Autors: Odita Krenberga

1991. gada 19.-21. augustā PSRS notiek valsts apvērsums jeb pučs. Tā rīkotāji cenšas nepieļaut ekonomiski un politiski brūkošās padomju impērijas izjukšanu un arestē prezidentu Mihailu Gorbačovu. Starp sociālisma lielvaras okupētajām teritorijām Latvija ir pirmā, kas oficiāli pasludina puču par nelikumīgu. Puča liktenis izšķiras Maskavā. Tas ir brīdis, ko Latvija izmanto, lai pilntiesīgi atgrieztos uz pasaules kartes.

"Bija skaidrs, ka Maskava mūs tāpat vien nepalaidīs," Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns atceras PSRS līdera Mihaila Gorbačova nostāju, kurš bijis par valsts pārbūvi, taču tā, lai saglabātu PSRS. Tonis bijis "absolūti kategorisks".

Vairākkārt sarunās ar baltiešiem Gorbačovs atkārtojis – ja gribat izstāties no Padomju Savienības, tad tikai atbilstoši PSRS likumiem. "Viņš to tā kā ņirgājoties teica, jo tie juridiski bija uzrakstīti tā, ka saskaņā ar tiem izstāties nevarēja," secina Īvāns. Tāpēc attiecībās ar impēriju kādam izšķirošam brīdim bija jānāk. Nebija tikai zināms – kad...

"Tad mani tur tirdīja. Visus viņus interesēja, vai man ir kādas slepenas vienības sagatavotas, kas var kaut ko darboties." Rubiks esot atbildējis, ka tādu vienību viņa rīcībā nav. "Es nebiju par to, lai tādas būtu," skaidro Rubiks, jo uzskatījis, ka viņam kā partijas līderim nav jāiesaistās bruņotos konfliktos un par to, lai "PSRS konstitūcijas ietvaros ieviestu savienībā kārtību", ir jāgādā Gorbačovam un viņa administrācijai. Uz to, ka Gorbačovs ieviesīs PSRS prezidenta pārvaldi Latvijā un "visus noliks pie vietas", Rubikam bijušas cerības. It īpaši pēc 1990. gada 4. maija, kad tika pieņemta deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Īvāns atceras, ka Gorbačovs kādā sarunā atzinies: "Rubiks te katru otro dienu brauc un prasa, lai es armiju izvedu ielās." Tomēr Gorbačovs to nedara.

Naktī no 18. uz 19. augustu varu Padomju Savienībā pārņem valsts apvērsuma rīkotāji – PSRS Ārkārtējā stāvokļa komiteja. Tā paziņo, ka veselības dēļ Gorbačovs nespēj pildīt prezidenta pienākumus, viņa vietā stājies viceprezidents Genādijs Janajevs un valstī izsludināts ārkārtējais stāvoklis. Latvijas komunistu līderis Rubiks pauž atbalstu apvērsumam.

Latvijas parlaments jeb Augstākā Padome nosoda puču un pieņem paziņojumu, kurā atzīst to par nelikumīgu un secina, ka pučistu lēmumi Latvijai nav saistoši. Tūlīt pēc tam Baltijas kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins, kuram Ārkārtējā stāvokļa komiteja uzdevusi īstenot tās rīkojumus Baltijā, draudot ar sekām, zvana Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam. "Viņš teica – ja vēl kaut kas tāds būs, viņš arestēšot mani. Un lai nedomājot cilvēkus saukt uz barikādēm, jo tanki ir pilnīgā gatavībā, bruņumašīnas pilnīgā gatavībā un karaspēks ir pilnīgā gatavībā un nekādas improvizācijas no mūsu puses netiks pieļautas," – tā Kuzmina reakciju uz Augstākās Padomes pieņemto paziņojumu atceras Gorbunovs.

Latvijas Televīzijas operators Māris Jurgensons stāsta, kā televīzijā tehniskie darbinieki glābuši dārgās iekārtas, izveduši tās no Zaķusalas ēkas vēl pirms tās ieņemšanas. "Toreiz televīzijai bija tikai piecas pleca kameras, kas varēja strādāt bez pievienošanas pie kabeļa. Tas bija tāds dārgums! Tās bija pirktas par valūtu, ko nevarēja dabūt. Ar tām nevarēja riskēt."

