilvēki, kuri kaut ko domā un analizē, viņi saprot, ka mēs te dzīvojam, mēs esam visi Latvijas iedzīvotāji, un mums vajag skatīties, nevis uz kaut kādiem vārdiem, bet uz darbiem.

Sabiedrība iedalās trīs grupās

– Kā sabiedrībā to mainīt?

– Es domāju, ka mums vajag saprast, ka mēs tagad esam tādā situācijā, un tādā laikā dzīvojam, ka cilvēkus var sadalīt trīs grupās. Pirmā grupa, kurā arī ietilpst tie cilvēki, kuri atrakstījās no manis, ir tie, kuri atbalsta karu, kuri atbalsta Krieviju, kuri gaida, piemēram, arī Krieviju šeit. Tā ir pirmā grupa, un ar to grupu mēs jau neko neizdarīsim. Mums jābūt arī stingrākiem, mums arī vajag cīnīties ar to propagandu. Otrā grupa – tie ir latvieši un krievi, kuri runā latviski, kuri šeit dzīvo. Ar šo grupu viss ir kārtībā.

Bet ir tā trešā grupa, kuri, piemēram, dzīvo Daugavpilī, un kuri nerunā latviski. Viņi neatbalsta tajā pašā laikā karu, bet viņi kaut kā nesaprot, kur viņiem pielietot to valodu. Caur to arī viņiem pieejama baltkrievu televīzija, krievu propaganda, un tad viņi ir kaut kā pa vidu.

Mums vajag ar viņiem strādāt, un caur darbiem, caur medijiem parādīt viņiem, ka mēs esam vienoti šeit, mēs šeit dzīvojam, mēs negaidām šeit nekādu valsti citu, kura palīdzēs, atnāks tur atbrīvos [mūs], vai vēl kaut ko [izdarīs].

Ar šo grupu mums vajag strādāt, un tad tā sabiedrība jau rīt būs stiprāka.

– Kopumā, jūsu ieskatā, tā ir valsts problēma?

– Manuprāt, simtprocentīgi tā ir valsts līmeņa problēma, tā ir ierēdņu problēma, dažu pašvaldību darbinieku bezatbildības problēma. Ja mēs skatāmies arī uz tiem pagalmiem un ko es tur daru – es risinu problēmas, kuras vajag risināt apkaimju koordinatoriem, kuri saņem gadā aptuveni 27 000 eiro no Rīgas.

Varam uzdot jautājumu: kāpēc es to risinu? Kāpēc viņi to nerisina? Kāpēc cilvēki nevēršas pie viņiem, lai atrisinātu, piemēram, apgaismojuma problēmu? Vai nu nav uzticības, vai nu viņi nebūvē komunikāciju, tad, manuprāt, viņiem vajag būvēt to komunikāciju.

– Ņemot vērā to, ka jums tā auditorija ir gan krievvalodīgie cilvēki, gan tie, kas runā latviešu valodā, vai jums nākas bieži sastapties ar kaut kādu naidu no kaut kādas sabiedrības daļas?

– Vienīgais naids, ar kuru es saskaros, tas ir anonīmais naids – tie komentāri gan no latviešiem, gan no krieviem, gan no kaut kādiem Krievijas pilsoņiem, un tā tālāk. Tas ir vienīgais naids, bet es esmu tam gatavs. Viņi raksta, ko viņi domā, bet es ar praktiskiem darbiem parādu, ko mēs darām, un rezultātus, un tad tas naids neko nesver – tie ir tukši vārdi.

Īstie cilvēki, kuriem, piemēram, sociālajos tīklos ir reāls profils, kuriem ir bilde, vārds, uzvārds – viņi neraksta neko tādu, viņi vai nu atbalsta vai neko neraksta. Tā arī ir dzīvē. Mēs varam padomāt par to, kāpēc tas naids nāk. Pirmais iemesls – nesakrīt nostājas, piemēram, es esmu par Latviju, par vienotu valsti, par stipro. Viņiem nepatīk, viņi gaida, ka, piemēram, viņus Krievija "atbrīvotu", vai nu otrādi – amerikāņi atbrauktu. Tas nozīmē, ka mūsu nostājas nesakrīt. Ir vēl cilvēki, kas netic nevienam. Viņam ir grūta dzīve, viņam ir grūti samaksāt rēķinus, piemēram, viņam ir grūti atrisināt to, ko es risinu, un viņš uztver visus sabiedriski aktīvus cilvēkus, gan arī pašvaldības darbiniekus kā agresijas avotu, – viņš viņiem netic. Es gribu ar savu ceļu, ar savu piemēru parādīt, ka ir arī medaļai otra puse.

Ir cilvēki, kuri grib kaut ko mainīt, un arī apkārt man ir to cilvēku daudz.

