Jēkaba ceļš ir sens svētceļojuma maršruts, kas pēdējās desmitgadēs piedzīvojis strauju atdzimšanu. Paredzētais galamērķis ir Santjago de Kompostelas katedrāle, kur, kā apgalvo leģenda, apglabāts apustulis Jēkabs – tieši tāpēc arī Sv. Jēkaba ceļš. Katrs, kas nogājis vismaz pēdējos 100 kilometrus vai ar riteni nobraucis vismaz pēdējos 200, katedrālē var saņemt apliecinājumu jeb kompostelu, ka šo ceļu ir pieveicis. Savukārt sākumpunktu ir daudz un dažādi, gluži kā dažādi ir paši ceļi. Tikpat labi ceļš jeb camino var sākties arī no paša namdurvīm [Sv.Jēkaba ceļa posms 560 kilometru garumā stiepjas arī Latvijā – red.], taču tik apņēmības pilns tomēr nebiju. Izvēlējos pašu populārāko maršrutu – Franču ceļu (Camino Frances), kas tā nosaukts tāpēc, ka sākas Francijā.
Tātad tieši Francijā arī sāku! 6. aprīlī ierados mazā pilsētiņā ar lielu nosaukumu – Senžanpjedeporā. Tur tad arī sākas Jēkaba ceļš desmitiem tūkstošu svētceļnieku un arī man.
Kas ceļasomā?
Protams, mēnesi ilgs pārgājiens kaut mazliet tomēr ir jāplāno. Ceļā gan ir sastopami uzraksti "Into the Wild" jeb "Dodies savvaļā", taču tā ir vēlmju domāšana: tā pilnīgi noteikti nav savvaļas ekspedīcija. Tas ir izaicinājums, kam gan vajadzēs laiku un apņēmību, bet galā spēs tikt ikviens, kas spēj noiet 20 kilometrus dienā. Pusceļā svētceļnieku gaida siltas pusdienas, bet vakarā – vienkārša, taču ērta naktsmītne jeb alberģe. Tāpat ceļš iet cauri vairākām lielām pilsētām, kur noteikti varēs dabūt visu, kas aizmirsts vai pazaudēts. Taču dažām lietām ceļasomā tomēr jābūt.
Pati galvenā lieta gan nebūs ceļasomā, bet kājās. Šaubu nav, tieši no apaviem atkarīgs, cik ērts būs pārgājiens. Pāris nedēļas pirms ceļojuma nopirku pārgājienu kurpes, ūdensizturīgas un mazliet par lielu. Un, lai gan pareizāk būtu bijis pirkt apavus laikus, izvēle izrādījās izcili veiksmīga un visā ceļā tiku tieši pie vienas tulznas.
Otra svarīgā lieta ir ceļasoma. Šeit savukārt izvēlējos tādu, kas ir mazliet par mazu. Jo mazāka mugursoma, jo mazāk lietu tajā var salikt. Un, jo mazāk lietu jāstiepj līdzi, jo vieglāks ceļojums!
Treškārt, naktsmītnēs pārsvarā nav segu, tātad arī guļammaiss ir ļoti vēlams. Taču gluži mežā zem priedes gulēt nevajadzēs, tādēļ tam nav jābūt ļoti siltam un biezam – plāns un viegls būs tieši laikā.
Visbeidzot, ceļš spēj sarūpēt visdažādāko laiku – gan svelmainu sauli, gan nebeidzamu lietu. Tādēļ drēbes izvēlējos tā, lai tās derētu dažādiem laikapstākļiem. Vienas biezas jakas vietā ērtāki būs vairāki slāņi, ko var uzvilkt un novilkt pēc vajadzības. Protams, noteikti jāpaņem līdzi vairāki pāri zeķu, un arī maiņas apavi noderēs.
Vēl tikai ūdens pudele, daži nepieciešami sīkumi, tādi kā tālruņa lādētājs, karote un lukturītis, kā arī mazliet brīvas vietas pārtikai. Daudz vairāk vietas somā nav, taču vairāk arī nevajag.
