DEFINĪCIJA. Protekcionisms (protectionism - angļu val.) ir valsts importa ierobežošanas politika, kuras mērķis ir aizsargāt vietējo ražotāju no lētu importa preču konkurences iekšējā tirgū un ierobežot vietējo izejvielu eksportu, lai veicinātu preču ražošanu savā valstī.

Protekcionisma pirmsākumi meklējami 16.–18. gadsimta merkantilisma mācībā, kuras pārstāvji uzskatīja, ka aktīva ārējās tirdzniecības līdzsvara nodrošināšana sekmē valsts bagātības pieaugumu. Mūsdienu protekcionisma teoriju izstrādājis Vorners Makss Kordens (W.M.Corden). Protekcionismu plaši izmanto:

• jauno nozaru aizsardzībai;
• maksājumu bilances līdzsvarošanai;
• valsts budžeta ieņēmumu palielināšanai;
• stratēģisko nozaru aizsardzībai;
• nacionālās suverenitātes nodrošināšanai.

Protekcionisms tiek īstenots, izmantojot tarifu metodes (aizsargmuitu – ievedmuitu un izvedmuitu), kā arī dažādus administratīvos ierobežojumus jeb netarifu barjeras preču ievešanai un izvešanai (kvotas, licencēšana, aizliegumi u.tml.). Lai gan protekcionisms ir pretrunā ar brīvās tirdzniecības principiem, tas var būt efektīvs īstermiņa pasākums, lai kritiskā brīdī pasargātu vietējos ražotājus vai nozares no sabrukuma. Galvenie protekcionisma veidi: nozaru, kolektīvais, selektīvais, slēptais, uzbrūkošais protekcionisms.[1]

Lai arī mūsdienās vispārējā tendence ir novērst šķēršļus tirdzniecībai, starptautiskā tirdzniecības sistēma atsevišķos gadījumos atļauj valstīm ieviest ierobežojošus pasākumus. Šos pasākumus dēvē par tirdzniecības aizsardzības līdzekļiem vai tirdzniecības aizsardzības instrumentiem, un to izmantošana ir atļauta stingri noteiktos apstākļos.

Trīs iekšējā tirgus aizsardzības instrumenti:

"Būris": Protekcionisms

Vairāk

Protekcionisms Latvijā 1918–1939

• Augstā ievedmuita veicina pārtikas rūpniecības attīstību. (Dibināts "Rīgas miesnieks" (1922);  "Laima" (1925); "Jelgavas cukurfabrika" (1926).)
• Valsts atbalsta lauku saimniecību atjaunošanai (valsts piešķir kokmateriālus būvniecībai un kurināmajam par trešdaļu (vēlāk – par 1/5) no tirgus cenas; atbrīvo saimniecības no nodokļiem un piešķir ilggadīgus aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem).
• Valsts subsidē lauksaimniecību vispasaules krīzes laikā (1930–1933): mākslīgo mēslojumu piešķiršana lauksaimniekiem aizdevuma veidā; valsts garantē sviesta eksportētājiem noteiktu cenu; valsts piemaksas lopkopjiem, kuri piegādā pienu eksporta sviestu ražojošām pienotavām; piemaksas eksportējamā bekona ražotājiem; subsīdijas lauksaimniecības tehnikas iegādei.
• Pēc krīzes (1934) ieviestie ierobežojumi nosaka importējamo preču apmērus un piešķiramo valūtas daudzumu katrai tirdzniecības un rūpniecības nozarei. Atjauno atļauju sistēmu importētājiem.
• Tiek veikti pasākumi, mudinot iedzīvotājus vairāk patērēt vietējos, nevis importa ražojumus.

Pēc neatkarības atjaunošanas – līdz Latvija iestājās ES (1991–2004)

Ekonomiskās reformas sākotnēji bija domātas, lai pārietu uz tirgus ekonomiku un Latvijas tautsaimniecības integrāciju pasaules ekonomiskajā apritē, veicot:

• naudas reformu;
• cenu un ārējās tirdzniecības liberalizāciju;
• privatizāciju.

Kā viens no deklarētajiem valdības uzdevumiem ir iekšējā tirgus aizsardzība. "Iekšējā tirgus aizsardzība no ārvalstu produkcijas, kuras eksports tiek subsidēts un realizācijas cenas ir zemākas par pasaules tirgus cenām, lai neļautu nevienlīdzīgai konkurencei sagraut Latvijas lauksaimniecību."[2] Tāpat arī skaidri definēts, ka "muitas tarifiem jāpilda nevis fiskālās, bet gan iekšējā tirgus aizsardzības un regulēšanas funkcijas".