Slēptuve baznīcā

"Kad televīzija bija jau okupēta, skaidrs bija, ka OMON nāks ieņemt arī Latvijas Radio. Podniekam pie televīzijas omonieši jau bija uzbrukuši, atņēmuši kameru un safilmēto materiālu. Es tajā laikā strādāju kā operators pie Podnieka. Biju jauns čalis mūsu studijā. Gribējās būt klāt tur, kur viss notiek, filmēt "krutākajās" vietās. Nospriedu, ka man jātup kādā slēpnī un Radio ieņemšana jāuzfilmē," par savu plānu stāsta Dainis Kļava.

Pret rītu jau šķitis, ka nekas nenotiks. Bet tad dziesmas pārtrūkušas un bijis dzirdams, kā omonieši no ielas grūž prom priekšā aizliktos bluķus un bruņutransportieris ar sarkanu karogu ielaužas Doma laukumā. Cilvēki noguldīti zemē, citi saskrējuši pie baznīcas. Pirmais šāviens – pa Doma torni, tad vairākas automāta kārtas pa baznīcu, tieši tur, kur slēptuve. Šāvieni skanēja un šķembas šķīda visapkārt. Kopš janvāra, kad Bastejkalnā nogalināja kolēģus, Kļava tāpat kā citi operatori bija aizlīmējis sarkani mirgojošo kameras lampiņu, lai nebūtu pamanāms. Tomēr bija skaidrs, ka nonācis omoniešu tēmējumā.

"Man tā bija skarbākā, baisākā pieredze kā dokumentālistam. Sapratu, ka jāmūk, bet jāglābj arī kasete ar uzfilmēto. Un ir atkal šāvienu kārta, un pēkšņi es saprotu, ka guļu zemē. Jūtu, ka tek asinis – trāpīts galvā… Un tad smieklīgais moments, ko vēlāk tikai konstatēju. Skriedams pa tranšeju gar Doma baznīcas pamatiem, biju "ietesis" metāla stienī, tādēļ galva pušu un no trieciena uz brīdi acīmredzot biju "atslēdzies"." Kameru un kaseti katru atsevišķā vietā noglabājis ejā zem baznīcas sliekšņa. Nogaidījis, kad omonieši dodas prom, atradis jaunu paslēptuvi kādā no tuvējiem Vecrīgas pagrabiem. "Pavadīju tur kādas stundas četras vai piecas. Lietus uznāca. Tas pagrabs piepildījās ar ūdeni gandrīz līdz ceļiem. Es klusi sēdēju. Tikai ap kādiem deviņiem vai desmitiem no rīta izlīdu ārā." Kad no tuvējās telefona būdiņas sazvanījis kolēģus, prieks bija abpusējs. Studija vēl bija palikusi neieņemta, bet galvenais – laimīgi beidzies uztraukums par pazudušā operatora likteni, jo, Kļavu meklējot, bija jau apzvanītas slimnīcas un morgi.

OMON uzbrūk Kauguros

20. augustā PSRS karavīri kopā ar omoniešiem dodas jaunā uzbrukumā. Šoreiz Policijas departamenta mācību centram Kauguros. "Tobrīd sēdējām kādā privātā mājā Gaiziņa ielā. Mums ar aizsargu organizācijas puišiem bija sapulce par to, kā rīkoties, ja pučisti uzvar. Kādā brīdī dzirdam, ka pārlido helikopters un sāk kaut kur tuvumā riņķot. Divreiz nebija jāsaka – sēdāmies mašīnā un braucām. Par laimi, kamera bija man līdzi," atceras operators Raits Valters.

