Ziņas vieglajā valodā 13. augustā.
Autora ziņas
Ziņas vieglajā valodā 12. jūlijā.
Ziņas vieglajā valodā 27. jūnijā.
Ziņas vieglajā valodā 25. jūnijā.
Ziņas vieglajā valodā 17. jūnijā.
Žurnālisti bieži vien ir pārāk slinki, lai cīnītos par piekļuvi patiesībai, saka poļu režisore Agņeška Holanda (Agniezska Holland), kuras jaunākā filma "Zaļā robeža" īsu brīdi skatāma uz Latvijas kino ekrāniem. Filmas sižets tikpat labi varētu risināties Latvijā. Stāsts sākas uz Baltkrievijas robežas, kuru mēģina šķērsot bēgļu grupa, kas kļuvuši par instrumentiem Krievijas un Baltkrievijas vadoņu Vladimira Putina un Aleksandra Lukašenko hibdīdkarā pret Eiropu.
Ziņas vieglajā valodā 7. jūnijā.
Ziņas vieglajā valodā 3. jūnijā.
Ziņas vieglajā valodā 23. maijā.
Ziņas vieglajā valodā 13. maijā.
Ziņas vieglajā valodā 7. maijā.
Ziņas vieglajā valodā 21. martā.
Ziņas vieglajā valodā 19. martā.
Ziņas vieglajā valodā 18. martā.
Ziņas vieglajā valodā 19. februārī.
Oksfordas Universitātes paspārnē strādājošais "Reuters" žurnālistikas pētījumu institūts katru gadu veic pasaulē lielāko pētījumu par cilvēku ziņu lietošanas paradumiem, kā arī mediju darba izmaiņām. Pētījumam gan ir limiti, piemēram, tas neaptver Krievijas un Ķīnas medijus un mazā mediju tirgus dēļ netiek veikts arī Baltijas valstīs, tomēr tas jau kopš 2006. gada pēta tendences un jaunumus mediju vidē visos kontinentos. Kā sarunā Latvijas Radio raidījumā "Mediju anatomija" atzina viens no pētījuma autoriem un digitālais stratēģis Niks Ņūmans, ziņām visā pasaulē arvien grūtāk sasniegt cilvēkus. Viņš arī pauda, ka pirms 20 gadiem tas būtu kas nedzirdēts un rets, bet tagad politiķi, īpaši populistiskie, kritizē medijus, cerot ietekmēt redakcionālos lēmumus.
Ziņas vieglajā valodā 30. janvārī.
Ziņas vieglajā valodā 3. janvārī.
Ziņas vieglajā valodā 23. decembrī.
Latvijā pēc dažiem gadiem plāno sabiedriskajos medijos pārtraukt veidot saturu krievu valodā, bet kaimiņvalstī Igaunijā sabiedrisko mediju krievu valodā raidošajiem kanāliem kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā paredzēti papildu līdzekļi katru gadu. Turklāt Igaunijas valsts budžeta nauda tiek novirzīta arī privātajiem medijiem, kas veido saturu krievu valodā. Kāpēc Igaunijā pieņemtie lēmumi krasi atšķiras no Latvijas stratēģijas? Latvijas Radio raidījumā "Mediju anatomija" saruna ar Igaunijas sabiedriskā medija ERR vadītāju Ēriku Rosi.
Lai gan kara laikā žurnālistikā un mediju darbā ir zināmi ierobežojumi, Ukrainā kopš Krievijas sāktā pilnā mēroga uzbrukuma “nekad nav bijis tā, ka ģenerāļu bars nāk pie mums un nosaka ierobežojumus, mums bija diskusija, Latvijas Radio podkāsta “Mediju anatomijā” atklāj Ukrainas sabiedriskā medija Ziņu dienesta galvenā redaktore Angelina Kariakina. Ukrainas auditorijai Krievija izdarījusi visu, lai nogalinātu simpātijas pret sevi, savukārt Rietumu medijos, viņasprāt, pietrūkst stāsta par to, kāpēc un kā ukraiņi tiek pāri traģēdijām.