No tūrista par svētceļnieku
Pašu ceļu īpaši plānojis nebiju, un tas arī nebija vajadzīgs – daudzi ceļabiedri pat apgalvoja, ka atteikšanās no plāniem ir liela daļa camino burvības. Visā maršruta garumā atrodamas norādes, kas apliecina, ka esi uz pareizā ceļa. Tie var būt gan ceļa stabiņi, gan stilizēti gliemežvāki, kas ir camino simbols, gan dzeltenas bultas, kas krustojumos norāda pareizo virzienu. Ja nu tomēr priekšā ir krustojums bez nevienas dzeltenās bultas, laiks paskatīties kartē, vai neesi nomaldījies.
Tā nu Senženpjedeporā, ceļa sākumposmā, man bija tikai aptuvena nojausma, kur man jāiet un kas mani sagaida. Priekšā kalnu pāreja un Francijas – Spānijas robeža, pēc 70 kilometriem Pamplona, pirmā lielā pilsēta. Jāiet tik!
Tomēr viena lieta gan ir pavisam nepieciešama: svētceļnieka apliecība jeb credencial. Tā apliecina, ka tu esi nevis vienkārši tūrists, bet gan svētceļnieks. Ar to var palikt svētceļnieku naktsmītnēs, tajā krāj zīmodziņus no vietām, kur esi bijis, un tā pašās beigās ir pierādījums, ka esi ceļu nogājis un vari saņemt savu kompostelu. Tādu var saņemt arī Latvijā, bet, kā jau minēju, īpaši plānojis nebiju (aizsteidzoties notikumiem priekšā – tas būs tāds kā ceļojuma vadmotīvs). Tātad pats pirmais pieturas punkts bija svētceļnieku informācijas birojs.
Pa tiešo no vilciena soļoju turp – un pavisam drīz pamanīju, ka arī citi ceļinieki iet šajā virzienā. Vēl vairāk – priekšā jau bija pavisam branga korejiešu svētceļnieku grupa, kas visi gaidīja savas apliecības. Birojs nav liels, svētceļnieku ir daudz. Bet laika man arī bija daudz, tāpēc bez liela satraukuma skatījos apkārt, kur tad esmu nonācis.
Senženpjedeporā ir pavisam maza pilsētiņa, apmēram pusotrs tūkstotis iedzīvotāju, kas pastāv divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tā ir centrs apkārtējiem laukiem, kur var nopirkt gumijniekus, spaiņus un citas lauksaimniecībā vajadzīgas lietas. Otrkārt, protams, tieši tur katru gadu desmitiem tūkstošu svētceļnieku sāk savu camino.
Camino klātbūtni tik mazā pilsētā nevar nepamanīt. Svētceļnieki vienmēr ir viegli pazīstami – spilgtā sporta apģērbā, ar nūjām un, protams, mugursomām, kas pašā sākumā vēl ir optimistiski pilnas. Tā kā priekšā garš un smags ceļš, šie svētceļnieki arī labprāt piesēž uz kādu ceļakāju. Un, lai gan tālāk ceļā var izvēlēties, kur tieši palikt, sākumpunktā paliek pilnīgi visi, tādēļ gandrīz visas ēkas pilsētas galvenajā ielā, kas vienlaikus ir arī Sv.Jēkaba ceļš, kaut kādā veidā ar ceļu ir saistītas – vai nu svētceļnieku birojs, vai ēstuve ar krogu, vai naktsmītnes. Un, protams, pašā centrā baznīca. Atkal, arī šis turpmāk būs viens no ceļojuma vadmotīviem.
Tikmēr rinda uz priekšu nekustas necik ātri, jo korejiešu gājēju grupa tiešām liela. Par laimi, kāds laipns senjors par mums apžēlojās un iznāca ārā. Par nelaimi, viņa pirmais jautājums bija – vai jūs saprotat franciski vai spāniski? Ar trīcošu sirdi iečiepstējos "Un poco, sí" [Nedaudz jā – red.], taču drīz vien ar prieku pamanīju, ka manas "Duolingo" [lietotne valodu apguvei – red.] sabakstītās un internetā sagrābstītās spāņu valodas zināšanas ir pietiekamas, lai saprastu, ko man te piedāvā un ko no manis gaida.
