Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks Herberts Cukurs starptautisku slavu iemantoja ar tālajiem lidojumiem vienatnē uz Tokiju un Gambiju. Bet Otrā pasaules kara laikā viņš iestājās vēlāk ar ebreju masu slepkavībām bēdīgi slavenajā Viktora Arāja komandā. Vai Cukurs tur tikai atbildēja par auto un ieročiem, par ko pārliecināta viņa ģimene un atbalstītāji, vai piedalījās ebreju slepkavošanā, skaidrības nav.
Prokuratūra lietu par pretrunīgi vērtētā Herberta Cukura lomu genocīdā pret ebrejiem skata jau kopš 2006. gada. Pa šo laiku viena lietas prokurore jau paguvusi aiziet pensijā un viņas vietu ieņēmis cits prokurors, kurš pagājušā gada rudenī lēma lietu beidzot izbeigt nozieguma sastāva trūkuma dēļ.
Tomēr ar to vairāk nekā 10 gadus skatītajai lietai punkts netika pielikts. Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Arvīds Kalniņš toreiz uzdeva izvērtēt, vai lēmums par lietas izbeigšanu pieņemts pamatoti.
“Tas nebija saistīts ar konkrētu iesniegumu vai sūdzību,” skaidroja Kalniņš. Viņam pašam šķita, ka vajag izvērtēt.
Tagad, gandrīz gadu vēlāk, Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers lēmumu par lietas izbeigšanu atcēlis. Viņš pats šobrīd ir atvaļinājumā, bet, kā teikts prokuratūras paziņojumā, Adlera ieskatā “izmeklēšana pārtraukta priekšlaikus, neizmantojot visas likumā paredzētās darbības pierādījumu iegūšanā un pārbaudē”.
Nu jau bijušais Cukura lietas prokurors Monvīds Zelčs lēmumu par paša izbeigtās izmeklēšanas atjaunošanu nav redzējis, bet saka, ka nevar iedomāties, ko vēl tajā varētu izpētīt.
Izskatīti 13 sējumi dažādu dokumentu, vēl arī digitālu failu blāķi, un nosūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi virknei valstu. Atbildējušas visas, izņemot Izraēlu, kuras specdienests 1965. gadā Cukuru Urugvajā nogalināja.
“Protams, mani interesēja nogalināšanas apstākļi un iemesli, jo viņi sasaistījās, bez šaubām, ar šo lietu, ka viņš ir vainojams 30 000 ebreju iznīcināšanā Latvijā, un par to viņš tiek nogalināts, tāpēc tas interesēja, protams, vai tie iemesli, vai tie tādi arī bija, vai tas bija vienkārši priekš masu medijiem vai priekš publikas. Ja viņiem būtu kaut kas vēl izsniedzams, es domāju, ka viņi būtu izsnieguši,” sprieda Zelčs.
Cukura vainu pēc visiem šiem gadiem varētu pierādīt vai nu kādi iepriekš neuzieti dokumenti, piemēram, viņa paša vai komandas biedru rakstītas atskaites par slepkavībām, vai arī pārbaudāmas liecības. Dažādās publikācijās Cukuru apsūdzošas liecības ir minētas, tomēr, kā norāda prokurors, paši liecinieki – miruši.
“Tas vien, ka tāds dokuments ir iegūts, kur kāds cilvēks ir kaut kam kaut ko stāstījis, to nevar uzskatīt par liecību un to nevar uzskatīt par pierādījumu, ja mēs viņu nevaram apstiprināt,” norādīja Zelčs.
Prokurors arī stāstīja, ka izmeklēšana pret Cukuru reiz jau veikta – Brazīlijā, kad viņš jau pēc kara centies iegūt tās pilsonību. Arī toreiz lieta izbeigta bez rezultāta.
