Krievijai apnikušas tās Eiropas Savienības sankcijas, un tā nolēmusi iegriezt Polijai un saviem iedzīvotājiem, lepni atsakoties no poļu dārzeņiem. Nu, un, ko tagad poļu paniem darīt? Visus ābolīšus un tomātiņus uz vietas neapēdīsi, tāpēc vai nu tie jāmet miskastē, vai jāmēģina nopārdot kādam citam. Vācijai, Lietuvai, Čehijai. Un pat Latvijai! Uz šiem notikumiem balstīta šausmu novele „Pomidoru ēnā” par to, kā iznīks Latvijas dārzeņu audzētaji, jo tirgu pārpludinās Dieva un Krievijas nepieņemtie tomāti.
Daudzi to nav pamanījuši, bet šogad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Taču ikviens darījumu entuziasts ir ievērojis, ka Latvijas biznesa un inovāciju meka 2014 ir Bauska pat tad, ja tā oficiāli nemaz nav. Ideja par alkohola nomu nesusi Bauskas vārdu pasaulē, un nebūs nemaz ilgi jāgaida, līdz Pasaules Ekonomikas forums no Davosas pārvāksies uz Ķirbaksalu un Lielupes ieleju sāks saukt par Silīcija ieleju.
Sapnī dzirdēju "Turaidas rozes" dziesmu „Svētku diena”, pamodos un sapratu, ka tas nozīmē - gaidāma skaista satikšanās. Nekādi nevarēju atcerēties, ko esmu ieplānojusi, bet pēc dažām stundām ziņu lentēs nonāca vēsts, ka svētku diena pienākusi, jo Šlesers ar draugiem ir atgriezušies, lai ierādītu īsto vietu valdošajai kliķei. Ikreiz, kad Šlē man blakus iet, ir svētku diena!
Ļaudis, kas neinteresējas par politiku, ir jebkurā vecuma grupā, tomēr, tuvojoties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, īpašas pūles tiek veltītas jauniešu pierunāšanai aizvilkties līdz vēlēšanu iecirknim. Kad veikalā iegādājos produktus, kurus atļauts lietot tikai pieaugušiem cilvēkiem, bieži vien man pieprasa uzrādīt dokumentus, tāpēc uzskatu, ka skaitos jauniete, līdz ar to – esmu jautro reklāmu mērķauditorija.
Tas ir tik mīļi, ja, atgriežoties atpakaļ Latvijā, kāds sagaida, atnes puķes un šampanieti. Diemžēl pēdējā atgriešanās Latvijā Benesam Aijo ir bijusi pavisam citāda – lidostā nav manīts neviens ar rozēm un šņabi, turklāt viņu ciet saņēmusi Drošības policija, un šobrīd neviens nezina, ko ar viņu vispār iesākt, bet, ja mums būtu Tobago, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis viņu sūtītu uz turieni.
Divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Latvija bija pārāk aizņemta ar privatizācijas sertifikātiem un jauno "Prāta Vētras" albumu, tāpēc meiteņu popgurupu "Spice Girls" tā pienācīgi nemaz nenovērtēja. Bet "Spice Girls" ir kā kāda no tām bērnu slimībām, ko vēlams izslimot gana agri. Diemžēl latvju jaunatne tikai pēdējo gadu laikā sapratusi, ko tieši nozīmējusi britu meiteņu dziesma "Spice Up Your Life", tāpēc "spaisu" tagad pīpē i liels, i mazs, i bagāts, i nabags.
Straujiem soļiem tuvojas tā diena, kad sabiedrība dalīsies divās daļās – ekstrēmistos un provokatoros. Tie, kas atbalsta 16.marta gājienu, ir ekstrēmisti, bet tie, kam tas nepatīk - provokatori. Vienīgais veids, kā izvairīties no izvēles starp šiem abiem kārdinošajiem tituliem – vienkārši ir jāaiziet paskatīties hokeju un jāaizmirst par ikdienas rūpēm. Tiesa, tad ir risks tapt sauktam par pāķi. Tā vienkārši klusēt nevar, jo klusēšana ir zelts, un zelts ir dārgs.
