Iepriekšējā ekspedīcijā Grenlandē Latvijas polārpētnieki pētīja Rasela ledāju, taču šoreiz viņi devās vairāk uz salas ziemeļiem, lai ievāktu datus par Kānākas ledus kupolu.
"Mēs, apskatot visu, kas ir darīts līdz šim Grenlandē, sapratām, ka tieši šajā reģionā, kas ir paši ziemeļrietumi, šis ledus kupols, lai cik tas būtu dīvaini, nav pētīts, neskatoties uz to, ka tas ir ļoti svarīgs vietējiem iedzīvotājiem," norādīja Karušs.
"Viņi gan ūdeni no tā iegūst, gan arī, ja notiek intensīva ledāju kušana, ledāju kušanas ūdeņi var viņiem noskalot ceļu, kas ved uz vienīgo lidostu.
Viņiem tas ir tiešām izdzīvošanas jautājums, kā šis ledājs nākotnē attīstīsies," viņš skaidroja.
Ekspedīciju pilnā apmērā finansē starptautisks projekts, kas sniedz iespēju pētniekiem doties uz polārpētnieku bāzēm. Šajā gadījumā Kānākā atrodas dāņu polārpētnieku bāze. Atbalsts, lai doties uz turieni, tika iegūts jau pirms trīs gadiem, bet Covid-19 pandēmija ekspedīciju aizkavēja.
Ilgais gaidīšanas periods nebija vienīgā problēma, ar ko saskārās pētnieki, jo šoreiz, atšķirībā no citām ekspedīcijām, viņus pievīlis arī tehniskais aprīkojums.
"Pirmajā dienā atbraucot, veicām testa lidojumus gan ar dronu, gan testējām ģeoradaru, un sapratām, ka drons reizēm kļūst nekontrolējams. Tad mēs pārkalibrējām visu, ko vien varēja pārkalibrēt, un izskatījās, ka viss notiek tā, kā vajag, bet otrajā dienā, jau dodoties reāli veikt pētījumus, vienā misijā drons pacēlās un lēnām arvien haotiskāk sāka lidot, līdz beidzot nokrita," stāstīja Karušs.
Drona neesamība šajā pētījumā nozīmētu vismaz 30% neievāktu datu, taču latviešiem palīdzību sniedza pētnieki no Japānas, kas aizdeva savu ierīci, – tā strādāja bez problēmām, lai gan bija vecāks modelis.
"Viņi bija ļoti ieinteresēti, jo pēc mūsu sarunām norādīja, ka mums acīmredzami ir lielāka pieredze un izpratne gan par dronu, gan ģeoradaru, un tur viņi saskatīja, ka no mums var daudz mācīties. Visi beigās bija apmierināti," norādīja Karušs.
"Visdrīzāk, ka arī publikācijas mēs šoreiz gatavosim kopā ar Japānas zinātniekiem, jo viņi veica ļoti līdzīgus pētījumus ļoti tuvu mūsu pētījumu teritorijai. Šobrīd izskatās, ka apvienosim spēkus, lai arī nākotnē izvērstu plašāku šī ledus kupola izpēti," viņš piebilda.
Drons ledāju pētniecībā bija tik nozīmīgs, jo polārpētnieku galvenais mērķis šajā ekspedīcijā bija rekonstruēt ledāja virsmu, noskaidrot tā topogrāfiju, kas nākotnē ļautu ledāju monitorēt un salīdzināt, kā tas laika gaitā mainās.
"Principā mēs izstrādājam digitālo virsmas modeli, lai beigās iegūtu tādu trīsdimensionālu ledāju. Šobrīd ir plāns, ka mēs ik pa brīdim atgriezīsimies šajā vietā un salīdzināsim, kā tas viss ir izmainījies. Teorētiski to var darīt arī no satelīta datiem, bet mūsdienās šo datu izšķirtspēja ir pārāk zema, lai veiktu tik detalizētus pētījumus," skaidroja Karušs.
Pētniecības darbā tika izmantots arī ģeoradars – ierīce, kura ledājā raida elektromagnētiskus impulsus, kas atstarojas no ledāja gultnes un no tā, kas ledājam iekšienē. Tā polārpētnieki var izmērīt, cik ledājs ir biezs, gan arī kaut ko vairāk pateikt par ledāja iekšējo struktūru.
"Ar ģeoradaru ieguvām ļoti interesantus datus, un vienā no šī Kānākas ledāja izvadledājiem atradām silto ledu, kam tur teorētiski īsti nevajadzēja tomēr būt," atklāja Karušs.
"Ledus var būt ledājā stipri zem nulles, tātad auksts, bet, ja šis ledus sasniedz nulles grādus, tas sāk kust, un tur praktiski ir arī ūdens klāt. Tātad mums ir gan ledus, gan ūdens, un to mēs saucam par silto ledu, kas ir kušanas procesā," viņš paskaidroja.
Latvijas polārpētnieku atradums var izrādīties būtisks, jo tieši mazie ledāji var būt priekšvēstneši lielākām problēmām.
"Tas ir globāls jautājums, jo mēs savas idejas, kā mainās klimats, balstām uz lielajiem ledājiem, bet arī visi šie mazie sniedz nozīmīgu pienesumu visā procesā. Mēs pat varētu daudz ātrāk novērtēt, kas un kā notiek, pētot mazos ledājus, jo tie ir daudz jutīgāki. Es domāju, ka visa glacioloģijas globālā pētījumu virzība vienā brīdī sāks strauji fokusēties uz mazajiem ledājiem," vērtēja Karušs.
