Cietušās vērsušās policijā un citās uzraugošajās iestādēs, jo uzskatījušas, ka piedzīvotais bijusi seksuāla vardarbība. Taču jautājumus radījusi gan policijas, gan arī Veselības inspekcijas un citu organizāciju rīcība.
Podkāsts "Dokumentārijs" ir klausāms internetā, bet šajā un nākamajā nedēļā ar stāstā izgaismotajām problēmām trīs ierakstos būs iespēja iepazīties arī Latvijas Radio ētera klausītājiem
"Sievietes! Mēs tiekam seksuāli izmantotas. Arī man viņš veica šīs "ginekoloģiskās pārbaudes", tas ir vislielākais murgs, kas manā dzīvē ir noticis. Lūdzu ikvienu, ikvienu no jums, kurai bijuši šāda veida izmeklējumi, sazināties ar mani, jo es sūdzēšu šo cilvēku tiesā par kriminālpārkāpumiem."
Tā vēl 2008. gadā kādā interneta forumā aizdomas par kāda imunologa rīcību paudušām sievietēm atbild cita sieviete, kura forumā sevi sauc par "zīli". Par piedzīvoto pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem "zīle" dalās arī ar podkāsta "Dokumentārijs" veidotājiem. Viņa devusies pie imunologa un lūgusi arī nosūtījumu pie urologa, jo viņai šķitis, ka jāārstē arī iekaisums, taču imunologs teicis, ka uztriepi no urīnceļiem ņems pats.
Par procedūru podkāstā stāsta tā autore Justīne Savitska: "Zīle noģērbjas, apguļas uz kušetes. Imunologs atver vates kociņa iepakojumu, bet tā vietā, lai paņemtu uztriepi, veic Zīlei kaut ko līdzīgu ginekoloģiskai apskatei un sāk stimulēt viņas dzimumorgānus. Uz viņas lūgumu pārtraukt ārsts neesot reaģējis."
Forumā par savādo pieredzi pie šī ārsta rakstījušas arī citas, taču "zīle" apņēmusies noskaidrot, kas tieši imunologa kabinetā noticis un vai ārsta veiktās rīcības nav sodāmas. Konkrētajā reizē, jau pēc veiktajām darbībām, "zīle" prasījusi ārstam par to, kas nupat noticis, bet imunologs atbildējis, ka viņam ir aizdomas par slimību – ureaplazmozi un, lai paņemtu paraugu, esot bijis jāpanāk organisma uzbudinājuma stāvoklis. Tomēr, konsultējoties ar ginekoloģi, "zīle" sapratusi, ka notikušais nav bijis normāli.
"Viņa teica, ka nē, tas nav normāli. Tas ir jāņem konkrēti speciālistam, kurš arī pēc tam var izvērtēt analīžu datus, bet viņam [imunologam] šādas analīzes nebūtu jāņem," viņa skaidroja.
To, ka notikušais nav bijis normāli, vēlāk raidierakstā, runājot ar ginekoloģi, noskaidroja arī autore Justīne Savitska. Šajā podkāstā apkopoti ekspertu komentāri un atbildīgo iestāžu skaidrojumi. Bet pats galvenais – par pieredzēto runā vairākas sievietes.
"Viņš palpēja iekšējos orgānus, nu, bet kustinot roku sanāca, ka viņš kairina klitoru. Nu, tās apskates beigās man bija orgasms," sacīja viena no pacientēm.
Šī lieta, ar kuru pie policijas un veselības inspekcijas vērsās vairākas sievietes, gan beigusies ar policijas izbeigtu krimināllietu un prokuratūras noraidītām cietušo sūdzībām par šo imunologu. Imunoloģija ir apakšspecialitāte, kas nozīmē – lai to iegūtu, ārstam vispirms jābeidz kāda cita rezidentūra. Un, ja ārstam manipulāciju veikšanas brīdī ir bijis derīgs, piemēram, urologa vai ginekologa sertifikāts, tad veiktās darbības, iespējams, būtu bijušas vairāk pamatojamas. Taču Veselības inspekcija, lai arī sākotnēji negribīgi, tomēr vēlāk atklājusi – Ņikiforenko līdz 1999. gada 9. decembrim ir bijis derīgs laboratorijas ārsta sertifikāts. Veselības inspekcijai izmeklējot gadījumu, iztaujāts arī pats ārsts, kurš savā iesniegumā pat atzinis, ka vienā no savām darbavietām – klīnikā "Pulss 5" veicis konkrētās darbības paraugu ņemšanai.
