Gluži katru pretimnācēju Karoga grupā neaicināja
Aigars Pērkons tolaik grupā bija viens no jaunākajiem. "Mēs, vairāki nākamās Karoga grupas dalībnieki, bijām Vides aizsardzības kluba biedri. [..] Gluži katru pretimnācēju jau Karoga grupā neaicināja," atceras Pērkons.
"Mēs visi bijām savstarpēji pazīstami, un vienojošais faktors bija Vēstures muzeja izstāde "Latvija starp diviem pasaules kariem"," stāsta Pērkons.
Ināra Baumane, tagadējā Nacionālā vēstures muzeja vadītāja no 1983. līdz 2001. gadam, atminas, ka šī pazīšanās sākās ļoti dīvaini.
"Pie manis ieradās pāris kungu ar piedāvājumu, vai muzejs vēlas rīkot šādu izstādi "Latvija starp diviem pasaules kariem". Viņi bija griezušies pie vairāku citu muzeju kolēģiem, kas bija atteikuši. Tie bija Austris Ozols no Nacionālo karavīru biedrības, Māris Markuss, kas arī ir Karoga grupā, un arī Arvīds Ulme no Vides aizsardzības kluba," stāsta Baumane.
Paulis Barons, pašlaik pensionārs, tolaik bija katedras vadītājs Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. "Tas bija pirms 30 gadiem, kad pie mums nodibinājās tas, ko vēlāk nosaucām par Karoga grupu. Dzima ideja, braucot pār tiltu, ka tas karoga tornis ir tāds patukšs…" stāsta Barons.
Rīgas Tehniskās universitātes Automobiļu katedras docents Ēriks Vonda atklāj, ka "mēs tolaik jau zinājām, ka Tautas fronte bija paziņojusi: viņi grib uzvilkt karogu Svētā Gara tornī".
Baumane atceras, ka "uz Rakstnieku savienības veidlapas atnāca Tautas frontes vēstule kopā ar rezolūciju no Tautas frontes pirmā kongresa, ka Latvijas Vēstures muzejam manā un mana vietnieka personā uzdots organizēt karoga pacelšanu 1988.gada 11.novembrī, Lāčplēša dienā. (..) Mēs jau bijām vienīgie šajā pilī, kas to varēja darīt. Jo otrā galā jau vēl saimniekoja Pionieru pils!"
Pērkons stāstīja, ka Vēstures muzeja darbiniekiem likās, ka viņi "netika galā ar visiem tiem pienākumiem, [..] tad mūs kā vēstures līdzzinātājus piesaistīja".
"Izstādē es dežurēju pie ļoti vērtīgas un svētas relikvijas – Lāčplēša Kara ordeņa pilna komplekta, ģenerāļa Baloža apbalvojuma. Un paralēli tika runāts par valsts karoga pacelšanu Svētā Gara tornī. Un tas viss notika ar Vēstures muzeja ļaužu atsaucību. Bez viņu atbalsta nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt," pārliecināts Pērkons.
Baumane piekrīt, ka visi organizatoriskie darbi tiešām bija jādara steidzīgā kārtā.
"Un tur jau nu ir liels gods un slava maniem "karoga kolēģiem"," saka Baumane.
Palīdzēja Pionieru pils direktors
Karoga izmantošanu atviegloja vien pusotru mēnesi iepriekš izdotais LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts, kas atļāva lietot sarkanbaltsarkano karogu kā nacionālu simbolu tautas, darba un ģimenes svētkos, kultūras un masu pasākumos. Tas gan vēl līdz pat 1990. gadam neskaitījās oficiālais Latvijas PSR karogs.
Bet mirkļos pirms 11. novembra karoga pacelšanas tehniskās aizkulises bija asa sižeta kino cienīgas.
Inženieriem Paulim Baronam un Ērikam Vondam šis stāsts joprojām acīs sarieš asaras.
Gatavošanai laika bija maz. "Nolēmām: iesim un sakārtosim to lietu! Kad tad, ja ne tagad, un kas tad, ja ne mēs?" stāsta Barons.
