Vera prot špagatu, jo trenējas mākslas vingrošanā. Skaisti zīmē. Un vēl viņa katru dienu domā par karu.
"Es domāju, ka karam kuru katru brīdi ir jābeidzas. Putinam jābeidz... Visiem karavīriem, kas ir Ukrainā, ir jāiet pie Putina un jāsaka, ka viņš nedrīkst iznīcināt mūsu dzimto pilsētu un ka viņu vajag apturēt. Lai viņš padomātu par savu uzvedību. Un lai viņam vairs nekad neienāktu prātā iznīcināt citas valstis. Ja viņš būtu nolēmis iznīcināt visu planētu, tad es vienkārši pieietu pie viņa un bez liekām sarunām sadotu tā, ka viņš uzlidotu kosmosā. Un nekad vairs neatgrieztos uz mūsu planētas," stāsta Vera.
Veras mamma Daša saka, ka meita tik runātīga kļuvusi tieši kara laikā. "Domā un spriež. Es neko neuzspiežu, tikai stāstu par situāciju un viņa pati izdara secinājumus."
"Kad man mamma pateica, ka būs karš, es sāku domāt par karu. Katru dienu. Domāju par savu tēti. Es domāju, ko runāju. Un es nemeloju, īpaši šādos brīžos, kad ir karš vai kas cits tikpat nopietns," klāsta Vera.
Abu ceļš uz Rīgu nebija viegls un ātrs.
"Bija bail! Kad braucām no Zaporižjes, pat bija dzirdami šāvieni. Tētis teica – noliecies," atceras Vera. Viņas mamma piebilst: "Dzirdējām sirēnas. Kad lido raķetes, tad ieslēdz trauksmi. Tad gan pa sarkano gaismu braucām cauri pilsētām."
Zaporižjā Vera gāja mākslas vingrošanas un zīmēšanas pulciņā, kā arī bērnudārzā gatavojās skolai. Vecākajā grupā! Rīgā jau atradusi deju pulciņu un zīmēšanas nodarbības. Bērnudārza gan pagaidām neesot.
"Uzzīmēju ābeli ar āboliem un vienu no saviem suņiem. Arišu. Man ir trīs suņi, vēl Bruno un Kokoss. Bija vēl viens suns, bet tas nomira no vecuma. Man Krievijā ir vēl vectētiņš. No sākuma es ieteicu mammai braukt uz Krieviju. Tad man likās, ka vajag braukt uz tām pilsētām, kur karš jau bija. Kijiva, Harkiva..." saka Vera.
Uz Latviju Daša ar Veru atbrauca, jo šurp pirms pieciem gadiem pārcēlušies viņu draugi.
"Ceram, ka tas viss beigsies. Un mēs atgriezīsimies!" teic Daša. Vera ir pārliecināta: "Beigsies! Teicu mammai, ka viss vienmēr beidzas! Vajag cerēt!"
