Ļizai un Ņinai šī ir atgriešanās Latvijā. Pirms 20 gadiem abas bija rīdzinieces. Abas absolvēja Rīgas Ukraiņu vidusskolu un devās studēt spāņu valodu Kijivas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Abas iemīlējās un nolēma Ukrainā palikt. Tagad katrai ir pa trim atvasēm.  Ņinu  ar bērniem vīrs pavadījis līdz Polijas robežai un pats palika dzimtenē. Ļiza muka gan ar bērniem, gan vīru, gan arī mammu.

“Tā kā esam Latvijas pilsoņi, mēs vispār nevaram tikt pie palīdzības, jo tā paredzēta tikai Ukrainas pilsoņiem. Tie, kas dzīvojuši tur [Ukrainā] ilgu laiku, – šeit mēs neskaitāmies [bēgļi].

Pat mans vīrs sakarā ar to, ka ir mans vīrs, – viņam visi dokumenti jāformē kānormālā laikā,” stāstīja Ļiza.  

Šobrīd Ļiza ar ģimeni uzturas pie draudzenes: “Sarunājām, ka paliekam līdz svētdienai, pagaidām nav zināms, kas tālāk. Kādi brīvprātīgie mums piedāvāja dzīvokli, tad kaut kas mainījās. Šobrīd, pilnīgi atklāti, nezinām, kas būs tālāk un kur paliksim.”

Abas sievietes zvanīja uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP) un saņēma skaidrojumu, ka iebraucēji no Ukrainas, ierodoties Latvijā, var pieteikties bēgļa statusam vai ilgtermiņa uzturēšanās atļaujām ar tiesībām uz nodarbinātību. Taču Ļizai un Ņinai kā pilsonēm nepienākas ne viens, ne otrs.

Arī Latvijas Radio sazvanīja pārvaldi, kur saņēma līdzīgu skaidrojumu: “Patvērumam Latvijā var pieteikties trešo valstu pilsoņi. Latvijas pilsonis nevar pieteikties patvērumam Latvijā. Jautājumos, kas saistīti ar izglītību vai kādas īpašas palīdzības saņemšanu, cilvēkiem jāvēršas savā pašvaldībā vai Izglītības ministrijā. Īpaša statusa šiem cilvēkiem nav.”

Tas rada papildus sarežģījumus Ļizai un Ņinai. Ja pajumti vēl izdotos atrast, tad, lai sievietes varētu sākt strādāt un pelnīt, vajadzīgs atrast bērnudārzus un skolas. Viņu bērni ir vecumā no diviem līdz desmit gadiem. Izglītības iestādēs viņas saņēmušas atteikumu, jo neesot sakārtoti dokumenti, taču to ir grūtības izdarīt garo rindu dēļ.

Situācijas sarežģītību apliecināja arī  Ukrainas iedzīvotāju atbalsta centra vadītājs Raivis Knoks: “Tā ir komplicēta situācija.

Uzreiz risinājumu nevarēšu pateikt. Atbalsts tiek sniegts atbilstoši Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumam, un institūcijas, kas vērtē katru situāciju, piemēro tādu tiesisko regulējumu, kāds tas ir. Varu pārrunāt situāciju ar Rīgas Domes  (RD) Izglītības departamentu, bet tas droši vien jājautā PMLP vadībai, vai ir tiesiski piešķirt šādām personām kādu statusu. Tālāk jau RD Izglītības departaments no savas puses vērtē savas rīcības atbilstoši regulējumam.”

Ukrainas iedzīvotāju atbalsta centrā tieši interese par vietām izglītības iestādēs ir liela. Pagājušonedēļ divās dienās saņemts ap simt pieteikumu. Rīgas domē skaidroja, ka tiek darīts viss, lai ukraiņu bērni nonāktu bērnudārzos un skolās.

Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja Anita Pēterkopa risinājumu saskata Diasporas likumā, kas paredz atbalsta formas reemigrantiem, tomēr, iespējams, arī šajā likumā nepieciešamas izmaiņas.

“Lai šai ģimenei pienāktos – es uzskatu, ka viņiem pienāktos – līdzīgs atbalsts kā pārējiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas dodas prom no kara teritorijas, – esam to pārrunājuši ar Izglītības ministriju. Pašlaik ir atklāts jautājums par Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma grozījumiem. Ministrija rosinās ņemt vērā šādu mērķa grupu, kas ierodas no Ukrainas un ilgstoši tur dzīvojuši, bet saglabājuši Latvijas Republikas pilsonību,” skaidroja Pēterkopa.

Tikmēr abas kijevietes sapratušas, ka šobrīd uz bēgļiem paredzēto atbalstu pretendēt izredžu nav. Ļiza kopā ar vīru grib mēģināt paši veidot ātru un pieejamu pirmās palīdzības punktu šurp atceļojušajiem ukraiņiem. Jevgens, kam Kijevā palika ēdināšanas uzņēmums, teic, ka bēgļus uzņemošajām valstīm svarīgi apdomāt atbalsta programmas ukraiņu biznesam, kas dotu lielāku pienesumu ekonomikai nekā spējīgu menedžeru stāšanās mazkvalificētā darbā.