Vienlaikus Latvijai bija nepieciešams iegūt izdevīgus nosacījumus ārvalstīs, lai to tirgus kļūtu pieejams Latvijas eksporta precēm.

To pašu – tirgus pieejamību – bija jāgarantē arī Latvijai. Latvija noslēdza brīvās tirdzniecības līgumus ar svarīgiem partneriem un 1999. gadā iestājās Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO). Noslēgtajos līgumos Latvija vienojās ar citām valstīm par konkrētām muitas nodevām, kuras tika noteiktas, ievērojot tirgus liberalizācijas principu.

Tika paredzēti arī trīs tirgus aizsardzības instrumenti:

• antidempings;
• aizsardzība pret importu pieaugošos apjomos;
• aizsardzība pret subsidēto importu.

2000. gadā tiek dibināts Valsts iekšējā tirgus aizsardzības birojs (VITAB), kuram jānodrošina iekšējā tirgus aizsardzības politikas īstenošana, tostarp Antidempinga likuma, likuma "Par aizsardzību pret subsidēto importu", likuma "Par iekšējā tirgus aizsardzību" izpilde.

Tomēr VITAB kapacitāti vietējā tirgus aizsardzībā mēdz apšaubīt dažādas vietējo ražotāju grupas, piemēram, biškopji (aizdomas par Krievijas medus dempingu Latvijā), piensaimnieki (Lietuvas piena produktu dempings), cūkkopji (subsidētas Polijas cūkgaļas ienākšana Latvijas tirgū). VITAB tiek pārmests gausums un vienlaikus tiek vainots regulējums, kas realitātē bieži liedzot pierādīt dempinga faktu. Tomēr dažkārt VITAB tas izdevās.

Piemērs: VITAB antidempinga pārbaude pret Baltkrievijas un Krievijas izcelsmes portlandcementu. Pārbaudē tika konstatēts gan dempings, gan vietējo ražotāju zaudējumi. Rezultātā 2001. gadā importa cenas paaugstinājās un teorētiskais iekasētais muitas nodoklis 15% no Baltkrievijas portlandcementa muitas vērtības palielinājuma 2001. gadā bija 17 903 lati, bet teorētiskais iekasētais PVN no muitas vērtības palielinājuma bija 24 706 lati.

Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) Latvijas lauksaimniekiem bija jākonkurē ar ES valstu lauksaimniekiem, kuri baudīja ES kopējās lauksaimniecības politikas atbalstu. Šajā periodā arī Latvija realizēja nacionālos atbalsta pasākumus lauksaimniecībai: lauksaimniecības kreditēšanai attīstot hipotekāro aizdevumu sistēmu; subsīdijas augkopības un lopkopības specializācijai un kvalitatīvas produkcijas ražošanai; aizdevu procentu subsīdijas noteiktu programmu ietvaros; eksporta barjeru pārvarēšanas atbalsta programma (īstermiņa kreditēšana, ārvalstu ievedmuitu izdevumu kompensācija) u.c.

Daļa no ES iekšējā tirgus (kopš 2004. gada 1. maija)

2004. gada 1. maijā Latvija kļuva par pilntiesīgu ES dalībvalsti, proti, par daļu no vairāk nekā 500 miljonu iedzīvotāju lielā iekšējā tirgus. ES vienotais tirgus balstās preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīvas kustības principos. Cenas un pārdošanas apjomus nosaka tirgus pieprasījums un piedāvājums, nevis valsts politika. ES ir atbildīga par savu dalībvalstu tirdzniecības politiku, un sarunas valstu uzdevumā risina Eiropas Komisija (EK). Tas nozīmē, ka valsts valdība viena pati nedrīkst apsvērt divpusēju tirdzniecības nolīgumu ar ārpussavienības partneri. Šāda atbildības sadale pamatojas uz ES līgumiem.

ES ir muitas savienība — tās 27 dalībvalstis muitas vajadzībām veido vienotu teritoriju.

Tas nozīmē, ka:

• par precēm, ko pārvieto starp ES dalībvalstīm, muitas nodokļus nemaksā;
• ES dalībvalstis piemēro kopēju muitas tarifu precēm, kas importētas no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis;
• preces, kas ir likumīgi importētas, var laist apritē visā ES bez papildu muitas pārbaudēm.

Pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas muitas galvenie uzdevumi bija iekšējā tirgus aizsardzība, muitas tarifu un maksājumu sistēmas ieviešana, bet kopš iestāšanās ES muitas uzdevumi mainās un tie ir – ES ārējās robežas aizsardzība un tirdzniecības veicināšana.

Vienlaikus ES Kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros ES dalībvalstīs lauksaimniecībai tiek piemērots īpašs režīms. Tas nozīmē to, ka pēc pievienošanās ES, atšķirībā no pārējiem sektoriem, lauksaimniecības tirgus Latvijā tika deliberalizēts, un lauksaimnieki, ievērojot noteiktās ražošanas kvotas un citus nosacījumus, varēja saņemt atbalsta finansējumu.

Svarīga iezīme: kopš pievienošanās ES 2004. gadā visu triju Baltijas valstu lauksaimnieki ir saņēmuši zemākos tiešmaksājumus salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm, kas patlaban ir 54–60% no ES vidējā tiešmaksājumu apmēra, un to arī var vērtēt kā citu ES valstu protekcionismu.

Piemērs: ES atbalsta instrumenti lauksaimniekiem 2007–2013 (vidēji par hektāru un uz personu, eiro)

Vienotajā ES tirgū dalībvalstu protekcionisma iespējas ir ierobežotas, situāciju uzmana ES institūcijas, un atbalsta mehānismiem ir jāgūst EK akcepts.

Piemēri: Brīvās tirdzniecības nosacījumu iespaids uz dažām nozarēm Latvijā

• Likvidēta cukura ražošana.
  Tās pamatā ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas lēmums par cukura tirgus atvēršanu plašākai pasaulei. Tas jāievēro arī ES, tāpēc Latvijai nākas izvēlēties – pārorientēties uz kādu citu, piemēram, bioetanola ražošanu, mēģināt konkurēt brīvajā tirgū vai likvidēt cukura ražošanas nozari. Par to lemj visas iesaistītās puses (rūpnīcu īpašnieki, cukurniedru audzētāji un pašvaldības) un rūpnīcu slēgšana tiek attiecīgi kompensēta.
• Sagriezti zvejas kuģi.
  Valsts un ES zvejniekiem kompensē kuģu sagriešanu metāllūžņos, lai nodrošinātu, ka atlikusī zvejas flote ar ES piešķirtajām nozvejas kvotām spētu gūt peļņu. Kuģu sagriešana notiek brīvprātīgi, pašiem zvejniekiem aprēķinot, cik izdevīgi ir turpināt zveju. Rezultātā no 209 aiz piekrastes joslas zvejojošiem kuģiem, kas brauca jūrā 2004. gadā, 2010. gada vasarā bija palikuši vien 98.
• Atjaunots dzelzceļa savienojums.
  Kā Latvijas ieguvums tranzīta nozares konkurētspējai uzskatāma Lietuvas piekāpšanās EK spiedienam atjaunot Latvijai stratēģiski nozīmīgo Lietuvas–Latvijas dzelzceļa savienojumu starp Mažeiķiem un Reņģi.

Vienotība ES vienotajā tirgū ir vien ideāls, kas praksē darbojas samērā nosacīti. Piemēram, 2004.  gadā ar Zviedrijas protekcionismu saskārās Latvijas uzņēmums "Laval un Partneri". Uzņēmums Zviedrijā sniedza celtniecības pakalpojumus, izmantojot Latvijas darbaspēku. "Laval un Partneri" atteicās parakstīt kolektīvo vienošanos par darba samaksu un citiem noteikumiem ar Zviedrijas celtnieku arodbiedrību, aizbildinoties, ka analoģiska vienošanās ir jau parakstīta ar Latvijas celtnieku arodbiedrību. Atteikums Zviedrijā izraisīja neapmierinātību, un uzņēmumam nācās pārtraukt darbību šajā valstī. Lai arī 2007. gadā ES Tiesa lēma par labu Latvijas kompānijai, uzņēmums jau bija bankrotējis.

Arī vēlāk Latvijas uzņēmumi ir sastapušies ar protekcionismu vecajās ES dalībvalstīs. Centieni ES mērogā grozīt noteikumus, piemēram, attiecībā uz komandētajiem darbiniekiem un sauszemes pārvadātāju drošības un darba laika standartiem tiek traktēti kā veco dalībvalstu lobēti tirgus aizsardzības paņēmieni. Latvijas uzņēmēji norādījuši arī, piemēram, par šķēršļiem Vācijas tirgū. Šīs valsts protekcionismu uzrāda arī statistika un pētījumi.

