Valsts kontrole: Paliatīvo aprūpi Latvijā neorganizē atbilstoši pacientu vajadzībām

Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa LTV "Rīta panorāmai" atzina, ka diemžēl ar vērtībām valstī kārtības nav un nav sistēmas, kā saņemt šos pakalpojumus, realitātē

bezcerība un neskaidrība paliek uz pacienta un viņa tuvinieku pleciem, sistēma ir sadrumstalota, it kā uz papīra pakalpojumu sniedz visi, bet nevienam nav skaidrības, pie kā jāiet.

Viņa arī norādīja, ka nesakārtotas ambulatoras paliatīvās aprūpes dēļ slimnīcās ir pārslodze, un tur nav vietas pacientiem, kuriem tur būtu jābūt.

Āboliņa Latvijas Radio raidījumā "Labrīt" norādīja, ka, lai orientētos paliatīvās aprūpes sistēmā, saprastu, kurš kādus pakalpojumus kam sniedz, revidentiem ar viņu zināšanām un prasmēm "tas prasījis vairāk nekā gadu, tad ir retorisks jautājums – kā jūtas pacienti un tuvinieki, kuriem diagnosticē dzīvībai bīstamu un neārstējamu slimību".

Tiesības uz paliatīvo aprūpi ir cilvēktiesības

Paliatīvā aprūpe ir pakalpojumu kopums, kas uzlabo tādu pacientu un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti, kuri saskaras ar dzīvību apdraudošu un neizārstējamu slimību, pēc iespējas novēršot slimības turpmāku attīstību, kā arī novēršot un atvieglojot fiziskās sāpes un morālās ciešanas.

Slimībai progresējot, ārstēšana pakāpeniski zaudē nozīmi, savukārt pieaug vajadzība pēc paliatīvās, tajā skaitā dzīves beigu jeb hospisa aprūpes.

Paliatīvajai un hospisa aprūpei ir viens mērķis, tāpēc bieži šos terminus lieto kā sinonīmus. Tomēr hospisa aprūpi nodrošina tikai pacienta dzīves pēdējos sešos mēnešos.

"Ņemot vērā, ka dzīvību apdraudošas un neizārstējamas slimības gadījumā pacienta tiesības nebeidzas un viena no svarīgākajām vajadzībām ir atsāpināšana,

tiesības uz paliatīvo aprūpi ir ne tikai morāla prasība, bet cilvēktiesības.

Paliatīvo aprūpi sniedz ģimenes ārsti, citas ārstniecības personas gan ambulatori, gan slimnīcās un arī sociālo pakalpojumu sniedzēji, bet praksē specializēto pakalpojumu apjoms ir ļoti ierobežots un kopumā atbildīgs īsti nav neviens. Tādēļ daudzu paliatīvās aprūpes pacientu labbūtība ir atkarīga no tuvinieku uzņēmības un varēšanas," uzsvēra Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.

Paliatīvo aprūpi nesaņem visi pacienti, kam tā varētu būt nepieciešama

Paliatīvo aprūpi nesaņem visi pacienti, kam tā varētu būt nepieciešama.

Piemēram, 2022. gadā valsts apmaksātu paliatīvo aprūpi saņēma 12 000 pacientu, savukārt saskaņā ar Valsts kontroles aplēsi tā būtu bijusi nepieciešama vismaz 21 000 cilvēku.

Revīzijā konstatēts, ka šī atkal ir tā reize, kad Veselības ministrijai nav datu – par paliatīvās aprūpes vajadzībām valstī.

Tās rīcībā ir tikai dati par paliatīvās aprūpes pacientiem, kuri jau ir saņēmuši kādu pakalpojumu.

Paliatīvās aprūpes nepieciešamību konkrētam pacientam nosaka, ņemot vērā viņa veselības stāvokli un slimības simptomus. Savukārt Latvijā paliatīvo aprūpi attiecina uz noteiktām diagnozēm, starp kurām nav vairāku Pasaules Veselības organizācijas norādīto izplatītāko diagnožu, kuru pacientiem arī varētu būt nepieciešama paliatīvā aprūpe.

Turklāt Latvijā ir tādi specializētās paliatīvās aprūpes pakalpojumi (piemēram, slimnīcās), kurus var saņemt tikai pacienti ar noteiktām diagnozēm.

Valsts kontrole arī norāda, ka 2023. gadā valstī bija tikai 15 sertificēti paliatīvās aprūpes speciālisti, no kuriem 10 bija darbspējas vecumā, bet tikai viens darbu paliatīvās aprūpes specialitātē norādīja kā pamatdarbu. Tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam speciālistu skaits būs samazinājies līdz septiņiem.