Piebraucot ieraudzījuši, ka daudz ļaužu saskrējuši pie policijas mācību iestādes. Tur bijuši kādi seši vai septiņi PSRS armijas bruņutransportieri ar aptuveni piecdesmit kaujiniekiem. Skanējuši šāvieni un kliedzieni. "Tas, kas atklājās, bija zagšana, var teikt – marodierisms. Ar bruņutransportieri pārbrauca pāri sētai, to izlauza. Segās nesa kaut kādas mantas, liekas, ka televizorus, kaut kādas kastes. Kad cilvēki sagāja tuvāk un gribēja kaut ko aizrādīt, skanēja atkal šāvieni." Apkārtējie iedzīvotāji, pēc tautības pārsvarā krievi, pauduši sašutumu par to, kā rīkojas padomju armija. Valteram, kurš centies iegūt filmēšanai labāku skata punktu, skolai iepretim esošajā daudzdzīvokļu mājā atļauts ieiet kādā no dzīvokļiem un filmēt no balkona.

Tās pašas dienas vēlā vakarā PSRS desanta karaspēks atbruņo Ministru Padomes apsardzi. "Sapratu, ja viņi ieņems ēku, tad pirmais, ko darīs – noņems Latvijas karogu. Tas būtu vēsturisks brīdis, tāds puča laika simbols. Bija svarīgi to nofilmēt," stāsta operators Vidiņš. Pirms aptuveni pusotra gada viņš bija dokumentējis, kā virs Ministru Padomes sarkanbaltsarkanais nomaina padomju sarkanzili viļņoto.

"Kamera bija ielikta polietilēna kulītē, lai neredz. Iepretim valdības mājai, kur katedrāle, stāvēja vairāki lieli atkritumu konteineri. Domāju – varētu aizslēpties aiz tiem vai sliktākajā gadījumā ielīst kādā iekšā un filmēt pa spraugu zem vāka. Bet visapkārt nebija neviena cilvēka. Tikai privātā ģērbušies ziņotāji stāvēja uz ielu stūriem. Rāciju viņiem nebija, viņi sazinājās caur taksometru. Piebrauc taksometrs pie viena – kaut ko parunā, tad tālāk pie nākamā – atkal parunā. Un aizbrauc. Tad man bija skaidrs, ka es kameru ārā vilkt nevaru. Jo esmu nofiksēts." Tā arī Vidiņam tovakar nevienu kadru uzfilmēt neizdodas. Bet – arī karogs paliek savā vietā un ēka tā arī līdz galam neieņemta.

Stobri pret Augstāko Padomi

Latvijas parlaments un valdība turpina strādāt. "Tā realitāte bija, ka kuru katru brīdi arī šajās ēkās var ienākt, var arestēt, var izdarīt jebko. Anatolijs Gorbunovs, būdams parlamenta priekšsēdētājs, un arī premjers Ivars Godmanis saprata, ka viņiem ir jābūt savās darba vietās. Ja kaut kas kritisks notiek, tam pēc tam vēsturē ir ļoti izšķiroša nozīme, kad starptautiski analizē, kā tas ir noticis. Tev ir jābūt uz vietas," – tā noskaņu raksturo Kārina Pētersone. "Es arī paliku darbā un reizēm iegāju Gorbunova kabinetā ar kādu tasi tējas vai aprunāties. Bija nakts, un dega tikai galda lampa. Viņš sēdēja pie dokumentiem un kaut ko šķirstīja un pārskatīja. Es ievēroju, ka viņam nav ne laulības gredzena pirkstā, ne pulksteņa uz rokas. Es jautāju – kā tad tā? Viņš teica, ka ir uz to brīdi noracis vai kaut kur noslēpis. Un tad viņš tā kā pacēla avīzi, pārlika kaut kādus papīrus, un es skatos, ka zem dokumentiem viņam blakus labajā pusē ir revolveris. Es par to paudu izbrīnu. Viņš teica, ka bez cīņas nepadosies."

Arī deputāti nakšņo parlamentā, lai vajadzības gadījumā likumdevējam būtu lēmumu pieņemšanai nepieciešamais kvorums. Augstākās Padomes nama otrajā stāvā joprojām darbojas satelīta pieslēgums, un telekanālā CNN ir iespējams sekot notikumiem Maskavā, kur izšķiras puča liktenis un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pulcē ap sevi valsts apvērsuma pretiniekus. "Atceros, ka ik pa brīdim gāju skatīties ziņu izlaidumus, vai Jeļcins vēl turas. Katru reizi nācu augšā un ziņoju priekšsēdētājam, ka vēl ir cerība. Vēl ir cerība! Mēs vēl varam strādāt. Vēl varam…" atceras Pētersone.

