Ir noteikta kārtībā, kā braucējam jārīkojas, ja gadās notriekt meža dzīvnieku. Ja zvērs ir no medījamo dzīvnieku kategorijas, piemēram, stirna vai briedis, jāinformē Valsts meža dienests (VMD), bet par nemedījamo dzīvnieku – tātad arī par aizsargājamo – sabraukšanu jāpaziņo Dabas aizsardzības pārvaldei. Var arī izsaukt policiju – tad tā informēs par negadījumu atbilstīgo iestādi, kas savukārt apkopos statistiku.
Dati liecina – tuvojas savvaļas zvēriem nelabvēlīgākā sezona; visvairāk sabraukto dzīvnieku ir oktobrī, novembrī un decembrī.
"Ziemā ceļus kaisa ar sāli, kas dzīvniekus interesē. [Iemesli ir] dažādi; visbiežāk tas tomēr ir saistīts ar to, ka šis ir gada tumšais laiks, kad braucējiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem," stāstīja VMD pārstāve Iveta Pavziniuka.
Ne tikai tumsa vai uz ceļa izkaisītais sāls ir iemesls, kāpēc rudens pusē sabraukto zvēru ir vairāk; vēl kādu minēja Ķemeru Nacionālā parka fonda vadītājs Andis Liepa: "Uz ceļiem daudz dzīvnieku, it sevišķi uz rudens pusi, kad jaunie sāk staigāt projām no midzeņiem, iet bojā."
Uz ceļa var izvilināt gar ceļmalām augošo ābeļu raža vai, piemēram, kukurūzas lauks brauktuves viņā pusē, bet mazākus plēsējus var piesaistīt sabraukto dzīvnieku atliekas. Rudens sākumā piesardzību mēdz zaudēt pārnadži, kuriem patlaban ir auru laiks.
Šajā medību sezonā reģistrēts 571 sabraukts dzīvnieks, pagājušajā medību sezonā kopumā – 1721, vēl vienu sezonu iepriekš – 2114.
Galvenokārt tiek uzskaitīti lielie dzīvnieki – aļņi, brieži, stirnas un mežacūkas. Par mazākiem sabrauktajiem zvēriem visbiežāk ziņas nekur nenonāk, jo braucēji dažkārt pat neievēro, ka kādu notriekuši. Tā, visticamāk, notika arī pirms pāris nedēļām, kad uz Ventspils šosejas Ķemeru Nacionālā parka teritorijā tika sabraukts lūsītis. Zvēra līķi atrada Andis Liepa:
"Tā, pirmā reizē uzmetot aci, likās, ka lapsēns. Tāds brūngans, gaišs… Bet iekrita [acīs], ka tādus kā pleķīšus redzēju. Uzreiz iešāvās prātā doma par lūsēnu. Un griezu atpakaļ. Piestāju un – jā. Diemžēl tāds gadījums ir."
Lūsis ir īpaši aizsargājama suga, Latvijā šo plēsēju aizliegts medīt. Kā skaidroja Liepa, lūšu Latvijā nav daudz, tāpēc ikviena indivīda zaudējums ir sevišķi sāpīgs, jo īpaši, ja kas tāds notiek dabas parka teritorijā – vietā, kur dzīvniekiem vajadzētu justies drošāk. Tāpēc Ķemeru Nacionālā parka fonda vadītājs uzskata, ka
nacionālo parku teritorijās vajadzētu ne tikai ierīkot dzīvnieku pārejas, bet arī noteikt zemāku atļauto braukšanas ātrumu.
Pašlaik Ķemeru parkā pa šosejām atļauts braukt ar ātrumu līdz 90 kilometriem stundā, bet vajadzētu 70. Kāpēc nepietiek ar pašlaik atļautā ātruma ievērošanu?
"Šeit, konkrēti pa šo ceļa posmu, kas ir Ventspils šoseja caur Ķemeru Nacionālo parku, tāda nopietna ātruma pārkāpšana īstenībā nenotiek. Es pats tur gandrīz ikdienā braukāju, un tur ir uzlikts posma radars, kurš fiksē. Tie 90, ja ir tumsa, tomēr ir padaudz, lai laikus reaģētu uz ceļmalā esošu dzīvnieku vai tādu, kas grasās skriet pāri ceļam," sprieda Liepa.
Uzņēmumā "Latvijas Valsts ceļi" informēja, ka satiksmes organizācija uz valsts autoceļiem satiksmes drošības apsvērumu dēļ var tikt mainīta, balstoties statistikas datos. Tur, kur sadursmes ar savvaļas dzīvniekiem notiek visbiežāk, uzliek brīdinošās ceļazīmes. Katru konkrēto gadījumu vērtējot atsevišķi, ņemot vērā arī ceļa kategoriju un satiksmes intensitāti.
Savukārt Ķemeru nacionālā parka fonda vadītājs Liepa atzina – par ātruma ierobežojumiem nacionālo parku teritorijās acīmredzot vēl nav runāts pietiekami daudz un skaļi, lai arī īpašās rūpes par dabu šajās vietās kļūtu par būtisku faktoru satiksmes organizācijā.
