Vaicāta, kāda bija situācija līdz laikam, kad sāka iznākt iknedēļas latviešiem domātā avīze, ko drukāja latviešu valodā, Zelče skaidroja: "Latviešu nācijas prese sākās vācu valodā, un tas jau ir tālais 1680. gads, kad Rīgā sāka iznākt pirmais laikraksts mūsu teritorijā "Rigishe Ordinari Postzeitung", kas sākotnēji iznāk divas reizes nedēļā. 1681. gadā tas kļūst par "Rigishe Novellen" un iznāk līdz 1710. gadam."
Tad avīžu iznākšanu ietekmēja lielie politiskie notikumi – Ziemeļu karš un Krievijas armijas īstenotā Rīgas ieņemšana. Tāpat plosījās mēris, bija daudzas citas milzīgas nelaimes, un avīžniecība mūsu teritorijā apstājās gandrīz uz pusgadsimtu.
"Tā sāk atdzīvoties 18. gadsimta vidū, nedaudz vairāk otrajā pusē, ar izdevumu, kas vairāk ir sludinājumu avīze nekā satura avīze, un arī paralēli Jelgavā top vairāki izdevumi, bet kopumā līdz vārdam latviešu valodā, līdz tādam vārdam, ko patiešām lasītu latviešu auditorija, vēl ir ejams ceļš vairāku gadu desmitu garumā," skaidroja Zelče.
Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija piebilda: "Vēl, domājot par to, kas latviešu valodā ir rakstīts pirms "Latviešu Avīzēm", jāatceras tautas apgaismības kustība, kas sākas jau ar Veco Stenderu 1766. gadā. Viņa stāstu krājums ir pirmā laicīga satura grāmata latviski, kas arī adresēta latviešiem. Tūliņ pat pēc tam, 1769. gadā, iznāk "Latviešu Ārstes". Par izdevuma žanru tiek diskutēts, bet to uzskata par pirmo latviešu žurnālu."
Viņš piebilda: "Tāpat vēlāk [iznāk] vesela rinda ar grāmatām par dažādām tēmām par lauksaimniecību, medicīnu, zinātņu popularizēšanu, faktiski tēmām, kuras mēs lasām arī "Latviešu Avīzēs"."
Latviešu prese sākās ar medicīnisku izdevuma "Latviešu Ārste", kura izdevējs ir ārsts Arnis Pēteris Vilde.
"Vairāk šis izdevums bija adresēts pašiem rakstītājiem kā eksperiments latviešu valodā, bet visnotaļ tas parāda to, ka latviešu valoda ir domāta rakstu valodai un arī zināmā mērā zinātniskās apgaismības domas izteikšanai. Tas ir labs notikums, kuru mēs kārtīgi nenosvinējām, kad bija apaļā jubileja," sacīja Zelče.
"Latviešu Avīžu" izdevēji ievadrakstā piesauca Veco Stenderu kā savu iedvesmas avotu, un cilvēkus, kuru idejas viņi turpināja, kā viņi to paši sacīja –
"savā mīlestībā pret latviešu tautu un latviešu valodu".
"Šīs vācbaltiskās literātu aprindu vai intelektuāļu aprindu būtisks devums ir ļoti spēcīga apgaismības kustība. Bija atsevišķi cilvēki, atsevišķas izcilas personības, kuras bija gatavs iet pretī laikam un radīt tobrīd nenormāli svarīgu, jāsaka, izcilu inovāciju. Proti, piedāvāt zemāko kārtu cilvēkiem tobrīd modernāko masu mediju – laikrakstu," skaidroja Zelče.
Latvijas Radio: Cik modernas no sava laika viedokļa izskatās "Latviešu Avīzes", salīdzinot ar citu valstu preses izdevumiem?
"Lai sāktu salīdzināšanu, būtu jāpaskatās uz citiem skaitļiem, proti, uz lasītprasmi," norādīja Zelče.
Viņa turpināja: "Tikko ir notikusi grandiozākā sociālā reforma, iespējams, visā mūsu teritorijas pastāvēšanas laikā, proti, dzimtbūšanas atcelšana, kuras rezultātā aptuveni 90% cilvēku maina savu juridisko statusu, viņi kļuvuši no atkarīgām cilvēciskām būtnēm par pilnīgi brīvām cilvēciskām būtnēm. Šajā kontekstā arī sākās mūsu teritorijā citi procesi, kas arī nozīmē pakāpenisku lasītprasmes iegūšanu. Lasītprasme tobrīd ir kaut kas līdzīgs mūsdienu datorprasmēm, tātad pirmais instruments, lai cilvēks varētu ieslēgties savā laikmetā."
