“Paldies #Airbaltic!” — šādi ieraksti šonedēļ parādījās daudzos “Facebook” profilos. Tie mudināja apmeklēt tīmekļa vietni, kur it kā var dabūt bezmaksas aviobiļetes. Latvijas aviokompānija drīz izplatīja paziņojumu, ka šī ir viltus akcija, kam ar “airBaltic” nav nekāda sakara. Šo gadījumu var izmantot, lai mācītos, kā atšķirt īstus piedāvājumus no melīgiem.
Viltus ziņu jēdziens plaši atpazīstams ir kļuvis arī pie mums. Daļēji tas tā noticis, pateicoties vietējiem biznesmeņiem, kas pēc ārvalstu kolēģu parauga cenšas pelnīt interneta reklāmas naudu uz cilvēku lētticības rēķina. Taču viltus ziņu biežā pieminēšana ir skaidrojama arī ar to, ka medijiem pašiem tas vienkārši ir ērti. Metot vienā katlā dažāda līmeņa nepatiesas informācijas izpausmes, žurnālisti no turienes var makšķerēt bieži vien acīmredzamas blēņas un, tās aprakstot, uzdoties par sabiedriski nozīmīgas funkcijas pildītājiem. Tanī pašā laikā vajadzīgo uzmanību negūst tēmas, kas ir krietni svarīgākas.
Jauniešu medijs Latvijā ir vajadzīgs, un tas ir jāstiprina. "Pieci.lv" jeb Latvijas Radio 5. kanālam vēl ir jāpārvar daudz izaicinājumu, lai sasniegtu savulaik nospraustos mērķus, taču nav pārliecības, ka Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmums, ka turpmāk šajā stacijā jāatskaņo 80% Latvijas mūzikas, šo ceļu atvieglos. NEPLP ne tikai nav spējusi pārliecinoši pamatot savu lēmumu, bet arī ir nekorekti izklāstījusi sabiedrību pārstāvošās Sabiedriski konsultatīvās padomes (SKP) viedokli šinī jautājumā.
Eiropas Komisija (EK) par konkurences pārkāpumiem tehnoloģiju milzim “Google” ir piespriedusi visu laiku lielāko sodu — 2,42 miljardus eiro. No vienas puses, šāds lēmums apliecina, ka Eiropa spēj reaģēt uz problēmsituācijām, ko tirgū rada infrastruktūras koncentrēšanās atsevišķu uzņēmumu rokās. No otras puses, esošā Eiropas pieeja drīzāk ir nebeidzama cīņa ar sekām, nevis problēmas sakni.
Līdz ar pašvaldību vēlēšanu rezultātu izziņošanu izskanējuši jautājumi par to, cik ticamas ir bijušas socioloģiskās aptaujas — atšķirības ir bijušas visai lielas. Mediju un aptauju veicēju darba specifikas dēļ gaidīto precizitāti nodrošināt bieži vien ir stipri sarežģīti. Tiem, kas uz aptauju pamata pieņem lēmumus, ir jāapzinās šādu datu ierobežojumi.
Gandrīz pusmiljonu eiro vērtais Kultūrkapitāla fonda (KKF) projektu konkurss mediju satura atbalstam, kas nesen noslēdzās, ir bijis liels eksperiments. Tas ir eksperiments Kultūras ministrijai, kuras paspārnē ideja par atbalstu mediju satura veidošanai tapa un kurai no tā jāizdara secinājumi. Taču secinājumus eksperiments ļauj izdarīt arī par plašāku Latvijas mediju vidi — tai skaitā par nozares sašķeltību.
Ātro kredītu reklāmas publiskajā telpā ir sastopamas teju vai ik uz soļa. Aizdevēji sponsorē dažādus pasākumus un aicina izmantot savus pakalpojumus, bet tīmeklī daudzās kredītus cildinošas vietnes ir atrodamas vieglāk nekā tie resursi, kas stāsta par finanšu pratību un ātro kredītu nozares problēmaspektiem. Šis ir tikai viens piemērs, kā ar vienveidīgu un masveidīgu komunikāciju ir iespējams pārmākt citas balsis konkrētā nozarē.
Stāstu par strīdu politiskas partijas iekšienē ir iespējams pārvērst par ilustrāciju tam, kā Latvijā, Baltijā un pat Eiropā diskriminē krievus. Kā? Krievijas mediju saturs pēdējās dienās sniedz interesantu piemēru.
16. marts jau tradicionāli ir kļuvis par vienu no strīdus datumiem saistībā ar Otrā pasaules kara vēsturiskajiem notikumiem un to atceri mūsdienās. Kā mēs līdz šīm sadursmēm nonācām un kāds ir virziens uz priekšu?
Dažu nedēļu laikā Latvijas mediji ir nodrošinājuši ievērojamu popularitāti spēlei “Zilais valis”, kas tiek saistīta ar jauniešu savainošanos un pašnāvībām. Tā vietā, lai skaidrotu un pārbaudītu izskanējušo informāciju, mediji ir selektīvi atlasījuši “pierādījumus” un nekritiski to visu padevuši tālāk. Baumas par spēles raksturu un izplatību, publiskajā telpā atkal un atkal atkārtotas, tiek uzdotas par “īstenību”. Cenšoties izskaidrot notikušus traģiskus gadījumus ar “Zilo vali” sociālajos medijos, mēs novēršam uzmanību no īstajiem bērnu un jauniešu problēmu cēloņiem.