Tā nu par nieka diviem eiro laipnais senjors man izsniedza svētceļnieka apliecību, iespieda tajā pašu pirmo zīmogu, paskaidroja, kur man rīt no rīta iet, iedeva sarakstu ar visām naktsmītnēm līdz pat Santjago de Kompostelai un pirmo reizi kā pilnvērtīgam svētceļniekam novēlēja ierasto svētceļnieku sveicienu – Buen Camino! [Lai labs ceļš – red.]
Jā gan, nu es vairs nebiju vienkārši tūrists ar mugursomu. Nu es biju svētceļnieks ar apliecību, mērķi un labu ceļu!
Kalni un lejas
Starp lapām, ko izsniedza laipnais senjors, bija arī neliels pārskats par to, kādi kāpumi un kritumi ceļā gaidāmi. No tā izrietēja, ka pirmā diena, protams, būs pati grūtākā. Turklāt ne tikai tāpēc, ka uztraukumu dēļ īsti nesanāca izgulēties, bet arī tāpēc, ka ceļš sākas Pirenejos. Būs jānoiet kādi 25 kilometri uz priekšu un vairāk nekā kilometrs uz augšu. Tādēļ ceļā devos laikus, īsi pēc sešiem no rīta.
Kā minēju, Senženpjedeporā pastāv tāpēc, lai apkārtnes lauku ļaudīm būtu kur nopirkt lopbarību un govju zvanus. Un patiesi, jau pavisam drīz pārsteidzoši pazīstama smarža liecināja, ka sākušies apkārtnes lauki. Pavisam drīz arī sāka šķindēt govju zvani, un līdz ar rītausmu pievienojās pirmie gaiļi. Jā gan, lai gan camino tiešām iet cauri vairākām ievērības cienīgām pilsētām, tomēr lielākoties tas ir pārgājiens pa Spānijas laukiem.
Tāpat jāpiebilst, ka Spānija vispār un camino īpaši ir uzkrītoši daudzveidīga. Spānijā ir veseli 17 autonomie apgabali, un camino sākas Navarrā. Turpmāk būs arī citi un jūtami atšķirīgi.
Bet ne jau Spānijas ģeogrāfiju apgūt es te biju atnācis – nē, mani ceļamērķi tuvākajām dienām bija pavisam skaidri. Pirmais lielais pieturas punkts bija Ronsevala, vēl viens nelielais ciematiņš, kas sastāv no naktsmītnes, ēstuves un baznīcas.
Taču līdz Ronsevalai vēl bija jātiek, un maršruts izrādījās viltīgs. Izrādās, atziņa "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā" ir dziļi, pamatoti, pat sāpīgi patiesa. Senženpjedorā ir apmēram 700 metrus zemāk par Ronsevalu, taču ceļš nav vienmērīgs kāpiens. Ak nē, tur netrūkst kalnu un leju! Brīžam pakāpies, brīžam atkal kāp lejā, šķērso kalnu upīti, atkal kāp augšā. Pēc kāda laika jau parādās nogurums, un tas vairs nav "pakāpies". Tad tas ir "kāp, kāp, kāp, vai tiešām kāpienam nebūs gala – un pag, tagad atkal jākāpj lejā, lai pēc tam atkal kāptu augšā?!"