Katru reizi, kad Latvijas prezidents Andris Bērziņš (turpmāk tekstā - Bērzs) pasaka kaut ko par svarīgiem vai pat par nesvarīgiem notikumiem, pašpasludinātā inteliģence kaunā nodur galvu un klusībā vēlas, lai viņš vienkārši aiziet atpūsties. Notikumi Ukrainā ir gana nozīmīgi, lai prezidenta kungs iepriekš būtu zinājis, ka tiks prasīts viņa viedoklis, tāpēc viņš, lai nesalaistu neko dēlī, vienkārši aizgājis atvaļinājumā.
Kādā rēnā novembra pēcpusdienā Inguna Sudraba sasauca preses konferenci, lai paziņotu, ka vēlas veidot tautas kustību „Latvijas – manas mājas”. Viņai nebija plāna kļūt par galveno, jo cilvēkiem jāorganizējas pašiem un jākustas pašiem, un nekādas politiskas partijas nebūšot. Tad pienāca janvāra beigas un šī pati dāma oficiāli nodibināja kustību ar nosaukumu „No sirds Latvijai”, kā arī atzinās – jā, mērķi ir tik cēli, ka to īstenošanai bez partijas neiztikt.
Latvijas Televīzijas raidījums „Lielā lasīšana” ir panācis savu – esmu sākusi vairāk lasīt. Par vienu no manām mīļākajām lasāmvielām drēgnos ziemas vakaros kļuvis dziesminieka Kaspara Dimitera blogs nebruks.lv, kurā var uzzināt, kas notiks ar Latvijas iedzīvotājiem, un lielākais uzsvars tiek likts tieši uz bērnu nākotni.
Sēdi mājās, pīpē „spaisu”, ēd kūpinātu vistiņu. Te pēkšņi istabā iebrāžas policija un aiztur par nelegāla produkta uzglabāšanu. Runa, protams, ir par to nelaimīgo vistu. Tā varētu notikt, ja Latvijai neizdosies pārliecināt Eiropas Savienības (ES) kungus par to, ka šajā zemē mums būs ēst benzopirēna speķi. Ja neizdosies, tad sāks zelt kūpinātu gaļas un zivju melnais tirgus, un tad, kad tā apgrozījums pietuvosies cilvēku tirdzniecības biznesa apgrozījumam un desu karteļi valdīs pār Latviju, sāksies Trešais Pasaules Kariņš.
Kaut arī Ivars Godmanis it kā ir ievēlēts Eiroparlamentā, mani nepamet ticība, ka patiesība viņš Briselē atpūšas un iedvesmojas, lai pēc gadiem atsāktu vadīt raidījumu par rokmūzikas vēsturi „Saknes”. Gara acīm iztēlojos, kā 2025.gadā viņš atkal uzrunā radioklausītājus: „Šovakar mūsu stāsts būs par grupu ar ļoti ambiciozu nosaukumu „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” un tās līderi – nepakļāvīgo, dumpiniecisko un ugunsizturīgo Tatjanu Ždanoku.”
Kādā diskusijā par slāpekļa minerālmēsliem ieminējos, ka tos var izmantot arī kā sprāgstvielu. Toreiz man ieteica pārtraukt fantazēt un skatīties asa sižeta filmas. Nākamajā dienā uzsprāga minerālmēslu rūpnīcā Teksasā. Pirms dažiem mēnešiem šajā pašā medijā ierosināju, ka, lai tiktu pie autovadītāja apliecības, psihologam būtu jāapskata potenciālais šoferis, lai novērstu prātu izkūkojušu autovadītāju skaita pieaugumu. Tiesības ļaudis gan iegūs kā līdz šim, bet tagad dzimuši noteikumi, kuru dēļ mani mīļie psihologi tiks pieaicināti tad, kad šoferi būs gana pieredzējuši, t.i. – tad, kad viņiem būs sakrāti 8 soda punkti.