OMON bruņutransportieri Vecrīgā 21. augustā. Foto: Kadrs no video "Latvijas hronikas" Nr. 32/33, "Brīvlaišana"

21. augusta dienas vidū Vecrīgā, Doma laukumā, iebrauc četri bruņutransportieri. Augstākā Padome tobrīd lemj par konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas "de facto" pasludinātu Latvijas Republikas neatkarību, izbeidzot 1990. gada 4. maijā postulēto pārejas periodu.

"Man ienāca prātā, ka vajadzētu likumu, kamēr deputāti debatē, pārtulkot angliski. Jo gan pa radio ziņoja, gan man mamma piezvanīja – tikko pa radio teica, ka bruņutransportieri ir Doma laukumā un ka viņi dodas uz Augstāko Padomi. Man bija palikusi vēl viena rindkopa. Es domāju – nu, kamēr viņi atbrauks un sariktēsies, es vēl varu paspēt. Es teicu – mamm, paldies, jā, bet zini, man nav laika, piedod, man ir jāstrādā, un noliku klausuli.

Ar vienu aci skatījos pa logu. Jā, es redzu, viņi piebrauc pie saliktajiem barikāžu blokiem, bet es mudīgi tulkoju. Jo tā doma bija tāda – ja gadījumā kaut kas notiek, bija iespēja to tekstu nodot tālāk. Mums toreiz bija tāda ierīce – fakss. Man bija doma tulkojumu aizfaksēt uz Zviedrijas konsulātu. Tā bija vienīgā diplomātiskā pārstāvniecība, jo Latvija toreiz vēl nebija atzīta, neviena diplomāta te nebija. Vienīgais, kas uzturējās, bija Zviedrijas goda konsuls Larss Fredēns. Viņam bija kantoris Lāčplēša ielā. Un es domāju – ja es viņam nosūtītu to, pirms viss vēl norisinās, tad pasaulē tomēr zinātu, ka tas likums ir pieņemts.

Es pabeidzu tulkot. Bet pa logu redzēju, ka viņi tos stobrus tā kā, nu, skrūvē uz augšu. Un tanī brīdī, kad tie stobri bija uzstellēti, tad Indulis Bērziņš izskrēja tribīnē un teica, ka ir, nu, tiešām ir jābalso, ka nevar vairs par komatiem debatēt. Ka ir tas kritiskais mirklis. Likums tika pieņemts, es arī to likuma tulkojumu nosūtīju," stāsta Pētersone.

Pēc tam visa Augstākās Padomes vadība sapulcējusies pie Gorbunova. "Tur bija gan Dainis Īvāns, Jānis Dinēvičs, Ivars Godmanis, Imants Daudišs. Dažiem bija gāzmaskas, dažiem nebija. Tā kā no šī kabineta ir labāka redzamība, viņi sanāca novērot to, kas faktiski jau bija uzbrukuma atkāpšanās."

Bijis jūtams, ka uzbrucēju uzvedībā tobrīd kaut kas ir mainījies. Iespējams, saņemts kāds signāls no Maskavas. Stobri atkal nolaisti, un kaujas mašīnas devušās atpakaļ uz Doma laukuma pusi. "Tad tie bruņutransportieri sāka mest kaut kādas dūmu granātas vai asaru gāzes granātas. Cilvēki uz ielas kliegdami izklīda. Tajā brīdī mēs sapratām, ka pučs ir izgāzies, likums ir pieņemts un faktiski – mēs bijām brīvi. Latvija bija brīva! Tas bija ļoti kritisks brīdis, kas ļoti laimīgi atrisinājās. Debesīs parādījās kāda sprauga, un mēs bijām brīvi!"

Nekavējoties sākas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas starptautiska atzīšana. Tajā pašā dienā pirmā par to paziņo Islande.

