1991. gada barikādes uzskata par Latvijas nacionālās atmodas un valstiskuma atjaunošanas kulmināciju.Tikai pusotru gadu pēc Baltijas ceļa ļaudis vienojās vēl vienā liela mēroga nevardarbīgās pretošanās akcijā: apmēram 50 tūkstoši cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā vairāk nekā nedēļu janvāra salā brīvprātīgi sargāja stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus – ar betona blokiem, dzeloņdrātīm un kailām rokām. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Atceroties šos notikumus, piedāvājam paraudzīties uz barikādēm no neierasta leņķa – caur desmit priekšmetiem, kas no barikāžu laika joprojām glabājas to īpašnieku atvilktnēs, pagrabos un garāžās, vai arī nodoti 1991.gada barikāžu muzeja krājumā. Šie priekšmeti stāsta desmit ļoti personiskus un subjektīvus barikāžu laika atmiņu stāstus, kas kopīgi veido barikāžu kustības plašo un daudzveidīgo mozaīku.

"Sakari bija ļoti slikti, visu laiku bija troksnis. Ļoti bieži varēja dzirdēt citas sarunas, jo tas diapazons nebija ļoti plašs. Tomēr tas bija kaut kas, jo toreiz nebija ne interneta, ne mobilo telefonu. Tas bija ekskluzīvs priekšmets, lai gan visu laiku lūza un bojājās tāpat kā visa padomju tehnika," atceras Ražuks. Viņš pieļauj, ka muzejā nonākusi viena no salūzušajām rācijām, kas automašīnā tika nomainīta pret jaunu.

Tomēr vēl tās dienas rītā nebija skaidrs, kā tas izdosies. "Es dzīvoju Jūrmalā, un sarunas pa ceļam notika, pateicoties šim radiotelefonam. Jo īsti nevarēja saprast, kas būs – vai armija atļaus pusmiljonam cilvēku sanākt, vai mūsu plāns neīstenosies. Pateicoties šai ierīcei, biju drošs, ka viss notiek, ka liela daļa Latvijas jau kustas, smagā lauku tehnika jau brauc uz Rīgu. Bija tas pats efekts, ko es tagad uzzinātu no mobilā telefona," saka toreizējais LTF priekšsēdētājs.

Radiotelefons lieti noderēja pārbraucienu laikā, tomēr pārsvarā Ražuks ar kolēģiem barikāžu dienās atradās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā 13/15, un galvenie sakari balstījās uz fiksēto telefonu un Latvijas Radio. "Arī šeit, muzejā, ir daudz radioaparātu – tie visi ir no tiem laikiem, cilvēki tos nēsāja līdzi, klausījās, piekabinājuši uz krūtīm. Mēs arī visu laiku aicinājām – sekojiet Latvijas Radio!" viņš atceras.

Dienā, kad Māris Lībietis no Jāņmuižas kamazā dežūrēja pie Ministru kabineta, auto parādījās kaste ar ugunsdzēšamajiem aparātiem un kaste ar gāzmaskām. "Viena gāzmaska man joprojām ir, kaimiņam otra. Kur pārējās palika, nezinu," saka Lībietis. Kurš tās tur ielika, Māris nezina joprojām. Bet gāzmaskas uz barikādēm bija daudziem – padomju laikā tā bija neatņemama civilās aizsardzības mācību sastāvdaļa ikvienā iestādē.

"Tā mēs visi četri visu nedēļu tajā mašīnā pavadījām. Gulējām mašīnā uz maiņām. Kādu nakti Elmārs ar Druvi tika uzaicināti uz tiesas pagrabstāvu, tur bija klātas gultas. Tā kā man bija jauna mašīna un es negribēju no tās iet projām, tad es arī visu nedēļu ar armijas rūdījumu nodzīvoju mašīnā," saka Lībietis.

Stāsta Māris Lībietis

Par ēšanu barikāžu sargiem nav nācies raizēties ne brīdi – lieliski barojusi Murjāņu internātskola, mammas māsa no Juglas Mārim termosā atvedusi buljonu. Klīdušas runas, ka kādā Čaka ielas vārtrūmē varot dabūt arī alkoholu, taču par barikāžu organizāciju pie Ministru kabineta atbildīgie stingri ieteikuši to nedarīt. "Teica – zēni, alkoholu nevajag, tas var būt bīstami," atceras Lībietis.

