Ārpus ētera / Esejas
Alepo mostas agri. Un kā jau Tuvo Austrumu pilsēta – arī skaļi. Mana viesnīca atrodas rajonā, ko ieskauj nelielas amatnieku darbnīcas un sīkveikali. Ielas ap to ir šauras, tādēļ satiksme nav liela, vien pa reizei, skaļi pīpinot, garām patraucas kāds noputējis, dzeltens taksometrs.
Pa koka kāpnēm raušos augšā uz jumta. Lejā paliek viesnīcu pagalms pie senā Alepo tirgus. Gadsimtiem tirgotāji, kuri bija nākuši tālus ceļus, te varēja atpūtināt zirgus un kamieļus un pārlaist nakti. Laukums ir tukšs, nojumes ir slēgtas, izrakstītie balkoni un arkas virs tām sašķiebušās un nodrupušas.
Mēs kopā ar arhitektu un kultūras pieminekļu pētnieku grupu, kuri strādās Alepo, un vietējo gidu gatavojamies izbraukt no rīta. No Damaskas līdz Alepo ir vismaz sešu stundu brauciens. Un ne tāpēc, ka ceļi būtu slikti, kā vēlāk pārliecināšos, tie Sīrijā ir itin labi, vietām pat svaigi asfaltēti, bet tādēļ, ka pirms kara varēja braukt taisnāk.
Desmit no rīta. Libānas galvaspilsēta Beirūta ir tveicīga un skaļa. Te ir punkts, kur apstājas lidmašīnas tiem, kuri grib nokļūt Sīrijā. Tālāk var doties tikai pa zemes ceļiem. Lidosta Damaskā jau vairākus gadus ir slēgta. Iepriekšējā vakarā atlidoju no Briseles, cauri Stambulai, Turcijai. Naksnīgajā lidostā Beirūtā mani sagaidīja sens draugs Ghassans, kurš, milzīgs un spēcīgs kā Dieva ciedrs norūpējušos vaigu slējās pāri sagaidītāju juceklīgajai birzij.
Vai pastāv nepieciešamība nošķirt pieļaujamu un ierobežojamu izteikšanās brīvību? Tālākās pārdomas rosināja divi notikumi. Pirmkārt, tā saucamo viltus ziņu tēmai veltīta vieslekcija Latvijas Universitātes ciklā “Pasaules līderu lasījumi”. Otrkārt, jauna, pret tā saucamo naida runu internetā vērsta likumdošana Vācijā, kas stājās spēkā 1.oktobrī.
Latvijā daudziem attieksme pret politiku un politiķiem ir tik skeptiska, ka mums pilnīgi pietiek ar dažiem skarbiem novērtējumiem, bet vienlaicīgi šī mūsu nevēlēšanās vispār domāt par “viņiem”, jo “tāpat viss skaidrs”, apgrūtina saskatīt politiķu un politikas Latvijā citas iezīmes.
Šie ir laiki, kad ļoti normālas un ikdienišķas situācijas var kļūt par dziļu pārdomu objektu – „doties vai nedoties, apmeklēt vai neapmeklēt”. Runa ir par koncertiem, plašiem pasākumiem, kuros ir daudz cilvēku un kuri vairs daudzviet Eiropā nešķiet droši.
Jo juceklīgāka ir pasaule mums apkārt, jo biežāk dzirdama nožēla, ka sabiedrībā pietrūkst autoritāšu, kuru viedoklim varētu uzticēties. Jo īpaši vidējā un vecākā paaudzē Latvijā ir viegla nostaļģija par valstiskuma atgūšanas sākumperiodu, kad gan bijušas personības, kuru teiktajam bija svars.
Bijusī žurnāliste un politikas pētniece, šobrīd vienkārši pilsoniski aktīvs cilvēks - Dace Akule - dalās savās pārdomās par to, cik viegli vai drīzāk grūti ir dzīvot videi draudzīgi.
Valsts svētkos vai – kā šogad iegadījies – arī tuvojoties valsts simtgadei, publiskajā telpā tiek pieminēti cilvēki, kuriem ir nopelni. Valsts izveidē, attīstībā, kultūrā utt. Un tas, protams, ir pareizi.
"Atskaņot klusumu? Cik neparasti! Klusums radio noteikti vispirms šķitīs kā kļūda, kā kaut kas, kam nevajadzētu būt un notikt," tā domāju, un tādas allaž bija pirmās reakcijas sarunās par to, kā uzaicināt un izaicināt klusumu tur, kur tas varētu šķist neiederīgs vai dīvains.
''Priekš manis klusums ir ļoti sakārtojoša, ļoti dziedinoša pieredze, kas iedod dzidru redzējumu uz lietām un skaidrību, ko, es domāju, īstenībā ne ar kādām citām metodēm nevar panākt,'' atzīst Rīgas Lutera draudzes mācītājs, kristīgās meditācijas skolotājs Indulis Paičs.
Ar dzejnieci Rūtu Mežavilku runāt par klusumu esmu nākusi ar saviem priekšstatiem par to, kāds tas ir viņai. Par to, ka, ja zaudēta spēja dzirdēt - un Rūtai tā daļēji ir -, tad klusums neglābjami paņem visu telpu un vietu, un tajā nav nekā - ne mazākas ieloces vai malas, kur aizķerties skaņai.
Gunta Ramane ir anestezioloģe Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Es satieku Guntu vēlā pēcpusdienā, kad viņa ir beigusi dienas darbu un mediķu istabā, apsēdusies uz neliela dīvāna pie zema galdiņa, iedzer tasi ļoti stipras, melnas kafijas.
Šķiet, ka par klusumu, kas apvij pianista dzīvi, varētu runāt daudz – tas ir skatītāju zālē, tas ir klusums starp katru noti. Pianists Vestards Šimkus saka - vienatnē un klusumā ar sevi cilvēks sastop pats sevi, un tieši klusums skatītāju zālē savulaik pamudināja viņu izvēlēties kļūt par koncertpianistu.
Franks Patins ir ledus pētnieks, ceļotājs, ģeogrāfs, pasniedzējs, kurš deviņas reizes bijis Antarktīdā. Es viņu satiku pavisam neierastā vietā. Uz teātra skatuves Briselē. Franks runāja par savu pētnieka pieredzi pirms izrādes par Antarktīdu. Viņš ir sprigans, kā man šķiet, ziemeļu vēju aprautu, mazliet raupju seju un ar to skatienu, ar ko apveltīti tie pasaules apceļotāji, kuri ir redzējuši tālāk par horizontu.
Tuvojas valsts simtgade, un vienlaicīgi jau izskan brīdinājumi, ka šo periodu Latvijai nedraudzīgas ārvalstis var izmantot, lai sētu apjukumu Latvijas sabiedrībā – piemēram, apšaubot kādus vēsturiskus notikumus vai izsmejot kādas mums nozīmīgas personības.
Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst…Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos.
Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst…Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