Vakarā PSRS spēki atstāj Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas ēkas. Operators Māris Jurgensons, kurš ar kameru pirmais dodas fiksēt omoniešu nodarījumus, atceras, ka lielākajai daļai telpu, kur atradās redakcija un administrācija, bija izlauztas durvis. "Tur viss bija lauzts vaļā, viņi bija ārdījušies. Lielie monitori bija sagāzti, ierakstu lentes arī. Bija kaut ko meklējuši – vai kaut kas stratēģisks nav paslēpts, kam, viņuprāt, bija nozīme. Šķiet, ka bija arī dzēruši alkoholu. Vēlāk bija pamatīgs darbs, lai to visu atkal savestu kārtībā."

"Te bija divas lielas bildes. Vienā pusē Ļeņins, otrā – Gorbačovs. Katrs uz savas nagliņas," sienas koka paneļos atstātās tā laika pēdas rāda operators Kristaps Liepiņš. Mēs esam bijušajā Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkā, kur kādreiz bija Rubika kabinets. Vēlāk te telpas īrēja kāda vēstniecība, bet tagad visa ēka stāv tukša un daudz kas vēl saglabājies no padomju iekārtojuma. Arī sienā iebūvētais kompartijas seifs.

Liepiņš bija starp tiem, kas Rubika aresta dienā gandrīz visu laiku bija viņam līdzās ar savu filmēšanas kameru.

23. augustā, kad Augstākā Padome bija pieņēmusi lēmumu par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību un nolēmusi izveidot komisiju tās īpašuma pārņemšanai, nākamais solis bija arestēt Latvijas komunistu līderi.

Nepieciešamie lēmumi, kas juridiski noformētu Rubika arestu, no Augstākās Padomes un Ģenerālprokuratūras tiek gaidīti vairākas stundas. Spriedze auga.

"Rubikam bija bruņota apsardze, miesassargi. Viss nams bija pilns ar cilvēkiem, kas ir lojāli Komunistiskajai partijai un PSRS idejām. Un līdzās – Latvijas Republikai uzticamie puiši ar automātiem un bruņuvestēm." Beidzot, sagaidījuši aresta orderi, ar vārdiem "aizvest apcietināto" viņi veduši Rubiku ārā no kabineta. "Te sanāca tāda grūstīšanās ar Rubika uzticamības cilvēkiem, Komunistiskās partijas biedra karšu ārā vilkšana un demonstrēšana – ka es te esmu tomēr tas un mani nedrīkst nemaz aiztikt. Bet viņi tika nošķirti, nogrūsti malā. Pie mums, kas filmējām, Rubiks vērsās krievu valodā ar paziņojumu, ka viņš tiek aizturēts nelikumīgi."

Tikmēr lejā pie ēkas jau bija sapulcējušies arvien vairāk un vairāk cilvēku. Daudzi pūlī bija agresīvi noskaņoti pret komunistiem un Rubiku.

Rubiku ātri izdevies iesēdināt pie durvīm piebrauktajā mikroautobusā. Jau dienas vidū neatkarīgās Latvijas karogs plīvo arī virs galvenās komunistu mītnes Rīgā.

Nākamajās dienās un nedēļās ierodas arvien vairāk ārvalstu diplomātu, spriež par līgumiem, vēstniecību atvēršanu, turpinās Latvijas valstiskās neatkarības starptautiskā atzīšana. PSRS vēl nogaida, ietur pauzi. To atceras Anatolijs Gorbunovs:

"Ka Latvija ir brīva, es tā īsti sajutu pēc tam, kad man Gorbačovs piezvanīja 6. septembrī, kad PSRS bija atzinusi Latvijas neatkarību. Viņš ilgi runāja ar mani un pamācīja. Viņš teica – Anatolij, domājiet, domājiet! Jūs vieni neiztiksiet bez PSRS! Bet tomēr – Latvijas neatkarība bija atzīta. Un tad es sapratu, ka tas juridiskais etaps ir noslēdzies un tagad ir kaut kas neatgriezenisks."

Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību bija atzinušas jau 93 valstis.