Salīdzinājumam Zelče norādīja, ka 19. gadsimta 30. gados Amerikas Savienotajās Valstīs sāka veidoties modernās pilsētas un tur sākās tā dēvētais peniju preses laikmets, kad arī mediju tirgū izmeta zemākajiem slāņiem domātus lētus izdevumus, lai šie cilvēki varētu integrēties tobrīd jaunajā, topošajā moderno pilsētu modernās industrializācijas kultūrā.
"Mūsu gadījums ir savādāks, bet, nu, kaut kādas zināmas līdzības varam ieraudzīt. Tātad mediji pavēršas pret mazo cilvēku – pašu niecīgāko sociālo būtni," vērtēja Zelče.
Latvijas Radio: Vai šis mazais cilvēks vai, kā apzīmēja paši "Latviešu Avīžu" izdevēji – "arāju kārtas cilvēks", tālaika latvietis, ir gatavs patērēt piedāvāto izdevumu?
"Viņam nevajadzēja tās avīzes. Labi, ja pagastā bija viens drukātā vārda fanāts, bet bija arī pagasti bez tādiem. Tāpēc arī šī inovācija nāk vairāk no augšas, un tāpēc arī vajadzīgi vairāki gadu desmiti, kamēr zemnieku pieradina pie avīžu lasīšanas, kamēr mainās laikmeta ietvari," atzina Zelče.
Viņa teica: "Pirmajos gados arī paši izdevēji savā laikrakstā atzīst, ka viņiem ir jāpārlauž priekšstats, ka avīzes ir kungu pasākums. Kungi ir tie, kuri lasa avīzi, bet mēs godīgi ārāji, ko mēs ar tādām kungu gudrībām savā dzīvē darīsim."
Latvijas Radio: Ko tad lasīja tajā laikā?
"Vai nu Bībeli, vai Jauno Derību, Dziesmu grāmatu, katehismu un kalendāru. Tā ir standarta zemnieku bibliotēka 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā," skaidroja Daija.
"Grāmatas, un tas pats sakāms arī par periodiskajiem izdevumiem, – nevis atsaucās uz lasītāju pieprasījumu, bet drīzāk gan radīja lasītājus. Tas nozīmē, bija vērstas nākotnē,"
viņš papildināja.
Lasītprasme bija Vidzemē augstāka 18. gadsimta beigās, Kurzemē zemāka.
"Protams, lasītprasme nav tas pats, kas lasīšanas motivācija, un ļoti svarīgs apgaismības pienesums bija pārliecināt latviešus par to, ka ir nepieciešams lasīt un ka lasīšana ir kaut kas vairāk nekā tikai reliģiska pieredze," sacīja Daija.
"Ļoti bieži šajā laikmetā lasīšanu identificēja ar reliģisku rituālu, bieži vien arī ar ceremoniālu. Par tādu lasīšanas revolūciju latviešu kultūrā mēs varam runāt 19. gadsimta vidū. Tas ir gan laiks, kad "Latviešu Avīzes" iegūst strauju popularitāti, gan arī Anša Leitāna tulkotās "Grāfa lielmātes Genovevas" fenomens," pauda Daija.
Savukārt Zelče norādīja, ka laikrakstu lasīšana ar laiku līdzīga regulārai rīta lūgšanai.
Kā sākās dienas: sanākam, izlasām, izlasa pie galda sēdošais vecākais vai galvenais vīrietis, un pārējie šo vēstījumu noklausās. Un, protams, ka ir jāpaiet laikam, lai laikraksts nonāktu līdz katrai mājai.
"19. gadsimta pirmajā pusē ļoti spēcīga ir tieši pārstāstīšanas kultūra. Arī paši laikraksta izdevēji motivē cilvēkus abonēt kopā vairākām mājām. Tātad viena māja izlasa, dod tālāk," turpināja Zelče.
"Vienā mājā izlasa viens cilvēks, mēs varam balstīties zināšanās par tā laika mājsaimniecībām, kur dzīvo aptuveni 10-15 cilvēki kopā. Garie ziemas vakari, rudeņu vakari, vakarēšanas kultūra. Tad, protams, šī izlasītā informācija, svaigā informācija, informācija no malas tiek pārstāstīta, tātad principā "Latviešu Avīzes" iedeva materiālu veselas nedēļas sarunām tai vai citai mājsaimniecībai, līdz tā tiek pie nākamā numura," viņa paskaidroja.