Protams, šis kāpiens gan tiek atalgots ar elpu aizgrābjošiem skatiem, taču elpa aizgrābjas arī pavisam burtiski – mans tālrunis saskaitīja, ka esmu uzkāpis bezmaz 150 stāvu ēkā. Tomēr arī šādiem pārgājieniem kādreiz pienāk gals, un šīs ēkas augšstāvā beidzot paveras Ronsevala, pavisam mazs ciematiņš, apmēram 20 cilvēku, ar ļoti lielu svētceļnieku naktsmītni – vairāk nekā 200 gultu. Visa Ronsevala mierīgi varētu dzīvot tajā naktsmītnē, un it nebūt nebrīnītos, ja viņi to tiešām dara. Tāpat tur ir baznīca un neliels muzejs, taču abi svētdienas pēcpusdienā bija slēgti. Jā, arī šis ir viens no camino vadmotīviem: ceļā ir ļoti, ļoti daudz ievērības cienīgu vietu, taču vislielākā vērība tomēr ir pašam ceļam. Visu apskatīt tāpat nevar, tāpēc, ja ceļš sauc, vajag iet, nevis nožēlot, kam nākas paiet garām. Ar šādu domu arī laimīgs un pārguris aizmigu.
Pamplona nav tālu
No rīta piecēlos lieliski izgulējies, kājas nez kāpēc nesāpēja, arī tulznu nebija. Toties bija apņēmība doties tālāk, līdz kārtējam ciematiņam – Zubiri, ko pie sevis uzreiz īsteni latviskā kārtā pārsaucu par Zubiriem.
Ceļš līdz Zubiriem bija patiešām viegls un patīkams, it īpaši pēc vakardienas kāpumiem. Skaidra lieta, arī tur ir kāpumi un kritumi, tie vēl joprojām ir kalni. Taču tā vairs nav kāpšana kalnos, tā jau ir pastaiga pa kalniem.
Pa ceļam netrūka vairāku mazu ciematiņu, kur papriecāties par romānikas baznīcām. Camino, it īpaši Navarras posmā, ir ļoti daudz apmēram 11. un 12. gadsimta baznīcu, kas brīžam pat nav pārlieku pārbūvētas. Tā nu ierasto gotikas smaiļu un caku vietā lepni slejas biezie romānikas mūri ar daudz pieticīgāku iekārtojumu, kas tomēr lieliski iederas camino laucinieciskajā apkārtnē.
Tāpat ciematiņos sastopams tas, ko mūsdienu latviešu valodā sauc par brīvkrānu – brīvi pieejams ūdenskrāns tieši pie ceļa, kur padzerties un uzpildīt ūdens pudeli. Spānijas karstajā saulē pilnīgi nepieciešams labiekārtojums, un tiešām atzīstami, ka to tur ir tik daudz.
Un, protams, pa ceļam netrūkst kalnu ainavu, kas, par laimi, vairs tā neaizgrābj elpu. Šur tur ganās govis, aitas un zirgi, šur tur zied puķītes, vēl kaut kur aug skraji priežu mežiņi – ej un līksmo!
Tā nu ejot un līksmojot ceļš pagāja nemanot, un Zubiros nonācu tieši uz pusdienlaiku. Mazliet iestiprinājos, mazliet apskatīju pilsētiņu un sāku gudrot, ko gan visu atlikušo dienu varētu sadarīt pilsētiņā, kas sastāv no tilta, baznīcas un daudzām jo daudzām svētceļnieku naktsmītnēm. Tā kā nekādi nespēju izdomāt atbildi, devos vien tālāk. Ja ceļš sauc tālāk, nevajag pretoties!
Šeit pienācis laiks vēl vienai camino īpatnībai: ceļabiedriem. Protams, ja vēlaties vienatnē nodoties dziļām pārdomām, iespēju netrūkst. Taču ceļš pat aprīļa sākumā ir populārs maršruts, un ceļabiedri apkārt vienmēr būs.
Tā arī šeit drīz vien sāku tērzēt ar Dženiju no Kalifornijas, kas bija nogājusi jau septiņus ceļus un negrasās apstāties arī pēc šī. Saruna izvērtās tik aizraujoša, ka ātri vien pagājām garām plānotajai naktsmītnei. Un ko darīt? Atpakaļ taču neiesim. Līdz Pamplonai tikai nieka 16 kilometri – nu ko, tas nav tālu, iesim līdz Pamplonai!
Tā nu pirmajā lielajā pilsētā nonācu jau otrās dienas vakarā. Bet, protams, mans ceļš bija tikai sācies. Par to tad turpmāk vēl!