Pakalpojumus paplašina, spriest par efektivitāti – pāragri 

Kritiski nepietiekami ir ambulatorie paliatīvās aprūpes pakalpojumi.

Lai arī kopumā paliatīvās aprūpes pacienti saņem veselības aprūpes pakalpojumus ģimenes ārstu praksēs, tomēr tikai piektā daļa šo pacientu saņēmuši plašāku veselības aprūpi (piemēram, glikozes regulāciju, brūču kopšanu, asinsspiediena mērījumus).

Paliatīvās aprūpes pacientiem, kuri pakāpeniski kļūst atkarīgi no citiem, būtisks pakalpojums ir veselības aprūpe mājās (piemēram, medikamentu ievadīšana, enterālā barošana caur zondi, urīna ilgkatetra un stomas aprūpe), taču to saņēmuši ne vairāk kā 3 % šo pacientu.

Sarežģītākos gadījumos specializēto paliatīvo aprūpi pie paliatīvās aprūpes speciālista vai paliatīvās aprūpes kabinetā saņēmuši vēl nedaudz virs 100 cilvēkiem gadā, turklāt reģionālais pārklājums ir ļoti ierobežots un lielākā daļa konsultāciju sniegta Rīgā.

Viens no risinājumiem ambulatorās paliatīvās aprūpes pieejamības uzlabošanai ir šogad ieviestais mobilās komandas pakalpojums dzīvesvietā, kas pēc būtības ir hospisa aprūpes pakalpojums.

Valsts kontrole atzinīgi vērtē paliatīvās aprūpes pakalpojumu klāsta paplašināšanos, taču spriest par tā efektivitāti šobrīd ir pāragri, turklāt 2024. gadā tas plānots nelielam pacientu skaitam (3078 paliatīvās aprūpes pacientiem).

Nepietiekamo ambulatoro paliatīvās aprūpes pakalpojumu dēļ pacienti gribot negribot nonāk slimnīcās.

Starptautiskā prakse apstiprina, ka tikai nelielai daļai paliatīvās aprūpes pacientu ir nepieciešami sarežģīti izmeklējumi un manipulācijas, ko var sniegt tikai slimnīcās. Savukārt revīzijā veiktā datu analīze liecina, ka Latvijā slimnīcās (paliatīvās aprūpes un cita profila nodaļās) kopā ievietoti 50 % paliatīvās aprūpes pacientu, turklāt lielākā daļa no tiem specializēto paliatīvo aprūpi saņēma augstākā līmeņa klīnisko universitāšu slimnīcās.

Tomēr slimnīcu kapacitāte nav pietiekama. Par to liecina rindas, hospitalizāciju skaits, kas ik gadu ir mazāks, nekā ieplānots gada sākumā, un neizlietotais finansējums.

Pašlaik paliatīvās aprūpes pakalpojumus nodrošina septiņas no deviņām slimnīcām, kas kvalificējas šo pakalpojumu sniegšanai, bet Nacionālais veselības dienests nav apzinājis to visu iespējas nodrošināt paliatīvās aprūpes pakalpojumus, kas ir būtiski reģionālajai pieejamībai.

Slimnīcās gultu skaits nav pietiekams

Vienlaikus revīzijā aplēsts, ka Latvijā nepieciešamais paliatīvās, tajā skaitā hospisa, aprūpes gultu skaits varētu būt no 94 gultām (tikai onkoloģijas pacientu aprūpei vien) līdz 188 gultām, bet šobrīd slimnīcās kopā ir tikai 92 gultas.

Paliatīvās aprūpes saturs (īpaši slimnīcās) nav standartizēts, līdz ar to praksē tas atšķiras.

Tikai šogad spēkā stājās Ārstniecības likumā iekļautā visaptverošā paliatīvās aprūpes definīcija, kurai no esošajiem paliatīvās aprūpes pakalpojumiem atbilst tikai mobilās komandas pakalpojums dzīvesvietā. Turklāt šis ir vienīgais tieši paliatīvās aprūpes pacientiem pieejamais pakalpojums, kas ietver gan veselības aprūpes, gan sociālo komponenti.

Papildus Valsts kontrole vērš uzmanību uz to, ka Latvijā ilgstoši nav atbilstoši reģistrētu pieaugušo pacientu paliatīvās aprūpes klīnisko vadlīniju, ko varētu piemērot ārstniecībā, kvalitātes kontrolē un uzraudzībā.

