Rihards Pīks ir ne tikai kinorežisors, bet arī kinooperators. Iesaistījās Atmodas kustībā, 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā. Tāpat viņš zināms kā Latvijas politiķis – no 1996. gada līdz 1997. gadam bijis kultūras ministrs, 2004. gadā bijis ārlietu ministrs. Pēc tam Pīks tika ievēlēts Eiropas Parlamentā, kur bija deputāts līdz 2009. gadam.

Kā kinooperators Pīks kinohronikās fiksējis daudzus Latvijas ļaudis jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadu sākuma. Bijis arī Rīgas Kinostudijas direktors, un 90. gadu sākumā izveidojis kino katedru Latvijas Kultūras akadēmijā. Memuārus gan viņš vēl neraksta, bet mēģina "kārtot" atsevišķas epizodes no savas dzīves, piefiksē tās.

"Ja ne vairāk, tad jāatstāj mazbērniem, lai tie uzzina, ko vectēvs kādreiz darījis," piebilda Pīks.

Vizīte Krievijā

2000. gada beigās Pīks viesojās Krievijā un kā Saeimas pārstāvis ticies ar Krievijas politiķiem. Toreiz Kremlī jau valdīja tā pašreizējais saimnieks Vladimirs Putins.

"Tā bija grūtākā vizīte manā politiķa karjerā," Pīks sacīja toreiz, kad Latvijas delegācijas atgriezās Rīgā.

Viņš bija šīs delegācijas vadītājs, un viņa kolēģe Helēna Demakova šo vizīti Krievijā komentēja kā pazemojumu, ultimātu, nelāgu sajūtu pilnu. 

"Tā ideja radās pēc Krievijas toreizējās domes priekšsēdētāja vietnieces Ļubovas Sļiskas ieteikuma. Viņa bija Rīgā vasarā, jo tikās ar radiniekiem. Un es ar viņu kafejnīcā tikos. Viņa ierosināja, ka mums, parlamenta delegācijām, vajadzētu sarunāties. Tā mēs decembrī tur devāmies un tikāmies ar vairākām domes frakcijām. Mēs kopā izlēmām, ar kurām mēs gribam tikties un ar kurām ne," atminējās Pīks.

Latvijas delegācija bija nolēmusi, ka nevēlas tikties ar Krievijas Valsts domes deputāta Vladimira Žirinovska frakciju, taču Pīks atklāja, ka šim politiķim bijuši citi plāni: 

"Žirinovskis pieprasīja, ka viņš noteikti grib ar mums tikties. Tas bija, protams, pilnīgs teātris. Tajā viņu frakcija telpā bija garš galds, kur galda galā viņam bija krēsls uz paaugstinājuma, lai viņš būtu visiem pāri.

Un mani pārsteidza arī Ļubova Sļiska, ar kuru Rīgā mēs normāli sapratāmies, mums bija cilvēcīga saruna. Viņa pēkšņi arī runā kaut ko pavisam citu. Tātad viņiem visiem bija sagatavots priekšraksts, nezinu, vai no Ārlietu ministrijas vai no drošības iestādes, bet visi viņi faktiski runāja vienu un to pašu tekstu. Es pat Ļubovu Sļisku pārtraucu, atgādinot viņai, ka mēs runājām kaut ko pavisam citu. Viņa gan samulsa, bet tomēr turpināja. Toreiz mēs vēl nesapratām, ka tas turpināsies, bet, tagad redzot, kur Putins ir novedis Krieviju, ir saprotams, ka viņš sāka jau tad diriģēt."

Vērtējot šodien notiekošo, Pīks atzina, ka tie ir briesmīgi noziegumi 21. gadsimtā, bet tomēr viņš ko tādu bija paredzējis, jo visu laiku seko līdzi politikai.

"Šis cilvēks [Putins] pamazām, pamazām ir darījis visu to, lai faktiski tauta nesāktu kurnēt un būt neapmierināta, līdz ar to viņam ir jāizraisa ārējs konflikts. Tā ir sena vēstures patiesība – lai tautu iekšēji nomierinātu jeb liktu tai nomierināties, ir vajadzīgs ārējais ienaidnieks. Skandināts par to, ka Amerika ir ienaidnieki, tas jau labu brīdi notiek.

Tas ir likumsakarīgi, ka viņš uzbrūk. Vienīgais, ar ko viņš [Putins] nebija rēķinājies, ar to, ka būs tik stingra ukraiņu pretošanās un ka visa pasaule nostāsies pret viņu.

Tas tikai liecina, cik drausmīgi korumpēts ir šis režīms Krievijā. Atklājas sistēmas melīgums," norāda Rihards Pīks.