"Gājām uz turieni, un es teicu Paulam – klau, paskaties, bet kur tad viņi vispār vilks to karogu augšā?" atceras Vonda.
Agrāk karoga masts tur bija bijis, bet 1988.gada novembrī tur bija tāds nolauzts ozola klucis, karoga kāts laikam bija nogriezts, un tam piesieta tāda līka rore.
"Tuvojās Oktobra svētki [Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas gadadiena], un pils apakšā, kā nojauzdams ko nelabu, dežurēja čekas virsnieks un nelaida augšā pa tām vītņu kāpnēm, kur līdz tornim ir vairāk nekā simt pakāpienu. Un tur ir tikai viena ieeja. Aizgāju pie pils komandanta," stāsta Barons.
Pionieru pils direktoru sauca Dainis Fārts.
"Man par lielu brīnumu, viņš bija ļoti atsaucīgs. Toreiz jau [Rīgas Pionieru] pils faktiski piederēja [Alfrēdam] Rubikam, kurš bija Rīgas mērs. Bet šis kungs piekrita, mēs uzgājām augšā, un es ņēmu līdzi savus labākos draugus un domubiedrus," stāsta Barons.
Masts no Salaspils kodolreaktora
Aptuveni trīs dienas pirms karoga uzvilkšanas domubiedri uzgāja tornī un izpētīja, kā tur ir, bet "tur viss bija piehlamots", piegružots, nekārtība. Tad nu viņi apņēmās un visu sakārtoja.
"Tad mums dzima ideja, kā tas masts jātaisa. Jāmeklē caurules! No kurienes? Sākumā gribējām tepat, no Tehniskās Universitātes, tolaik Politehniskā institūta, meklējām pie remontētājiem… Bet normālas caurules nevarēja atrast, un tad vēl kāds pateica: no melnām caurulēm taču nevar karoga mastu taisīt! Ideja: sākam meklēt nerūsējošas!" stāstīja Vonda.
Ātri noskaidrojās, ka nerūsējošā tērauda caurules Pierīgā var dabūt tikai trīs vietās, tajā skaitā Salaspils kodolreaktorā.
"Vajadzēja taču it kā pavadzīmes, ka kaut ko nodod… Bet saprotiet, nekas no tā nebija vajadzīgs! Pilnīgi pietika pateikt vienu vārdu: tas ir priekš Svētā Gara torņa. Un viss! Viņi… savu mantu atdotu! Tas bija tik aizkustinoši! Grūti to ir vārdos izstāstīt.
Pat Salaspilī, kur ir bruņota apsardze un pat vispār klāt nelaiž, puiši iznesa pa vārtiem, pārsvieda pāri, piebrauca ar autiņu, ielika un atveda. Un neviens neko!" atceras Vonda.
No Zvejniekciema dabūja troses atsaitēm. Karoga mastu metināja pa nakti Mehānikas un mašīnbūvniecības fakultātē, kas tolaik atradās Ausekļa ielā 9.
"Tā mēs sešos vakarā ar kolēģiem sākām… Pat no aparātbūves puiši atnāca, padzirdējuši, ka tas tiek darīts. Nāca un prasīja - vai mēs kaut ko varam palīdzēt? Tur bija tik daudz palīgu!" saka Vonda.
Jauno mastu no Ausekļa ielas pa ielu atnesa uz pili, tas bija 12 metrus garš masts, stāsta Barons.
Lai to aiznestu, sarunāja studentu grupu - sastājās studentu rinda, masts uz pleciem, un gandrīz ar dziesmu no Ausekļa ielas prom uz pili.
Tikmēr Karogu grupas pārstāvji risināja sarunas ar Tramvaju un trolejbusu pārvaldes komandu, jo vajadzēja izsist caurumus, salikt āķus sienās, troses savilkt, lai iestiprinātu mastu. Izdevās sarunāt profesionālus puišus, kuri tos vadus stiepa pa Rīgu, tiem bija visi instrumenti, un tie tūlīt bija augšā.
"Bija interesanti, kā to mastu pacēla. Gar pils torņa ārpusi ar striķiem to uzvilka augšā. 12 metri – tas taču ir pāri pa platu ielu!" saka Barons.
