Autora ziņas
Rīga – pasaules skriešanas galvaspilsēta. Tik skaļu saukli pagājušajā nedēļā daudzināja mediji, citējot Starptautiskās Vieglatlētikas jumtorganizācijas "World Athletics" prezidentu Sebastjanu Ko, kurš ieradās Latvijā, lai popularizētu rudenī Rīgā gaidāmo pasaules čempionātu skriešanā.
Paramediķe Katerina Poliščuka ar iesauku "Ptaška", kas tulkojumā uz latviešu valodu nozīmē "Putniņš", kļuvusi par vienu no Ukrainas brīvības cīņas simboliem – video, kurā viņa dzied tolaik aplenktās Mariupoles rūpnīcas "Azovstaļ" ievainotajiem karavīriem, aizkustināja daudzus. Pārdzīvojusi aplenkumu un nonākšanu Krievijas spēku gūstā, Katerina uzsver – viņas misija nav beigusies, – tā ir Ukrainas atbrīvošana. Intervijā Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs", viņa atzina, – jau 13 gadu vecumā, kad sākās karš Ukrainas austrumos, viņa sapratusi, ka ies karot. "Es nolēmu, ka labāk ir krist kaujā, nevis kļūt par muļķi, kas nekad sev nepiedos savu ieroču brāļu pamešanu," viņa sacīja, stāstot par došanos kopā ar biedriem uz "Azovstaļ" rūpnīcu.
Ukrainas skeletonists Vladislavs Heraškevičs, kurš par savām otrajām mājām sauc Siguldu, runājot par iespējamo Krievijas un Baltkrievijas sportistu dalību olimpiskajās spēlēs, sarunā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" uzsver, – Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu rit gandrīz gadu, bet tikai daži Krievijas sportisti to ir nosodījuši, lai gan viņi ir ceļojuši un redzējuši dzīvi ārpus Krievijas savām acīm. Viņaprāt, dalība būtu pieļaujama ar stingriem noteikumiem, piemēram, atklāti nosodot karu, lai Krievijas propaganda viņu sasniegumus nevarētu izmantot savā labā. Savukārt Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidentu Tomasu Bahu viņš nosauc par liekuli, kurš runā vienu, bet dara citu.
Baltkrievija ir okupēta dubulti, jo tai ir savs diktators, kurš arī izpilda cita diktatora pavēles. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumam "Drošinātājs" sacīja kāda Baltkrievijas pilsone, kura kopā ar ģimeni slepus aizbēga no savas valsts pēc tam, kad viņas mājā bija iebrāzušies drošībnieki un aizturējuši viņu saistībā ar to, ka ģimenes sarakstē bija pārsūtījusi ziņu par notikumiem Ukrainā.
Mikolajivas ugunsdrošības inspektors Staņislavs kara sākumā kļuva par glābēju, vilka cilvēkus ārā no gruvešiem. Tas morāli bija visgrūtākais. Reizēm viņš redz šos cilvēkus sapņos. Tagad viņš strādā "neuzvaramības punktā", kur vietējie nāk sasildīties vai uzlādēt viedtālruni, lai dotu ziņu tuviniekiem, ka ir dzīvi. Pilsētā katru sekundi var sagaidīt sprādzienus – gaisa trauksme nepaspēj reaģēt. Taču kara šausmās uzplauka arī sirsnība un saliedētība. "Mūsu neuzvaramība tagad ir vienotībā," intervijā Latvijas Radio podkāstam "Drošinātājs" atzīst Mikolajivas apgabala 2. ugunsdzēsības un glābšanas vienības pārstāvis Staņislavs Ustičs.
"World Central Kitchen" ir nevalstiskā organizācija, kas kara laikā sarūpējusi jau 190 miljonus silta ēdiena porciju tiem cilvēkiem Ukrainā, kuriem tās nepieciešamas visvairāk. Organizācija strādā tik efektīvi, ka uz Polijas–Ukrainas robežas pirmo silto pārtiku izdalīja jau 25. februārī, dienu pēc kara sākuma. Misiju Ukrainā vada Jūlija Stefaņuka, kas Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" uzsvēra – par spīti grūtajiem apstākļiem, ukraiņi kļūst arvien stiprāki.
Bulgāriete, dzīvnieku tiesību aizstāve Petja Petrova pameta darbu dzīvnieku aizsardzības organizācijā Vācijā, lai ietu soli tālāk – brauktu uz Ukrainas karstākajiem punktiem palīdzēt dzīvniekiem šajās vietās. Viņa stāsta par to, ko kara dēļ nākas pārdzīvot gan mājdzīvniekiem, gan savvaļas dzīvniekiem. Kāpēc īpaši asiņains šis karš okupētajās teritorijās ir suņiem un kā saglabāt veselo saprātu pēc visa pieredzētā, viņa pastāstīja intervijā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs".