Nav noteikts, kādam personālam jābūt nodrošinātam, kādi pakalpojumi jāsniedz, vai paliatīvās aprūpes nodaļā jābūt nodrošinātai nepārtrauktai ārsta uzraudzībai, kādām privātuma prasībām jābūt nodrošinātām u. tml.

Turklāt nav arī plānots noteikt obligāti vērtējamus kvalitātes rādītājus paliatīvajai aprūpei slimnīcā, tādējādi liedzot novērtēt un uzlabot šo pakalpojumu. Taču  kvalitātes rādītāji ir būtiski, lai novērstu tendenci, ka, vērtējot veselības aprūpes kvalitāti slimnīcās pēc mirstības rādītājiem, tiek veicināta izvairīšanās ārstēt mirstošus pacientus.

"Atšķirīgie paliatīvās aprūpes pakalpojumi un to saņemšanas nosacījumi rada neskaidrības ne tikai pacientiem, bet pat pakalpojumu sniedzējiem un raisa jautājumus par paliatīvās aprūpes pacientu vienlīdzīgām iespējām," norādīja Āboliņa.

Bez datiem nevar plānot finansējumu

Neesot datiem par patieso paliatīvās aprūpes pacientu skaitu, nevar plānot atbilstošu finansējumu.

Veselības ministrijai nav arī informācijas par faktiski izlietoto finansējumu paliatīvās aprūpes nodrošināšanai.

Saskaņā ar revidentu aplēsi 2020.–2022. gadā ambulatoro paliatīvās aprūpes pakalpojumu apmaksai gadā vidēji izlietots 1,1 miljons eiro, un atbilstoši Nacionālā veselības dienesta sniegtajai informācijai slimnīcu paliatīvās aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai – gadā vidēji 2,4 miljoni eiro. Savukārt jaunajam mobilās komandas pakalpojumam pacienta dzīvesvietā (neskaitot sociālo komponenti) 2024. gadā plānots finansējums 6,8 miljoni eiro.

Saskaņā ar revidentu aplēsi ambulatoro paliatīvās aprūpes pakalpojumu sniegšana kopumā ir izmaksu efektīvāka, salīdzinot ar pakalpojumu slimnīcā. Pareizi organizējot paliatīvās aprūpes pakalpojumu, pacients var saņemt sev attiecīgajā brīdī atbilstošāko aprūpi, un kopumā valstij tas izmaksātu mazāk.

Vienlaikus paliatīvās aprūpes kabineta augstās izmaksas un zemais unikālo pacientu skaits (vidēji gadā 38 pacienti) rada pamatu lemt par paliatīvās aprūpes kabinetu turpmāko darbību.

Valsts kontrole arī vērš uzmanību uz trūkumiem veselības aprūpes tarifu aprēķinā un birokrātiju veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas nosacījumos.

Slimnīcu paliatīvās aprūpes gadījumā valdības noteiktais viena pacienta ārstēšanas tarifs nav aprēķināts atbilstoši Nacionālā veselības dienesta metodoloģijai. Rezultātā četru gadu laikā slimnīcas zaudējušas gandrīz miljonu eiro.

Vienlaikus revīzijā konstatēts, ka universitāšu un reģionālās slimnīcas faktiski sniedz atšķirīgus paliatīvās aprūpes pakalpojumus, tāpēc, Valsts kontroles ieskatā, nav ekonomiski pamatoti noteikt vienādu samaksu.

Saskaņā ar Valsts kontroles aprēķiniem diferencēta tarifa gadījumā trīs gadu periodā būtu radies līdzekļu ietaupījums 58 000 eiro, kas, piemēram, būtu devis iespēju 40 pacientiem saņemt paliatīvo aprūpi universitātes slimnīcā.

Revīzijā konstatēta arī pacientu hospitalizācija paliatīvās un hronisko pacientu aprūpes programmās. Praksē slimnīcas pacientu pārreģistrē nākamajā programmā, kad "izsmelts" tarifa aprēķinā iekļautais gultasdienu skaits. Tādējādi tiek palielināta hospitalizāciju statistiska, radot nekorektu priekšstatu par iestādes noslodzi un pakalpojumu pieprasījumu, kā arī ietekmēts finansējums esošajam un nākamajam periodam, jo faktiski par vienu pacientu tiek samaksāts un piešķirts finansējums vairākās pakalpojumu programmās.

VM atzīst – paliatīvā aprūpe jānodrošina vairāk

Veselības ministrija atzīst, ka paliatīvo aprūpi pieaugušajiem valstī būtu nepieciešams nodrošināt vairāk.  