Ārsts Veselības inspekcijai skaidrojis: "Uzskatu par kļūdu, ka darba laikā "Pulss 5" poliklīnikā bija paņemtas papildu analīzes. Turpmāk sūtīšu tikai pie speciālistiem."
Tāpat Ņikiforenko atzinis, ka privātpraksē izmantojis pacientu kartiņas no savas tā laika pamata darba vietas – Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas. Pēc piecu iesniegumu izvērtēšanas Veselības inspekcija atzinumos norādījusi, ka pēc vispārpieņemtās prakses medicīnā ginekoloģisko izmeklēšanu speciāli aprīkotā telpā veic ginekologs un dzemdību speciālists, ne imunologs. Taču, lai arī pats ārsts nenoliedz, ka ir veicis ginekoloģiskas apskates, tās nav piefiksētas pacientu kartēs, un to pārmet Veselības inspekcija.
Un arī pacientes no inspekcijas saņēmušas atbildes, ka nevar izvērtēt iespējamo seksuālo vardarbību, jo tas jādara tiesībsargājošajām institūcijām. Vairākas pacientes tur arī vērsušās. Četras atzītas par cietušajām, bet divas – par lieciniecēm.
Lietu izmeklēja četrus gadus. To uzsāka viena inspektore, pratinājusi cita un arī atzinusi ārstu par aizdomās turamo. Viņam noteikts uzturēties noteiktā dzīvesvietā un aizliegts izbraukt no valsts. Tad nākusi trešā inspektore, kas visus iesaistītos atkal pratinājusi no jauna. Bet iznākums nav bijis tāds, kādu sievietes gaidījušas.
Podkāsta autore Justīne Savitska atzina: "Beigu beigās, 2013. gadā, lieta nonāk pie tās pašas inspektores, kura kriminālprocesu uzsāka. Viņa saņem prokuratūras norādījumus un procesu izbeidz."
Un raidierakstā tiek arī meklētas atbildes, kādēļ kriminālprocess izbeigts. Īsumā – policija sākusi strādāt ar versiju par bezpalīdzības stāvokļa izmantošanu. Cietušajām veikta tiesu psihiatriskā ekspertīze, kura atsevišķām cietušajām veikta piecus gadus pēc notikušā.
Visos atzinumos ir secināts, ka emocionālais stāvoklis vizīšu laikā nav raksturojams kā bezpalīdzīgs cietušās psihiskā stāvokļa dēļ.
Ko tas nozīmē kriminālprocesā – tā kā bezpalīdzības stāvoklis nav konstatēts, nav vienas no pazīmēm, kurai ir jābūt, lai vainīgā nodarījumu atzītu par noziedzīgu.
Tolaik iespējamus pārkāpumus saskatīja arī Latvijas Ārstu biedrība, savukārt šobrīd pats ārsts par notikušo ar raidieraksta autoriem ne pārāk vēlas runāt.
Latvijas Radio: Hallo! Imunologs?
Ārsts Ņikiforenko: Jā, esmu!
Latvijas Radio: Es esmu Justīne Savitska no Latvijas Radio. Es gribētu norunāt interviju ar jums, ja jūs…
Ārsts Ņikiforenko: Diemžēl mums nesanāks laika trūkuma dēļ.
Sazvanīt vēlāk viņu neizdodas, tādēļ podkāsta autore sūtīja viņam īsziņu, paskaidrojot, ka vairākas viņa bijušās pacientes apgalvo, ka piedzīvoja seksuālu vardarbību no viņa puses. Nākamajā dienā atbildes īsziņā viņš rakstīja: "Sveiki, Justīne! Tā nav taisnība – tādi fakti nebija konstatēti, citādi tas būtu krimināllietā!"
Vairs uz žurnālistes zvaniem un aicinājumiem Ņikiforenko nav atbildējis.
Raidieraksta autore Justīne Savitska Latvijas Televīzijai par raidieraksta tapšanas gaitu atzina: "Es vispār saskāros ar tādu milzīgu nevēlēšanos runāt no institūciju puses, no Valsts policijas, no Veselības inspekcijas, no prokuratūras. Skaidrs, ka tā lieta ir ļoti sensitīva, skaidrs, ka vaina nav pierādīta, nav iegūti pierādījumi, kas apstiprina vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, skaidrs. Bet jautājums ir par to, kā institūcijas var nespēt vai nevēlēties skaidrot savu darbu vai vērtēt savu darbu."
Ja vēlaties sazināties ar žurnālistēm, kas pēta šo tematu, lūdzu, rakstiet [email protected]. Jūsu identitāte netiks atklāta.