"Bet, kā to mastu aiz gala paņem, tā tas no tā garuma un svara, atbalsts vienā punktā, paņem un pārlokās! Jēziņ, ko lai dara, kā lai atloka tādu atpakaļ? Bet mehāniķiem jau ātri ienāk ideja: pāri pa Svētā Gara torni ir 10 metri, pārlika vienu galu, uzrāpās virsū, un masts ar vienu uzstiepienu padevās. Pagriezām – ideāli!" atminas Vonda.
Pie "Daiļrades" bija tāda darbnīca, kur šuva visādus karogus. Un tur bija tāds Arturs Egle. Un tā pirmā karoga izgatavošanu uzticēja ražošanas apvienības "Sputņiks" darbiniekam Arturam Eglem.
Par to viņš vēlāk arī saņēma rājienu no savas priekšniecības, ka viņš to izdarīja.
"Šajā vietā jūrniekiem šuva visādu valstu karogus. Un Egle pēc tam stāstīja, kā meklēja to Latvijas sarkano krāsu. Meklēja paraugus, mēģināja kaut ko līdzīgu sajaukt, lai varētu to vilnu nokrāsot un lai tas izskatās pēc Latvijas karoga… Un tik tiešām bija diezgan tuvu! Nebija tas, bet bija tuvu. Nu, un pati uzvilkšana bija tāds ļoti aizkustinošs mirklis…" atceras Vonda.
Karogu pacēla Ēvalds Valters un Alberts Bels
"Karogu, starp citu, nesa no muzeja. Iznesa ārā pa mūsu vārtiem, pa Daugavas gāti gar pili, lai ietu uz Pionieru pili. Karogu nesa pa ielu," stāsta Baumane.
Pa priekšu, protams, gāja leģendārais aktieris un latviešu strēlnieks Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels, kuri bija izraudzīti pirmā karoga pacelšanai Rīgas pils Svētā gara tornī.
Belam 1988.gadā bija 50 gadi, un toreiz viņam piezvanīja Karoga grupas pārstāvis Māris Markuss. "Viņš teica, ka gudri vīri nosprieduši – man jāiet vilkt karogu kopā ar Ēvaldu Valteru. Es Markusam jautāju – kāpēc es? Un viņš atbildēja – vajadzīgs kāds, kurš noteikti atnāks!" atklāj Bels.
"Diena bija diezgan silta priekš rudens, diezgan mierīga. Nedz lija, nedz spīdēja saule. Bija diezgan jauks, latviski pelēks novakars," atceras Bels.
"Jā, bija īsta rudens diena, bet ne tik silta kā šodien, manuprāt. Bet vispār es to laiku pilnīgi nemaz neatceros, jo tajā brīdī jau par to nedomā!" saka Baumane.
Vonda savukārt atceras, ka "bija diezgan saulaina diena, tuvu pie nulles, stiprs ziemeļrietumu vējš taisni no Daugavas mutes nāca virsū, nu, tur augšā tā bija, kā bija…"
Bels saka - "iespaidīgākais bija: kad es gāju uz šo vilkšanu, pa visām ielām uz Vecrīgu, uz Daugavmalu plūda cilvēku straumes. Un sejas bija pavisam citādākas nekā ikdienā. Tās bija apgarotas, koncentrētas uz kādu mērķi."
"Es redzēju, ka cilvēku sejās vairs nav baiļu. Tas bija ļoti zīmīgi," uzsver Bels.
Baumane stāsta, ka ceļš uz torni ir ļoti smags, pakāpienu ir ļoti daudz un tie ir ļoti stāvi. "Vēroju, ka Valterītim bija tik grūti kāpt… Bet domāju, ka emocionāli viņam tas bija daudz nozīmīgāk nekā man. Jo viņš atceras pirmo Latvijas laiku," atzina Baumane.
"Valteram tolaik bija 94 gadi. Tas ir fenomenāli, cik viņš bija spēcīgs, stiegrains un varens! Viņš tur stāvēja kā galvenais karoga motors," atceras Bels.