Ne reizi vien esmu domājusi, kā gan gadījies tā, ka aizliegumi skolu kafejnīcās tirgot neveselīgus našķus sāka parādīties tieši pēc tam, kad pabeidzu vidusskolu. Ar klasesbiedreni nospriedām, ka mūsu laikā tas nebūtu iespējams, jo biznesu pārņemtu savās rokās – veikalā nopirktu čipsus un par dārgāku cenu tos pārdotu skolā. Tā mēs kļūtu stāvus bagātas un vidējo izglītību neiegūtu.
Lielais piedošanas, gaidīšanas, ēšanas un dzeršanas, kā arī shēmošanas laiks ir galā, un Ministru prezidenta amatam nominēta Laimdota Straujuma. Viņa pat no somas nav paspējusi izvilkt ministru sarakstu (jo somā tāda neeesot bijis), kad visiem ciema suņiem jau mute ceļas stāvus tā, it kā viņa jau būtu ierosinājusi legalizēt gan korupciju, gan heroīnu.
Šonedēļ „Maximas" augstākais dievs Igns Staškevičs apciemoja Pasaules skaistāko valsti Latviju, kurā nekavējoties kļuva populārs, jo ne tikai tiešajā ēterā spēkojās ar Latvijas Televīzijas (LTV) niknāko žurnālisti Ingu Spriņģi, bet viņa līdz galam neizdibinātie ceļi radījuši aizdomas, ka ar Staškeviča kungu ticies arī Lato Lapsa. Turklāt vērīgi un aizdomu pilni ļaudis ar sev vien zināmiem paņēmieniem secinājuši, ka Lapsas kungs nav pārrunājis globālās sasilšanas radītās iespējas Baltijas valstīs, bet gan sniedzis konsultāciju par to, kā runāt ar nikno Ingu. Ja šāds mediju treniņš ir noticis, tad Lapsas kungs ir aizmirsis iemācīt pašu svarīgāko – par tikšanos neviens neko nedrīkst zināt.
Ainārs Šlesers (AŠ) nav vīrietis, kuru būtu viegli aizmirst vai nepamanīt. Vienīgais, ko var palaist garām, – faktu, ka viņš kādu laiku ir bijis prom no aktīvās politikas. Līdz ar to viņa atgriešanās liek uzdot virkni jautājumu. Galvenais no tiem: „Viņš kādreiz ir bijis prom?" Katrā ziņā man AŠ nav pietrūcis.
Nesen Japānā pienācis tas vēsturiskais mirklis, kad pamperi veciem ļaudīm pārdoti vairāk nekā autiņbiksītes zīdaiņiem. Latvija demogrāfijas bedrē atrodas kopš manas dzimšanas. Atsevišķu valstu nepievienošanās sērgai, ko dēvē par cilvēku skaita pieaugumu, tiek skaidrota gan ar naudas trūkumu, gan ar līdzekļu pārbagātību, bet britu zinātnieki – pasaules čaklākie cilvēki – papildinājuši demogrāfiskās lejupslīdes attaisnojumu birztalu. Iespējams, pie vainas ir viedtālruņi un sociālie tīkli.
Pēdējo dienu laikā izskanējušo viedokļu kopums liek domāt, ka drausmīgākā kļūda Andra Bērziņa svētku uzrunā ir bijusi tā, ka nav pieminēta fotoradaru neesamības (vai esamības) graujošā ietekme uz valsts drošību un indivīdu fizisko un garīgo veselību. Un Ministru prezidents novērojis, ka tad, kad radari ir, cilvēki dusmīgi, bet, kad to nav, atkal pukojas.
