Mamma Grigorjevam stāstījusi gadījumu, ka tad, kad nomira Staļins, skolotāju istabā visi raudāja un kāda skolotāja teikusi, ka nav ko raudāt, jo gan jau Staļina vietā tāpat kādu citu ieliks. Skolotāju pēc tam apcietināja. Viņai izdevās atgriezties, taču viņa bija satriekta līdz mūža galam.
Mammas paaudzei tās bailes bija, un mēs tās esam pārmantojuši zemapziņā, - tā, skaidrojot lēmumu piekrist sadarbībai ar Valsts drošības komiteju (VDK), savās atmiņās un sajūtās dalās Grigorjevs.
Sadarbība ar VDK – lapaspuse reizi pāris mēnešos
Augstākās Padomes deputāti čekas aģentu sarakstā
Sešpadsmit to Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, vārdi pēc Valsts drošības komitejas aģentu kartotēkas publiskošanas 2018. gada decembrī tika atrasti čekas aģentu sarakstā.
Vai VDK ietekmēja Latvijas ceļu uz neatkarību, vai un kā iespējamā saikne ar VDK ietekmēja šo cilvēku lēmumus Latvijai izšķirīgos brīžos, - to iespējams uzzināt no AP deputātu stāstiem.
Iepriekšējie stāsti:
- Uzzinot par VDK aģenta kartīti, biju šokā un gribēju tiesāties. Intervija ar bijušo AP deputātu Gavaru
- Ar VDK sadarbojos brīvprātīgi, konvoja pavadībā. Intervija ar bijušo AP deputātu Alekseju Grigorjevu
- Kā viena pēcpusdiena var ietekmēt visu dzīvi. Juris Celmiņš stāsta par saistību ar VDK
- Mani noskaņoja tautas griba. Intervija ar Anatoliju Gorbunovu
- Apzināti nevienu apmelojis neesmu. Intervija ar Juri Cibuļu par sadarbību ar VDK
- Tur bija norunāts, kā sadalīt Baltiju. Intervija ar Alfrēdu Rubiku
- «Tava kartiņa būs uz visiem stūriem». Intervija ar Arvīdu Ulmi
-
Ne jā, ne nē. Ne melns, ne balts. Einars Repše par čeku, LNNK tapšanu un augusta puču
-
Bez aģentiem nav iespējams iztikt. Intervija ar Genādiju Loskutovu
-
Viss slepenais agri vai vēlu kļūs atklāts. Intervija ar krievu vēsturnieku Ņikitu Petrovu. 1. daļa.
“Man tolaik bija 21 gads. Čekas kurators atnāca pie mums mājās Ventspilī. Saruna bija tīri formāla. Tā teikt, ja gribat strādāt, jums jāsaprot kā padomju cilvēkam, ka tur taču strādās amerikāņi. Amerikāņi ir mūsu ideoloģiskais pretinieks, viss kas var notikt. Tāpēc mums vajag aprunāties un varbūt kādreiz vēl aprunāties. Nodomāju - nu labi - aprunāties, tad var arī aprunāties. Es, atklāti sakot, tā īsti nesapratu, uz ko tas velk”, senos notikumus atmiņā rekonstruē Grigorjevs.
Vēlāk iepriekš minētā sadarbība ar VDK izpaudusies, ar čekas kuratoru tiekoties reizi pāris mēnešos, un runājot par, Grigorjeva redzējumā, visai nenopietnām lietām: “Viņš [čekas kurators] runāja par kaut kādām, manuprāt, muļķībām, detaļām - piemēram, vai tāds un tāds pozitīvi vai negatīvi izsakās par Padomju Savienību? Kādu izsaka kritiku? Bija jautājumi, vai kāds no amerikāņiem nemēģina stāties kontaktos ārpus darba. Vai neesi pamanījis kaut ko tādu, kas nav saistīts ar darbu un ir kas neparasts?”.
Pēc tam VDK darbinieks izrunāto pats noformulēja birokrātiskās frāzēs apmēram lapaspusi garā tekstā, nolasīja priekšā un lika zem tā parakstīties, atceras Grigorjevs.
VDK iemācītās frāzes dzīvē neizmantoja
VDK darbinieki arī devuši instrukcijas un pat gatavas atbildes, kā jārunā ar ārzemniekiem, ja viņi uzdod noteiktus jautājumus. Piemēram, ja kāds vaicātu, kāpēc dzīvojat tik nabadzīgi vai kāpēc [PSRS] ir mazas algas, bija jāatbild, ka mums bija ļoti smags karš un pēc kara grūti visu atjaunot, stāsta Grigorjevs, vienlaikus atzīstot, ka šīs iemācītās frāzes dzīvē tā arī nav izmantojis. Viņš arī skaidro, ka īstenība un tas, ko VDK veidoja, bija divas dažādas realitātes. Saskarsme ar VDK bijusi izteikti birokrātiska, bet vienlaikus vajadzējis pielāgoties reālās dzīves apstākļiem.
“Toreiz tas notika tādā pašplūsmā, bet tagad es uzdodu sev jautājumu, kā tas tā notika? Kāpēc mēs, es personīgi, uz to izgāju? Mana atbilde ir, ka pamatā tās bija bailes.
Man no tā Kopiško [VDK kurators] bija šausmīgi bail, vispār no viņiem visiem,” savās pārdomās un sajūtās dalās Grigorjevs.
Brīvprātīgi, konvoja pavadībā
Par publikāciju
Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.
Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā demonstrēta divās daļās - 30. janvārī plkst. 21.15 un 31. janvārī plkst. 21.15.
Filmas pirmo daļu iespējams noskatīties šeit.
Filmas otro daļu iespējams noskatīties šeit.
“Tiesnesis [Juris] Stukāns saka: jūs taču redzat, - VDK likumā ir rakstīts, ka sadarbojās tikai brīvprātīgi! Kā var neņemt vērā likumu? Bet tāpat var jautāt - kāpēc tad mēs vispār izstājāmies no Padomju Savienības? Tai taču bija it kā brīnišķīga Konstitūcija, likumi nebija slikti - varējām dzīvot, cepuri kuldami. Bet tur jau tā lieta, ka likumi PSRS bija viena realitāte, taču dzīve bija pavisam kas cits. Tāpēc arī runāt, ka tas ir brīvprātīgi…
Brīvprātīgi, konvoja pavadībā. Tāpat kā Latvija brīvprātīgi iestājās PSRS,” uzsver Grigorjevs.
Pilnu interviju ar Alekseja Grigorjeva atmiņām par sadarbību ar VDK, to, kā izdevās pārvarēt bailes, iesaistīties Tautas frontes aktivitātēs, un to, kā viņš tika vēlreiz vervēts Maskavā, arī par Krievijas Federālā drošības dienesta rīkotām vajāšanām un šantāžu, tai skaitā izmantojot personīgu, intīma rakstura informāciju, lasiet žurnāla "Ir" mājaslapā.
*Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. #SIF_MAF2019