"Man bija jāteic īsa, bet kodolīga runa. Un es runāju par to, kā tauta novēršas no cilvēkiem, kas tai ir likuši vilties," stāsta rakstnieks.
Karoga pacelšanu tradicionāli pavadīja baznīcu zvani. Tur bija arī mācītājs, kas iesvētīja karogu – Augusts Ālers.
"Kad sāka skanēt Latvijas himna, karogam bija jāiet augšā. Un kloķis bija jāgriež tik vienmērīgi un precīzi, lai, himnai beidzoties, karogs sasniegtu savu augstāko punktu," stāsta Bels.
Karoga vinču grieza Valters un Bels.
"Es atceros, kāda katram bija sejas izteiksme. Valters bija ar savu humoru, bet Bels bija tik ārkārtīgi koncentrēts! Pilnīgi tā, it kā viņš atrastos citā pasaulē! Tā sejas izteiksme bija vienkārši fantastiska," atminas Baumane.
"Tas tomēr bija brīdis, kas prasīja ļoti lielu koncentrēšanos. Es nebiju tik mierīgs kā Valters, kurš īstā krīvu stājā tur stāvēja un velti acis nemirkšķināja," nosaka Bels.
Tornis bija pilns. Tikai ap karogu loks bija tukšs, tur saimniekoja Valters ar Belu.
"Bija pilna augša, un bija jautājums – vai izturēs trepes? Mēģinājām organizēt, lai kāpj pamazām… Jo tornis jau izturēs, šaubas bija par trepēm, kas čīkstēja un ļodzījās," stāsta Vonda.
"Dīvaini, biju pavisam aizmirsusi – pie mums taču bija vīru koris "Tēvzeme" ar Haraldu Medni! Lejā bija sapulcējusies tauta, un korim vajadzēja būt uz tā vaļņa, kas ir mūsu muzeja teritorijā. Un mēs "tēvzemiešus" laidām kāpt ārā caur mūsu Arheoloģijas nodaļas logu," stāsta Baumane.
"Lejā, pie pils, bija sapulcējušies ļoti daudz ļaužu. Zināja, ka tiks pacelts karogs," piebilst Pērkons.
"Man vēl ir fotogrāfijas mājās, kur redzams, ka Daugavmala visa ir pilna, tādi reti karogi… Nu, sirdi ņem ciet!" izsaucas Barons.
Karogu uzcēla tautas elpa
"Karogs gāja tik viegli, ka likās – visa tā cilvēku elpa, kuri bija apakšā, uz Daugavas krastmalas bruģa un tiltiem, ka tā to karogu ceļ augšā. Faktiski to karogu uzcēla tautas elpa," saka Bels.
"Visas galvas bija vērstas uz augšu. Un, kad karogs beidzot bija uzvilkts mastā, uz augšu nāca pūļa murdoņa…" atceras Baumane.
"Mēs redzējām pie apvāršņa Latvijas valsts atjaunošanu. Tas bija kā tāds zibsnis, ko visi redzēja, kad karogs uzgāja augšā. Tam bija milzīga organizējoša nozīme, tas bija tāds spēka apliecinājums," stāsta Bels.
"Pēc tam apstaigājām visus un vācām parakstus, lai katrs parakstās zem šī vēsturiskā momenta, kas ir piefiksēts [Karoga grāmatas] pirmajā lapā," piebilst Pērkons.
No 1988. gada 11. novembra Latvijas karogs Rīgas tornī ir plīvojis bez pārtraukuma. 1988. gada novembra dienās sarkanbaltsarkanie karogi atgriezās mastos arī citās Latvijas vietās.
Bet Rīgas pils Svētā Gara torņa Karoga grāmata ar ierakstiem par katru karoga uzvilkšanu apskatāma Nacionālajā Vēstures muzejā. Karoga grupa brīvprātīgi sargāja karogu, organizēja tā svinīgās uzvilkšanas un mainīja stiprajā vējā bieži plīstošos karogus vairāku gadu garumā, līdz pat 90. gadu sākumam, kad šo darbu pārņēma valsts.