Uzvara nekad nav pilnīga – ES valstu protekcionisms

Eiropas Savienība ir nozīmīgs pasaules tirdzniecības dalībnieks, kam ir jāpārstāv desmitiem ekonomiku visā pasaulē. Lai gan lielas pūles ir pieliktas kopš Eiropas Ekonomikas kopienas attiecībā uz tirdzniecības šķēršļu ierobežošanu, tomēr "uzvara nekad nav pilnīga"[3] Protekcionisms vēl ir Eiropas Savienībā, lai gan dažādās pakāpēs ES dalībvalstīs.[4]

Analizējot globālās iniciatīvas "Global Trade Alert"[5] datus laika periodā no 2009.–2019. gadam, konstatēts, ka Vācijā ir visaugstākais protekcionisma līmenis ES valstu vidū. Tai seko bijusī ES dalībvalsts – Lielbritānija. Abas minētās valstis ir arī to pasaules valstu desmitniekā, kurās ir visaugstākais protekcionisma līmenis, attiecīgi, Vācija (4.) un Lielbritānija (10.).[6] Latvija ES valstu protekcionisma līmeņa sarakstā iekļauta pirmajā desmitniekā (8.), kamēr Igaunijā Lietuvā tas novērtēts kā zemāks, attiecīgi 19. un 20. pozīcija.

''Global Trade Alert'' datu bāze, kurā kopš 2009. gada tiek apkopotas pasaules valstu valdību veiktās iejaukšanās tirgū, kas kaitē brīvai tirgus konkurencei, Latvijas gadījumā uzskaitīti tādi pasākumi, kā:

• Valsts atbalsts piena ražotājiem, kurus ietekmē Krievijas noteiktais piena produktu importa liegums (2014);
• Aizdevumi kompānijai "airBaltic" (2011);
• Hipotēku un zemes bankas rekapitalizācija (2010);
• Valsts atbalsts ieguldījumiem lidostas ''Rīga'' infrastruktūrā (2010);
• Krievu salas ostas infrastruktūras publiskais finansējums (2010);
• Valsts galvojums ''Liepājas metalurgam'' (2009);
• Garantiju shēma bankām, kas darbojas Latvijā (pieņemta 2008. gadā, pēc tam vairākas reizes pagarināta).

Latvijai nākas piekāpties lauksaimniecības zemes aizsardzībā

Jautājumi par zemes pārvaldību ietilpst ES dalībvalstu kompetencē, un Eiropas valstīs ir izplatīti pasākumi šī resursa aizsardzībai no sagrābšanas. Vienlaikus ierobežojumiem ir jāpakļaujas ES tiesību regulējumiem attiecībā uz pamatbrīvībām, tostarp brīvību nodarboties ar uzņēmējdarbību, brīvu kapitāla kustību un aizsardzību pret diskrimināciju tautības dēļ. Turklāt virkne ES Tiesas spriedumu saistībā ar lauksaimniecības zemes tirgus ierobežojumiem ir pieņemti par labu tieši pamatbrīvību nostiprināšanai. Tas būtiski ierobežo dalībvalstu centienus pret dažādām grupām, īpaši ārzemniekiem, zemes iegādē izmantot protekcionistiskus risinājumus.[7]

Eiropas Komisija seko līdzi dalībvalstu īstenotajai politikai attiecībā uz lauksaimniecības zemes iegādi, nosodot protekcionistisku praksi. EK 2016. gada 26. maija atzinumā Latvijai norādīja, ka prasības pēc profesionālās kvalifikācijas lauksaimniecības zemes iegādes gadījumā nav samērīgas. 2017. gada 23. martā Saeima no likuma "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" izslēdza šo prasību[8].

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirgus ierobežojumi Eiropas valstīs

Avots: "Lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirdzniecības ierobežojumi Eiropā un tirgus situācija Latvijā" 2017, Saeimas analītiskais dienests.

Lauksaimniecības zemes tirdzniecības ierobežojumi Eiropas valstīs 

Avots: "Lauksaimniecībā izmantojamās zemes tirdzniecības ierobežojumi Eiropā un tirgus situācija Latvijā" 2017, Saeimas analītiskais dienests.