Kā ikkatru gadu valsts prezidents 18.novembra vakarā uzrunājis Latvijas tautu valsts dzimšanas dienā. Skolā vēsture nebija manu mīļāko mācību priekšmetu sarakstā, bet es ļoti atbalstu ideju par mūžmācību – kāpēc gan nesākt tagad? Tā svētku vakarā pieņēmu lēmumu izpētīt, ar ko viņa šī gada sakāmais atšķīries no tā, kas bijis uz sirds citugad (Andris Bērziņš Latvijas prezidenta amatu ieņem kopš 2011. gada).
Pirms pāris dienām Latvijas slavenākais mazpazīstamais rakstnieks uzsāka pukoties par to, ka Soču olimpiādē žurnālisti drīkstēs fotografēt tikai paši sevi, kā arī nedrīkstēs tvītot. Nolēmu noskaidrot, vai Velns ir tik melns un visvarens, vai tomēr tikai tāds nevainīgs jefiņš kā mākslas filmā „Sprīdītis".
Reiz kādam draugam prasīju, kāpēc viņš vispār draudzējas ar mani, uz ko viņam atbilde tālu nebija jāmeklē: „Kā? Naudas dēļ!" Paskaidroju, ka tas ir stulbs iemesls, jo tajā mirklī man līdz algai man bija divi eiro un viena nedēļa. „Ai, ne jau tagad. Es vienkārši redzu, ka nākotnē Tev būs sakars ar naudu. Cerams, ka varēšu gūt kādu labumu," viņš mani apgaismoja. Nevēlos sagādāt vilšanos, tapēc šoreiz – par Latvijas Banku un naudu.
Līdz šim nevarēju atšķirt Saskaņas Centra deputātus Valēriju Kravcovu un Nikolaju Kabanovu. Tagad pielieku tam punktu – beidzot jāiemācās, ka Kravcovam bija saspringtas attiecības ar latviešu valodu, bet Kabanovs bija tas, kurš vienreiz uz Saeimu atnāca iešvilpis. Iespējams, viņš nav zinājis, ka darbā jāierodas puslīdz skaidrā prātā, jo pie mums jau nav kā Somijā – tur, piemēram, reiz deputātiem izteikts īpašs aicinājums pirms sēdēm un to laikā neplītēt.
Pirmais avīzē izlasītais raksts, par ko esmu bijusi patiesā sajūsmā, bija kāda vīnziņa apraksts par labu pudeli laikrakstā "Diena". Neatceros ne vīna, ne autora vārdu (iespējams, uzvārds sākās ar Z), bet, lasot degustatora iespaidus, es sāku sajust to garšu. Iespējams, šādu rakstu drīz vairs nebūs...
Pērnā gada jūnijā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Nacionālās drošības aģentūras (NSA) darbinieks Edvards Snoudens (nejaukt ar Čalovski) nāca klajā ar paziņojumu, ka ASV nekaunīgi spiego pati savus iedzīvotājus. Ļaudis apvainojās uz NSA, bet NSA apvainojās uz Snoudenu un sāka viņu ķerstīt pa visu pasauli.
Pērnajā gadā īsi pēc referenduma pret otro valsts valodu trīs interesanti kungi - Roberts Krastiņš, Emīls Gailis un Māris Ruks - portālā manabalss.lv sāka vākt parakstus par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Turklāt pēdējais no nosauktajiem pat savulaik uzrakstījis grāmatu par to, kā 1997.gada vasaras naktī pērkonkrustieši mēģinājuši pieminekli spridzināt. Tātad viņiem, iespējams, jau ir padomā konkrēts veids, kā no tā atbrīvoties. Tagad – 2013.gada rudenī – ir savākts vairāk nekā 10 000 parakstu. Tas nozīmē, ka Saeimai ir jāizskata iespēja atbrīvoties no Uzvaras pieminekļa. Izskatīt un pārdomāt var daudz ko, tāpēc nav zvanīts, ka kaut ko tiešām jauks. Un diez vai tiks zvanīts.