Iziet rezervistu apmācības

– Mazliet noejot no šī temata, jūs pirms kāda laika izgājāt rezervistu apmācību.

– Es to izgāju tieši tāpēc, ka tā bija daļa no manas nostājas. Ir tāds laiks, kad mums jāskatās uz darbiem, nevis runāšanu. Un no manas puses – labi, sākt runāt latviski nav nekas tāds, tas jau ir normāli. Es pārvarēju sevi, sāku runāt un nebaidīties runāt ar kļūdām. Otrais bija parādīt gan sev, gan arī savam [cilvēku] lokam, ka tas, ko es stāstu, tie nav tukši vārdi.

Gadījumā, ja būs tā "X" stunda, es palikšu šeit, es nelidošu kaut kur prom, jo man bija zvērests – man jāpaliek šeit, un arī tas atspoguļo manu nostāju. Esmu par stipru valsti, par rītdienu.

– Kā jums pagāja šīs apmācības?

– Es esmu tas cilvēks, kurš līdz tam principā nesportoja baigi. Es sevi sagatavoju tā – Aleksej, būs ļoti grūti. Es sāku domāt par to, ka tur vajadzēs celties ļoti agri, ka būs fiziska slodze, sāku par to [visu] domāt un kaut kā ar laiku sevi sagatavoju tam. Fiziskā slodze nebija tik liela, kā es domāju līdz tam, psiholoģiskā slodze arī nebija – bija fantastiski instruktori, tiešām attieksme bija laba. Bija labi sagatavots kurss. Vienīgais mīnuss no manas puses par apmācībām – nepietiek laika, lai apgūtu to visu, gribējās vēl, tāpēc es droši vien braukšu vēl. Bija gan granātas mešana, gan šaušana, visu laiku tev ierocis līdzi, disciplīna. Nu tiešām var daudz ko iegūt no apmācībām.

– Varbūt plānojat iestāties Zemessardzē?

– Plānoju, tas ir labs vārds "plānoju". Es domāju par to.

– Vai aicināt arī citus cilvēkus, kuri varbūt nav vēl līdz galam izlēmuši, vai ir vērts vai nav vērts iziet Rezervistu apmācību?

– Ziniet, piemēram, manā lokā visi zina, ka es izgāju apmācības, visi prasa: kā tev tur bija? Un, kad mēs runājam, vai viņi grib vai negrib, viņi šaubās. Kāpēc viņi šaubās? Jo viņi baidās. Nu, piemēram, mans loks – tie ir gan latvieši, gan krievvalodīgie. Šaubās abi. Visiem tagad varu pateikt – nekas tāds tur nebūs. Ja tu plāno dzīvot Latvijā, ja tu esi par valsti, ja tu "X" stundā esi gatavs palikt, tad tu tikai vari tur dabūt jaunas iemaņas un viss. Tev nevajag baidīties. Ja tev iekšā ir šaubas kaut kādas, tad tev vajag sākt ar to. Tieši tāpēc es negribu tagad aicināt cilvēkus. Es gribu aicināt, lai viņi padomātu par savu pozīciju, par savu nostāju.

– Kas ir jūsu nākotnes mērķi?

– Pēc intervijas braukšu jau uz vienu no pagalmiem [pie iedzīvotājiem], pilns telefons ar plāniem – tie ir tuvākie mērķi. Tādu reālu, lokālu problēmu man pašlaik ir 256. Kad es tās atrisināšu, tad es varbūt padomāšu par vēl kaut ko. Pašreiz tās situācijas, problēmas tikai nāk, nāk, nāk.

– Nu vai nav tā, ka atrisināsiet šo lielo skaitu, tās 200 problēmas, ka radīsies jaunas?

– Jā, nav tā, ka es līdz tam meklēju 256 problēmas, un tagad risinu tās. Nē, visu laiku cilvēki raksta sociālajos tīklos, un es viņus arī aicinu rakstīt, viņiem nevajag klusēt. Piemēram, dažas problēmas, ko viņi raksta – kamēr es tām pieskaršos, tur jau sākās process no pašvaldības darbiniekiem. Viņi saprot, ka "ai, labāk mēs kaut ko paši jau sāksim darīt, nevis tur Blažēvičs atnāks, un atkal kaut ko filmēs un kritizēs". Otrs moments – ar katru dienu cilvēki, kuri grib palīdzēt, kuri grib arī kaut ko sākt praktiski risināt, piemēram, palīdzēt savam kaimiņam, viņi raksta viens otram komentāros "esmu jurists, es tev palīdzēšu". Arī to cilvēku paliek vairāk.

– Kur jūs rodat tam visam motivāciju?

– Motivācija ir mērķis. Mērķis ir stipra valsts, kurai ir nākotne.