Šodien mums katram ir savs uzvārds, kuru, ja kaut kur pārceļamies, ņemam sev līdzi. Bet viduslaikos cilvēkam bija vārds un viņam pat it kā bija arī uzvārds, bet faktiski tas nebija viņa paša uzvārds, bet gan tās vietas vārds, no kuras viņš nāca – respektīvi, viņa mājas vārds.
Visi zinās dziesmu "Meita gāja uz avotu, zaļa krūze rociņā". Tas mums ir tāds stereotips, ka līdz pat jaunākajiem laikiem meitas ūdeni stiepušas no upes, ezera, avota, akas. Visus "zinātājus" nāksies mazliet sarūgtināt, jo jau 19. gadsimta beigās ļoti daudzās latviešu zemnieku saimniecībās bija ūdensvadi. Tie nebija no čuguna vai dzelzs, bet gan izgatavoti no koka caurulēm, kas izurbtas un savienotas viena otrai galā.
Mums ir vienreizēji laimējies, ka bijis tāds Broce [Johans Kristofs Broce, Apgaismības laikmeta darbinieks, mākslinieks, gleznotājs, etnogrāfs, vēsturnieks, kas darbojās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā pašreizējā Latvijas teritorijā – red.], kurš apbrīnojami daudz ceļoja pa Latviju, par visu interesējās un 18. gadsimta beigās, aprakstīdams un zīmēdams zemnieku sētas, fiksējis, ka Rīgas apkārtnē – Zaķusalā un Klīversalā, piemēram, bijušas mājas ar stiklotiem lodziņiem. Par laukos redzēto viņš raksta tā: "Šeit dzīvo turīgs saimnieks, jo viņam ir skurstenis un stikloti logi."
Iepriekšējos gadsimtos latvieši savu dzīvojamo māju attiecībā pret debespusēm novietoja ļoti racionāli: dzīvojamais gals vienmēr bija vērsts uz austrumiem, dienvidaustrumiem vai dienvidrietumiem – katrā ziņā tā, lai rīta saule cilvēku modinātu, lai viņam būtu dienas gaisma, sevišķi ziemā, un arī lai vakarā kaut ko varētu izdarīt.
No Latvijas apceļotāja viedokļa viena no visinteresantākajām lietām, kas reiz eksistēja, bija siena šķūnīši. Savulaik, braucot pa Pededzi, Aivieksti, Salacu vai Gauju, nebija vajadzības meklēt kaut kādu telti vai naktsmītni, jo katrā pļavā bija siena šķūnītis.
Senais latvietis, lai pasargātu savu māju, klēti vai citu ēku, tās pakšos, durvju vērtnē vai uz durvju palodas rūpīgi iecirta krustus, kūts un klēts durvis Jāņos aizlika ar pīlādžu zaru un piebaroja zalkti jeb mājas pūķi. Bet daudzām māņticībām ir arī praktisks pamatojums.