Tāpat bijušais kinorežisors min, ka reiz pareģim Eiženam Finkam, kad viņš atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā, jautāja, kad Latvija būs neatkarīga – "Paies gadi 50 un kā tie tanki ienāca, tāpat viņi aizies no Latvijas. Nepaies ilgs laiks un arī Krievija atgriezīsies savos vēsturiskajos apmēros. Tā teica Finks, pareģis," pauda Pīks, norādot: "Pirmais piepildījās, otro procesu, man liekas, Putins ir uzsācis. Tas citādi nevar beigties, neapmierinātību viņš uz brīdi apklusināja ar it kā ārējo ienaidnieku, bet tā nekur nav palikusi. Lasīju, ka Kalmikijā ir sākusies neapmierināta kustība, un droši vien tas turpināsies."

Ekspolitiķis arī uzsvēra – nevar atcelt nekādas sankcijas, kamēr šis režīms Krievijā pastāvēs.

Jau 2004. gadā Eiropas Parlamenta debatēs Pīks kopā ar politiķi Guntaru Krastu norādījis, ka Ukrainai jādod iespēja iestāties Eiropas Savienībā. Tagad, to atminoties, viņš skaidroja, ka 2004. gadā ticies ar vairākiem politiķiem Ukrainā un bijis sajūtams, ka katram aiz muguras ir savi oligarhi jeb uzņēmēju klani un politiķi respektē viņu viedokļus un intereses.

"Tieši Juščenko [Viktors] vismazāk mēģināja to darīt. Viņš vairāk centās tieši valsti virzīt kā valsti, nevis kā intereses.

Un, jā, bija mēģinājums viņu noindēt. Protams, jo acīmredzot bija jau daži izlūkdienesti izpētījuši, ka viņš viņiem ir bīstams kā Ukrainas vadītājs," analizēja Pīks.

Situācijai Ukrainā viņš sekojis ilgus gadus, un, viņaprāt, ja kopš tā laika Eiropas Savienība būtu rūpīgāk palīdzējusi, varbūt tagad Ukraina būtu vēl stiprāka un Putins nevarētu tā iebrukt: 

"Acīmredzot, kad Juščenko kļuva prezidents, viņš tomēr ar tiem oligarhu klaniem nevarēja tikt galā. Tas arī bija jūtams 2005. gadā, kad pēc Maidana tur bijām. Tikāmies ar [Jūliju] Timošenko. Arī ar Juščenko. Diemžēl viņš netika galā."

Barbarisms 21. gadsimtā

"Bet neapšaubāmi ukraiņi kopš 2014. gada Krimas aneksijas ir sapratuši, ka ir jāstiprina savi bruņoti spēki. Sūtīja savus virsniekus apmācībās. Un acīmredzot to Putins nenovērtēja, ka tā vairs nav tā Ukraina. Un, cik var saprast, tad Putinam tika pasniegts tas, ko viņš gribēja dzirdēt. Un tā ir viena no diktatoru nelaimēm – viņam pazūd apkārt tie, kas runā pretējo, un līdz ar to viņam apkārt izveidojas loks, kas pienes to, ko viņš grib dzirdēt, un rezultātā viņš reālo situāciju vairs nezina. Un man liekas, ka ar Putinu ir tāds gadījums, jo citādi nevar izskaidrot, kā viņš tik vieglprātīgi deva rīkojumus," atzina Pīks.

Īpaši ekspolitiķi šokējis aplenkumā nonākušajā Mariupolē notikušais, jo viņš nespēj pieņemt to, ka tiek šauts galvenokārt pa dzīvojamiem namiem, iznīcinot tos.  

"Putins savā televīzijā to pasniedz, ka tur snaiperi bija noslēpušies. Mēs tos kadrus visi redzam. Kur tur ir kāds snaiperis noslēpies? Varbūt kaut kur tā ir bijis. Bet Mariupolē 90% mājas ir iznīcinātas.

Tas ir drausmīgs barbarisms 21. gadsimtā.

Un arī pat pēc būtības – tas ir viduslaiku paņēmiens, kad centās iekarot lielāku teritoriju, lai būtu vairāki pakļauto, kas maksā nodevas, pārtiku dod utt. Mūsdienās neiekaro teritorijas, mūsdienās attīsta prātus, attīsta izglītību. Pavisam citai attieksmei ir jābūt valstīm, lai tās sasniegtu rezultātus, un to mēs redzam no valstīm, kas ir sasniegušas rezultātus. Tās rūpējas par saviem ļaudīm, lai attīstītu savu valsti, nevis iekarotu teritoriju," viņš vērtēja.

Pie šādām valstīm ir pieskaitāmas Somija un Zviedrija, kas ir iesniegušas pieteikumu par iespējamo pievienošanos NATO, un Pīks uzskata, ka arī uzņemšana varētu notikt pietiekami raiti: "Šīm valstīm ir ļoti spēcīgas armijas, līdz ar to arī Latvija var justies vēl drošāk – mums tas ir ļoti labs drošības garants, jo somiem ir ļoti spēcīga sauszemes armija, kuru viņi ļoti nopietni kopš Ziemas kara ir attīstījuši. Viņi ir nopietni pie tā strādājuši. Tas mums šajā gadījumā nāk tikai par labu. Tāpat somiem ir zemūdenes. Šīs divas lietas viņiem ir ļoti spēcīgas."