Pasaules kauss nav tikai futbols – tā ir arī reize, kad uzmanības starmešos nonāk līdzjutēji, pārsvarā gan ne patīkamu iemeslu dēļ. Marokas fani pēc negaidītas uzvaras demolēja pilsētas Beļģijā un Nīderlandē, nedēļas nogalē Tenerifē izcēlās masu kautiņš starp Anglijas un Velsas atbalstītājiem, bet Irānas nemieri caur faniem atbalsojušies arī Katarā. Spilgts izņēmums ir Japānas līdzjutēji, kuru paradums pēc spēlēm sakopt tribīnes jau vismaz otrajā Pasaules kausā ir piesaistījis uzmanību.
"Mums, ukraiņiem, nepatīk karot, bet tie orki šķērsoja sarkano līniju, nācās atbildēt," intervijā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" sacīja Ukrainas bruņoto spēku 59. atsevišķās motorizētās strēlnieku brigādes majors Sergejs Cehockis no Krimas. Viņš viens no pirmajiem iebrauca atbrīvotajā Hersonā ar mašīnu, kuru rotā Latvijas numurzīmes, un jau pirms astoņiem gadiem izplānojis, kā svinēs uzvaru Jaltas krastmalā, uz svinībām aicinot arī visus draugus un atbalstītājus no Latvijas.
Ne jau velti Katara ir iztērējusi vairāk kā 200 miljardus dolāru, gatavojoties Pasaules kausa finālturnīram, kas ir fantastiska iespēja likt runāt par sevi. Par to, ka valsts, kas pirms 50 gadiem vēl bija tikai nabadzīga zvejnieku zeme, pateicoties naftai un pasaulē trešajām lielākajām gāzes rezervēm, šobrīd pēc iekšzemes kopprodukta ir viena no pasaulē bagātākajām valstīm, kas turpina attīstīties gaismas ātrumā.
Ilggadējais bijušais bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš stāsta, ka ir iemīlējies Ukrainā. Viņš regulāri dodas uz Ukrainas atbrīvotajām teritorijām un šobrīd ir starpnieks starp Latvijā saziedoto un Ukrainu – no Aizsardzības ministrijas puses koordinējot un veidojot tiltu starp tiem, kas ziedo, un tiem, kuriem šie ziedojumi nepieciešami. "Es esmu iemīlējies tajā Ukrainā," Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" atzina kara kapelāns.
Ukraiņu uzņēmējs Ihors Tralalai pēc 24. februārī Krievijas uzsāktā iebrukuma Ukrainā steidzās pieteikties bruņoto spēku rindās, taču veselības stāvokļa dēļ tika noraidīts. Negribot palikt malā, viņš kopā ar draugiem kļuva par brīvprātīgajiem, tomēr nonāca okupantu gūstā, pavadot tur trīs mēnešus, viņš atklāja intervijā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs".
Noslēguma ceremonijā aptuveni 10 minūtes atvēlētas nākamo ziemas olimpisko spēļu saimniecei Itālijai, lai tā sniegtu nelielu ieskatu tajā, kas mūs sagaida pēc četriem gadiem. Bet vai atcerieties, vienbrīd nemaz ne nereāla bija iespēja, ka pēc četriem gadiem arī Sigulda būtu bijusi viena no olimpisko spēļu saimniecēm?
Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs viens dopinga skandāls īpašu apstākļu dēļ izraisījis pamatīgu viļņošanos, ne tikai runājot par aizliegtajiem preparātiem. Runa ir par 15 gadus jauno Krievijas Olimpiskās komitejas (KOK) pārstāvi – daiļslidošanas brīnumbērnu Kamilu Vaļijevu. Viņas pirms pāris mēnešiem nodoto analīžu A prove bijusi pozitīva. Taču, tā kā dopinga pārbaudes rezultāti vēl nav galīgi, Sporta arbitrāžas tiesa viņai ļāva turpināt dalību spēlēs.
Lai arī šobrīd mūsu prātos hokejs, nevar aizmirst par vēl kādu sporta veidu, kas latviešiem tuvs – bobslejs. Ķīnā jau sākušies bobslejistu treniņi. Bet, ja runājam par bobsleju, tad, iespējams īstais brīdis parunāt arī par eksotiskajām valstīm ziemas spēlēs, jo pēc 24 gadu pārtraukuma mūs atkal priecēs bobu četrinieks no Jamaikas.
Pekina, kas pusotra gadu desmita laikā olimpiskās spēles (OS) uzņem divas reizes, ir unikums mūsdienu olimpiskās kustības vēsturē. Taču līdz ar šo godu nāk arī pastiprināta pasaules uzmanība. Un ne vienmēr tā ir glaimojoša. Kāpēc Ķīnai piešķirtas OS rīkošanas tiesības jau otro reizi pavisam īsā laikā, un kāpēc vairākas valstis izvēlējušās iet diplomātiskā boikota ceļu?
Šī noteikti bijusi kontrastu olimpiāde. No vienas puses – esot šeit uz vietas – darba apstākļi, organizācija, sporta būves bija augstākajā līmenī. No otras puses, birokrātisko šķēršļu, drošības apsvērumu un izmaksu dēļ līdzjutēju daudzveidība un līdz ar to arī olimpiskajām spēlēm piemītošā globālā sporta festivāla atmosfēra šeit bija krietni mazāk jūtama, kā citās pēdējo gadu olimpiskajās spēlēs.