Ministrijā skaidroja, ka nav gluži tā, ka valstī vispār neesot paliatīvās aprūpes. Paliatīvā aprūpe Latvijā tiek nodrošināta jau vairākus gadus un tai ir divi virzieni - bērni un pieaugušie. Bērnu paliatīvo aprūpi valstī nodrošina Bērnu klīniskā universitātes slimnīca un ārpus Rīgas arī Daugavpilī un Liepājā. Veselības ministrija vēlas paplašināt bērnu paliatīvās aprūpes pieejamību, kas būtu nodrošināta visā valsts teritorijā.

Ar pieaugušo paliatīvo aprūpi ir skaudrāk, jo trūkst ārstniecības personu, finansējuma un sistēma nav sakārtota.

Veselības ministrija strādājot pie pieaugušo paliatīvās aprūpes, lai tiktu nodrošināta ambulatorā aprūpe, uzsvēra Veselības ministrijas pārstāve Sanita Janka.

"Varētu būt tikai saruna par hospisa pakalpojumiem, bet parasti šiem pacientiem, ja viņi to vēlas, mūsu mērķis būtu nodrošināt viņiem šos pakalpojumus mājās, jo mums ir jārespektē arī pacienta vēlme. Tāpēc pirmais solis ir paliatīvās mobilās brigādes. Protams, ir jārunā par atelpas brīžiem, par hospisa pakalpojumiem stacionārā. Protams, šādi pacienti var būt arī sociālās aprūpes centros, kā arī šinī sakarā mēs domājam, ka sociālās aprūpes centros mums pakalpojumi būtu arī jānodrošina tiem pacientiem, kas tur atrodas," pauda Janka.

Patlaban mobilajām paliatīvajām aprūpes brigādēm gadā ir piešķirti 7 miljoni eiro, taču Sanita Janka norādīja, ka šeit nav runa par finansējuma trūkumu, drīzāk ir nesakārtota struktūra, kā notiek pakalpojumu nodrošināšana pacientiem.

Paliatīvā aprūpe ir komplicēta un šeit ir jāiesaistās ne vien Veselības ministrijai, bet arī Labklājības ministrijai, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai un Finanšu ministrijai.

"Hospiss LV": It kā kaut kas tiek darīts, bet realitātē situācija ir smaga

Sabiedriskā labuma organizācija "Hospiss LV", kura aktualizē paliatīvās aprūpes pakalpojumu nozīmi, lai pacienti savas dzīves pēdējos mēnešus varētu pavadīt patīkamos apstākļos profesionāla personāla uzraudzībā, piekrīt lielai daļai revīzijas secinājumu. 

"Hospiss LV" valdes locekle Ilze Zosule sacīja, ka lielākā problēma ir, ka pakalpojumu pieejamība ir gaužām sadrumstalota. Lai gan ir pieejami paliatīvās aprūpes kabineti, tie ir maz izmantoti un atzīti par neefektīviem, arī paliatīvās aprūpes nodaļas realitātē darbojas tikai 3 slimnīcās. Pārējās slimnīcās paliatīvās gultas ir pievienotas citām nodaļām. Latvija ir arī vienīgā valsts Eiropā, kurā nav hospisa stacionāra, kas būtiski atvieglotu smagi slimu cilvēku pēdējo dzīves laiku.

It kā kaut kas tiek piedāvāts, bet realitātē, kad ģimenei ir nācies saskarties ar traģēdiju, kad tuviniekam ir atklāta nedziedināma slimība, vēl šādā brīdī ir jāmeklē informācija, jāaizpilda neskaitāmi dokumenti un iesniegumi, stāstīja Zosule. 

Valsts kontrole sniedz ieteikumus  

Revīzijā Veselības ministrijai sniegti divi ieteikumi, kurus ieviešot ne vēlāk kā 2029. gadā būs pilnīgi un aktuāli dati par pacientiem, kuriem atbilstoši viņu vajadzībām būtu nepieciešama paliatīvā aprūpe un kuri to faktiski saņem.

Valsts kontrole iesaka nodrošināt, ka līdzīgi kā citās attīstītās valstīs paliatīvo aprūpi pirms nāves varēs saņemt vismaz 69 % iedzīvotāju; attīstīt pacientiem piemērotāko un izmaksu ziņā efektīvāko ambulatoro paliatīvo aprūpi un tādējādi samazināt slimnīcu noslodzi, līdzīgi kā citās attīstītās valstīs hospitalizējot ne vairāk kā 20 % paliatīvās aprūpes pacientu.

Grafikas: Paliatīvā aprūpe Latvijā – ir vai nav?

Klikšķināt, lai palielinātu: