Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, kur sastopas zeme un ūdens, tai skaitā cilvēku veidoti mitrāji.
Mitrāji ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem. Ievērojama daļa no visām Latvijā sastopamajām putnu sugām ir saistītas ar mitrājiem – kā ar ligzdošanas, barošanās vai caurceļošanas laika atpūtas vietām. Piemēram, lielais dumpis un dzērve ligzdo mitrājos, melnais stārķis un jūras ērglis barojas, zosis atpūšas, caurceļojot.
Mitrāju atpazīstamākās augu sugas ir niedres, vilkvālītes, spilves, purva cūkauši, vaivariņi, dzērvenes. Specifiskākas mitrāju sugas ir, piemēram, lēzela lipare un purva mātsakne, bet košākās – Eiropas saulpurene, Sibīrijas skalbe, jumstiņu gladiola, zemeņu āboliņš, bezdelīgactiņa, norāda LDF.
LDF uzsver, ka šīs dzīvotnes nozīmīgas ne tikai dabas daudzveidībai – tās sniedz būtiskus ekosistēmu pakalpojumus. Kā būtiskākos LDF min trīs – plūdu regulāciju, ūdens attīrīšanu un oglekļa uzkrāšanu. Mitrāji darbojas kā sūkļi, kas uzkrāj plūdu un palu ūdeņus, un vēlāk tos lēnām atbrīvo, tā sargājot no pārplūšanas citas teritorijas un arī mūs. Tāpat tie ir dabiski filtri, kas attīra ūdeni no piesārņojuma. Mitrāji efektīvi saista un uzkrāj oglekli, tādējādi mazinot siltumnīcas gāzu radīto efektu, un līdz ar to ir viens no klimata pārmaiņu mazināšanas mehānismiem. Piemēram, augstie purvi ar tajos uzkrāto kūdru ir viena no efektīvākajām dabā esošajām oglekļa krātuvēm, atzīmē LDF.
Latvijā ir sešas starptautiskas nozīmes mitrāju vietas – Papes mitrāji, Engures ezers, Ķemeru Nacionālais parks, Ziemeļu purvi, Lubāna mitrājs, Teiču un Pelečāres purvi. LDF norāda, ka ir arī nelielas mitrāju teritorijas – bebraines, mazi dīķīši, slapji pļavu nostūri, mitras, neapsaimniekotas ieplakas intensīvi apstrādātos laukos
Lauksaimniecībā mitrāju teritorijas, piemēram, slapjas pļavas, ir liels izaicinājums, jo tās ir sarežģīti apsaimniekot, tāpēc tās tiek vai nu nosusinātas, vai arī atstātas bez apsaimniekošanas. Viens no LDF mērķiem ir parādīt, ka arī mitrājus var saimnieciski izmantot, un to pierāda arī vairāki fonda projekti, kuros sadarbībā ar lauksaimniekiem tiek ekstensīvi apsaimniekotas palieņu pļavas.
"Lai izprastu mitrāja būtību, ir jāatceras, ka dzīvība ir radusies tieši ūdenī, un mitrājs – tā ir vieta, kur satiekas un mijas zeme un ūdens. Tāpēc mitrājs ir dzīvības pilns. Tajā ir tādi apstākļi, lai varētu attīstīties un mājot gan sauszemes, gan ūdens sugas, gan sugas, kurām vajag tieši pārplūdušas vietas. Ziemeļamerikas dumbrāji, tropiskie mangrovju meži, lagūnas – tie visi ir pasaulē pazīstami mitrāji. Taču tikpat svarīgi un īpaši ir Latvijas mitrāji – mums ir jāapzinās to patiesā vērtība un jāsaprot, ka tie mums ir nepieciešami vairāk, nekā mēs domājam," uzsver LDF padomes loceklis Jānis Ķuze.
1971. gadā Irānas pilsētā Ramsārē tika pieņemta starptautiska konvencija par mitrājiem – vienīgā starptautiskā vides konvencija, kas ir veltīta kādai noteiktai ekosistēmai. Lai arī mitrāju nozīme jau pirms vairāk nekā 50 gadiem tika tik spēcīgi uzsvērta globālā līmenī, tie turpina izzust. Pēdējo 50 gadu laikā pasaulē kopumā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži. Arī Latvijā mitrāju teritorijas vēsturiski un šobrīd samazinās. Palieņu pļavas, viena no nozīmīgākajām mitrāju dzīvotnēm, Latvijā saglabājušās vien nepilnos 0,3% valsts teritorijas.
LDF gada dzīvotni nosauc kopš 2015. gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei. Gada dzīvotne 2015. gadā bija bioloģiski vērtīgie zālāji, 2016. gadā – niedrāji, 2017. gadā – lauku sēta, 2018. gadā – dižkoks, 2019. gadā – veci vai dabiski boreāli meži, 2020. gadā – parkveida pļava, 2021. gadā – upju straujteces un dabiski upju posmi, 2022. gadā – pilsēta, bet 2023. gadā – kritala.