Informācijas avotu aizsardzība ir viens no priekšnosacījumiem, lai mediji varētu darīt savu darbu. Avotiem ir jāzina, ka viņi var uzticēt savu identitāti, un žurnālistiem ir jāzina, ka varasiestādes viņus bez saprotama pamata nevajās par iegūto faktu ziņošanu sabiedrībai. Situācijas, kurās žurnālisti nonāk varasiestāžu redzeslokā, atkal un atkal atgādina, cik nepilnīga Latvijā ir žurnālistu un viņu avotu aizsardzība.
Esmu no tiem, kas uzskata, ka tiesas piespriestie 50 tūkstoši eiro par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes aizskaršanu portālā “Tvnet” publicētā viedokļrakstā ir nesamērīgs sods. Taču šim gadījumam ir arī otra puse — par to, ko žurnālistu profesionālā kopiena pati saprot ar kolēģu pieļaujamu un nepieļaujamu rīcību. Pārlieku bargais tiesas spriedums kaitē Latvijas mediju videi — bet tai kaitē arī standartu ignorēšana.
Par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes locekļu goda un cieņas aizskaršanu Rīgas apgabaltiesa no portāla “Tvnet” par labu LNOB ir likusi piedzīt 50 tūkstošus eiro. Ko notikušais stāsta par tiesu praksi, vārda brīvību un mediju darbu Latvijā?
Konstatējusi, ka raidījumā "Zebra" ir pārraidīts Rīgas domes apmaksāts materiāls, Latvijas Televīzija ar raidījuma veidotājiem ir pārtraukusi sadarbību. Tas ir cienījams un izlēmīgs solis no sabiedriskā medija puses. Tomēr "Zebras" piemērs izgaismo tikai niecīgu daļu no plaši sazēlušās prakses, ka institūcijas vai politiķi dažādos veidos pērk saturu un raidlaiku medijos, lai tiktu cildināti.
2016. ir gads, kurā turpinājām gaidīt karu. Ziņās vēstīts par Krievijas militārajām aktivitātēm Latvijas un pārējo Baltijas valstu pierobežā, kodolraķetēm Kaļiņingradā, un dažādas amatpersonas vai citi zinātāji regulāri ir izteikušies par situācijas saasinājumiem. Laikā, kad bieži tiek runāts par jauno auksto karu, vienīgais, kas mierina — šoreiz mēs atrodamies priekškara otrajā pusē. Tomēr arī šī puse nav neitrāla. Tāpēc rūpīgi izvērtēt vajag arī šīs puses informācijas avotus un spriedumus.
Politiķu, amatpersonu vai citu personu izteikumi un darbi publiskajā telpā regulāri tiek kritiski izvērtēti. Tas ir normāli — šāda pārraudzība ir viens no veidiem, kā sabiedrība var sekot līdzi valstī notiekošajiem procesiem. Dažkārt pārmetumi ir pamatoti, dažkārt ne visai. Tāpēc žurnālistikā labais tonis ir dot nopeltajiem iespēju sniegt savu skaidrojumu.
9. novembra rītā daudzus cilvēkus visā pasaulē gaidīja pārsteigums — par ASV prezidentu ir ievēlēts Donalds Tramps. Tagad tuvi un tāli eksperti dara to, kas tiem sanāk vislabāk, proti — skaidro, kāpēc notika tā, kā notika, un kāpēc viņi to iepriekš prognozēt nebija spējuši. Vai mēs spētu paredzēt šāda scenārija iespējamību Latvijā?
Faktu pārbaude (fact checking) ir kļuvusi par nozīmīgu žurnālistikas žanru. Faktu pārbaudītāji cenšas sniegt konkrētu atbildi par to, cik patiess vai aplams ir kāds publiski izskanējis apgalvojums. Taču arī ar to ne vienmēr pietiek, lai no informācijas vides izravētu melus, puspatiesības un aplamības. Informācijas uztveri ietekmē emocijas un iepriekš nostiprinātās uzskatu sistēmas, kā arī informācijas patērētāja paša gatavība kļūt par prasmīgāku, kritiskāku satura patērētāju.
Stāsts par Eduardu Snoudenu ir valdzinošs un intriģējošs. Kas notiek cilvēka galvā, kurš nolemj žurnālistiem sniegt informāciju par slepenām valdības spiegošanas programmām? Kas ASV, Krievijas un citu valstu varas gaiteņos un publiskajā telpā notiek pēc tam, kad noslēpumi nākuši atklātībā? Un – ne mazāk svarīgi – kā veidojas trauksmes cēlēja publiskais tēls laikposmā, kad viņš no anonīma avota kļūst par vienu no amerikāņu varasiestāžu visaktīvāk meklētajiem cilvēkiem pasaulē? Olivera Stouna filma “Snoudens”, kas pašlaik skatāma kinoteātros arī Latvijā, bija iespēja runāt par šiem jautājumiem to daudzslāņainībā. Iespēja gan tā arī palika neizmantota.
Ja nepieciešama ilustrācija tam, kā mediji veido realitāti, par kuru pēcāk paši aizgūtnēm ziņo, der palūkoties, kā žurnālisti nesen vēstīja par SKDS veikto socioloģisko aptauju. Aptaujā cilvēkiem tika jautāts, no kuriem ministriem valstij ir vislielākais labums un vismazākais labums.
