Ukrainiete Anna ar ģimeni aizvadītos trīs mēnešus uzturējusies Platonē, kur viņiem palīdz baznīcas brīvprātīgie. Viņa ir no Zaporižjas. Kopā ar 10 gadus veco dēlu un citiem tuvinieku bērniem, bēgot no kara, ceļā uz Latviju sieviete pavadīja četras dienas, turklāt nācās redzēt arī raķešu apšaudes. Robežu galu galā viņa šķērsoja ar kājām. Neskatoties uz to, Anna piektdien atgriezīsies Ukrainā.
"Ļoti gribas atgriezties mājās, katru dienu domāju par to, ka tur ir tuvinieki, un ilgojos pēc viņiem.
Mēs atbraucām tikai ar mugursomu, un viss palika tur, tāpēc ir ļoti grūti. Un laikam ir pienācis tas brīdis, kad saproti, ka vienalga, kā tur Ukrainā ir, bet gribas uz mājām. Es uzņemos to risku un samierinos ar bailēm. Mēs nebraucam uz savu pilsētu, bet uz Kijivu, kur ir drošāk, jo mūsu dzimto pilsētu arī bombardē," stāstīja Anna.
Viņa uzsvēra, ka Latvijā rūpējas par patvēruma meklētājiem, – viņas un tuvinieku bērni mācījās latviešu skolā, viņa pati mēnesī saņem 185 eiro atbalstu, kā arī apmaksātas telefonsarunas ar tuviniekiem Ukrainā, bet brīvprātīgie papildus palīdz ar pārtiku.
Pēc profesijas Anna ir ekonomiste un savā specialitātē darbu atrast Latvijā nevar, jo latviešu valodu vēl nav apguvusi. Tiesa gan, ukrainiete jau paguvusi darīt daudzus citus darbus mežsaimniecībā, mēbeļu fabrikā, dzīvokļu uzkopšanā un tamlīdzīgi. Anna prognozē, ka šobrīd visās sfērās būs arī konkurence uz vakancēm.
"Jā, mēs piestrādājam šeit, bet, kad braucām prom no Ukrainas, mēs sev teicām, ka aizbraucam uz pāris nedēļām.
Ja mēs būtu uzlikušas mērķi, ka gribam te dzīvot ilgstoši, tad iespējams vairāk censtos iekārtot šeit stabilu dzīvi. Bet ukraiņos tas ir ieprogrammēts, ka brauksim drīz mājās. Tad ir ļoti grūti sevi pārslēgt uz citu variantu. Mēs, piemēram, esam pieci cilvēki, un manai vedeklai ir mazs bērns. Viņa nevar vēl strādāt. Ja mums būs jāmeklē pašiem dzīvoklis Latvijā, tad es viena to uzturēt nevarēšu. Labs ciemiņš ciemojas trīs dienas, bet mēs šeit esam jau trīs mēnešus. Manuprāt, neviens mums neko nav parādā, un ir jāpaļaujas tikai uz sevi," sacīja Anna.
Arī ukrainiete Irina Latvijā ir trīs mēnešus un jau kādu laiku meklē iespēju nokļūt dzimtenē, kas viņai un divām meitām šajā situācija ir dārgi.
"Mēs taisāmies mājās uz Ukrainu, lai arī tur ir briesmīgi tagad. Bet šeit sēdēt vēl vairākus mēnešus mēs negribam. Man arī visi paziņas, kas aizbēguši uz Poliju vai Slovākiju, tagad atgriežas kopā ar bērniem mājās. Jā, tur joprojām ir sirēnas un trauksmes, un lido raķetes, bet mūsu pilsēta pagaidām ir neskarta. Es atradu Latvijā cilvēkus, kas bez maksas palīdzēs tikt mājās. Un es arī atguvu naudu par biļetēm, kas man un divām meitām izmaksāja 180 eiro. Es arī centīšos līdzi paņemt kaut nelielu palīdzības paciņu, jo mūsu pilsētā arī ir daudz cilvēku, kas pārcēlušies no citām izpostītām vietām," stāstīja sieviete.
Anna un Irina nav vienīgās, kas, spītējot kara apstākļiem, tuvākajās dienās atgriezīsies uz dzīvi Ukrainā. To apstiprina brīvprātīgie Latvijā, kas palīdzēs viņām un citiem bēgļiem nokļūt dažādās Ukrainas pilsētās.
Sējas pagasta Robežnieku saimniecībā Latvijas Radio satika ukrainieti Jūliju, kura arī Latvijā nonākusi, bēgot no kara. Viņa kopā ar saviem darba devējiem Kalniņu ģimeni jau trešo reizi palīdz organizēt palīdzības kravas, kuras šonedēļ nogādās Ukrainā. Taču šoreiz arī ap 40 cilvēku lūguši palīdzību nokļūt atpakaļ dzimtenē.
"Šobrīd it kā valsts vēl maksā visiem pabalstu un palīdz gan ar ēdienu, gan finansiāli. Bet varbūt šiem cilvēkiem beigušies savi uzkrājumi vai ir grūtības atrast darbu, lai nostātos uz savām kājām. Es šeit līdz ar kara situāciju nokļuvu caur draudzeni Liļu, un viņas mamma šeit jau gadu strādā. Man nebija svarīgi, kādā profesijā, bet lai tikai būtu darbs un vieta, kur dzīvot.
Man šķiet pāragri domāt vēl par atgriešanos mājās, bet šeit man viss ir labi ar darbu un saimnieki ar visu palīdz.
Turklāt man vēl ir iespēja palīdzēt Ukrainai. Kad šeit ierados un iepazinos ar saimniekiem, jau trešajā dienā braucu uz Ukrainu vest palīdzības kravu," stāstīja Jūlija.
Piena lopu saimniecības "Robežnieki" saimnieki Normunds un Klaida Kalniņi stāstīja, ka pie viņiem jau pāris gadus strādā arī darbinieki no Ukrainas. Pēc kara sākuma lauksaimnieki uzņēmuši kādas darbinieces ģimeni un uztaisījuši arī grupu sociālajos tīklos "UA&LV", kurā tuvējie kaimiņi, draugi vai paziņas iesaistās ar dažādu palīdzību Ukrainai. Brīvprātīgo grupa iepriekš saziedojusi bruņu vestes, konservus, termovizierus, vairākas automašīnas armijai un brīvprātīgajiem humānās palīdzības izvadāšanai Ukrainas iekšienē.
Abi bijuši pārsteigti, ka cilvēki vēlas doties atpakaļ uz Ukrainu. Pašlaik sarakstā esot ap 40 cilvēku, bet noteikti esot vēl citi, kuri gribētu nokļūt Ukrainā. Pēc Kalniņu domām, tam ir saistība ar izmaiņām valsts pabalstos.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan tādiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
