Miķeļi ir robežlaiks dabā un cilvēka dzīves ritumā – viss dabā izaudzis, raža novākta. Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi tiek atzīmēti ar svinībām.
Etnomūziķe Zane Reitere: "Vasara ir pavadīta, darbi padarīti, jāpriecājas un jāgatavojas ziemai."
Etnomūziķis Ēriks Zeps: "Miķeļos galvenais ir darbs un to pabeigt, ja tas pabeigts, vajag ballēties un priecāties."
Atšķirībā no citām gadskārtām, īpašu Miķeļu dziesmu un danču ir vismazāk, jo vajadzēja strādāt. Nereti strādāja kopā un neaizmirsa par dziesmu.
"Talka ir ļoti skaista tradīcija, visās nozīmēs, ne tikai senāk, bet arī tagad var daudz ko paveikt," pauda folkloras kopas "Banga " vadītāja Ilga Vālodze–Ābele.
Miķeļu godināšanā Imant ikvienam bija iespēja iemēģināt roku tautas lietišķās mākslas studijās, aužot vai veidojot. Mazākie varēja sacensties ābolu ripināšanā vai apgūt staigāšanu ar ķekatām. Ja kādreiz cilvēki šai dienā, veicot dažādus rituālu, centās iegūt Jumja labvēlību un izpelnīties veiksmi nākamajam gadam, tad šodien savu laimi var izkalt katrs pats.
Miķeļa dienā iekrīt vienā no bagātākajiem laikiem, kad pilna ir klēts, pagrabs un kūts. Miķeļi atver ziemai vārtus.
Etnomūziķe Zane Reitere: "Jādara dažādi rokdarbi, varēja vakarēt, daudz vairāk sarunāties, kad paliek vakari tumšāki."
Etnomūziķis Ēriks Zeps: "Tas ir tas, kas mūsdienu sabiedrībā pietrūkst, savstarpējā komunikācija, izstāstīt stāstus par savu saimi, kaut ko kopīgi padarīt ārpus planšetes."
Kāpēc gan lai Miķeļdiena nebūtu tā, kurā sākt pildīt savas apņemšanās, atkal ieskatīties veicamo labo darbu sarakstā un teikt – nevis no rītdienas, bet gan – tūlīt. Kas zina – varbūt arī pats Jumis to sadzirdēs, un veiksme nākamajam gadam būs nodrošināta.