27 gadu laikā kopš ANO pirmās klimata konferences Berlīnē šī politisko līderu sanāksme arvien biežāk tiek nodēvēta par ceļojošo politisko cirku, tādējādi norādot, ka šo sanāksmju laikā netiek panāktas jēgpilnas vienošanās. Aktīvistu cīņā par upuri kļuvuši arī vairāki no vēstures vērtīgākajiem mākslas darbiem – no "Monas Lizas" līdz Van Goga "Saulespuķēm". Aplejot gleznas, vides aktīvisti mēģina pievērst politiķu un sabiedrības uzmanību un apturēt naftas un gāzes projektus. Šīs akcijas tiek vērtētas pretrunīgi – kamēr vieni to asi nosoda un uzsver, ka nodarītais kaitējums ārkārtīgi vērtīgajiem mākslas darbiem neatsver mērķi, citi savukārt atbalsta un norāda, ka šeit saskatāma dilemma par to, vai vairāk jāsatraucas par gleznas aizsargāšanu vai par planētas aizsargāšanu? Bet jau desmitiem gadu visā pasaulē mākslinieki par ekoloģisko katastrofu nenogurstoši runā arī gan savos darbos, gan manifestācijās ar aicinājumu nekavējoties darīt kaut ko, lai apturētu globālo sasilšanu.
Ražīgais Latvijas filmu rudens maratons šonedēļ piedāvā kādu īpašu, nebijuši kino notikumu Latvijā. Lindas Oltes filma "Māsa" ir pirmā filma Latvijas vēsturē, kurai radīts audio apraksts – īpašs audio celiņš, kas palīdz filmu labāk uztvert cilvēkiem ar redzes invaliditāti.
Pietiks taisnoties un skaidroties par raidījuma vēstījumu, šis blogs tikai un vienīgi par raidījuma "Uzvelc tautastērpu" 7. (priekšpēdējās) sērijas galveno tematu - vainagiem.
Kādēļ ir tas un kāpēc nav tā? Jautājumi birst. Kāpēc nepastāstījāt par katra novada brunču rakstiem un kāpēc man jāskatās uz dizaineru darbu, kam nav nekāda sakara ar tautastērpu?
Pirmās sērijas raidījumam “Uzvelc tautastērpu” sakūlušas ūdeņos lielākus viļņus, nekā mēs varējām iedomāties. Starp atzinīgiem vārdiem ir ne mazums dusmīgu vēstuļu ar norādēm, ka nedrīkst blakus muzeja krājumiem likt nesaprotamu modi, kas iedvesmu radusi tautastērpos.
“Tur taču viss ir pateikts, nez cik raidījumu jau bijuši par tautastērpiem, vai tad var ko jaunu parādīt.” “Un vai tad viss jau nav uzrakstīts un grāmatās norādīts?” “Un vispār, apnicis.”
Islandes galvaspilsēta Reikjavīka ir mazpilsēta Eiropas un arī Latvijas mērogos - tikai 160 000 iedzīvotāju. Augstceltnes un jaunbūves izceļas uz lielākoties mazstāvu apbūves fona, pilsēta viegli izstaigājama kājām. Taču jau četrus gadus mazpilsētas ainavu iezīmē grandioza celtne okeāna krastā - Islandes koncertzāle “Harpa”. Katru gadu to apmeklē vairāk nekā miljons cilvēku, un tā ir kļuvusi par gandrīz tikpat spēcīgu Islandes simbolu kā vulkāni un geizeri. Taču tikpat labi koncertzāles varēja nebūt.
“Investējiet kultūrā krīzes laikā, nevis pēc tās!” tā skan islandiešu 21. gadsimta paruna, kas radusies, pateicoties Islandes unikālajai koncertzālei “Harpa”. To cēla finanšu krīzes laikā, tomēr tā nekļuva par pieminekli dižķibelei. Tā kļuva par Islandes kultūras centru, kas dažos gados spējis piesaistīt miljoniem apmeklētāju.
Ziemeļvalstu mūzikas, kino un literatūras spožāko zvaigžņu salidojumu piedzīvojusi Islandes galvaspilsēta Reikjavīka - tur sadalītas ikgadējās Ziemeļvalstu padomes kultūras balvas.
Reikjavikas koncertzālē Harpa šajā nedēļā skan mazāk mūzikas, vairāk politisku sarunu. Politiķi ikgadējā Ziemeļvalstu padomes sanāksmē runāja par bēgļiem. Islandes iedzīvotāji ir īpaši – viņi nevis protestē, bet aicina valdību uzņemt vairāk bēgļu. Diskusijas rosinātāja bija rakstniece Brindisa Bjorgvinsdotira.
Ukrainas kūrortspilsēta Odesa vienmēr ir bijusi pati par sevi. Tai nevajag galvaspilsētu Kijevu un pārējo valsti. Odesieši vienmēr bijuši lepni par savu dzimto pilsētu. Arī Odesas mākslinieki ir pašpietiekami. Latvijas Televīzijas žurnāliste Zane Peneze skaidroja, kā karš Ukrainā izmainījis mākslu pilsētā pie Melnās jūras.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