Spilgti atmiņā palicis brīdis, kad barikāžu dalībnieku vidū sākušies saucieni – omonieši brauc! Maskavai lojālās speciālo uzdevumu milicijas vienības Māris labi atceras arī tāpēc, ka īsi pirms tam no viņa kravas auto instrumentu kastes pazudis pilnīgi viss saturs – acīmredzot vīri bija nolēmuši apbruņoties, kā nu spēja. "Nevienas atslēgas, nevienas ķēdes, nevienas montējamās lāpstiņas – kaste bija tukša! Kad tie omonieši aizbrauca – viņi bija ar gaziku un bobikiem, lēnām nobrauca garām – viss, kas man bija tajā instrumentu kastē un vēl mazliet, atradās kravas kastē. Pazust nepazuda nekas, nāca tikai klāt," viņš smejoties stāsta.

Vai bija bail? Par to neviens toreiz īsti neesot domājis, saka Lībietis. "Vai otrreiz brauktu uz barikādēm, grūti spriest. Bet tur nebija tā, ka bija tikai latvieši. Bija ļoti daudz arī krievu tautības cilvēku. Tajā pašā Doma laukumā pie viena ugunskura sēdēja gan latvieši, gan krievi vai baltkrievi, vārdu sakot, cittautieši. Tā atmosfēra bija... nu, to tā nemaz nevar izstāstīt. Tas bija tāds piedzīvojums, kāda mūžā otra nebūs," viņš klusi piebilst.

Tieši ar kalnu tūrisma domubiedriem Aira Andriksone devās uz barikādēm, kurās bez pārtraukuma pavadīja veselu nedēļu. Savu caurlaidi viņa vienīgo reizi izmantoja liktenīgajā 20.janvāra vakarā, kad apšaudīja netālo Iekšlietu ministriju.

Andriksone bija starp tiem apmēram 500 tūkstošiem cilvēku, kuri 13.janvārī Daugavmalā piedalījās grandiozajā tautas manifestācijā, kas aizsāka barikādes. Tā bija viņas vārdadiena, un pēc manifestācijas Aira devās mājup uz Zolitūdi, lai uzņemtu ciemiņus: "Palēnām viesi ieradās, klausījāmies mūziku, laiks gāja, bet daļa no tiem, kas bija apsolījuši ierasties, neparādījās. Tas bija laiks, kad mājās nebija telefona. Tāpēc neviens nevarēja piezvanīt un pateikt, ka neieradīsies".

"Vienā brīdī mums ienāca prātā ieslēgt radio, un tad izdzirdējām, kas notiek – ka tautu aicina pulcēties. Vārda tiešā nozīmē ķērām visas rasola bļodas, karbonādes, vēja kūkas un visu citu cienastu, kas bija uz galda un ledusskapī, un devāmies uz Zolitūdes staciju. Paspējām uz priekšpēdējo vilcienu," viņa stāsta.

Ar visiem svētku labumiem svinētāji – rūdīti kalnu tūristi – devās uz republikānisko tūristu klubu Vecrīgā, Skārņu ielā 22, vēsturiskajā Ekes konventa ēkā. "Tur jau bija izveidojies neliels štābiņš," atceras Andriksone. Un tūdaļ arī viņa tika pie darba. "Tajos laikos pašdarbīgā tūrisma sistēmā bija tādi kontroles un glābšanas dienesti, un to rīcībā bija rācijas. Toreizējais tūristu kluba direktors bija saņēmis uzdevumu izveidot tādu kā alternatīvo sakaru sistēmu pie visiem galvenajiem objektiem – pie Ministru Padomes, pie radio un televīzijas, pie telefoncentrāles, pie Salu tilta, un arī Tautas frontes ēkā. Tā kā es arī mācēju darboties ar šo rāciju, es pieteicos. Mans postenis iekrita Tautas frontes bēniņos. Tā nu dažas dienas es pavadīju tur pie rācijas," stāsta Andriksone.

Stāsta Aira Andriksone

Caur rācijām ziņojuši par novērojumiem objektos, nākuši arī ziņojumi no vietējiem barikāžu organizatoriem, lūgumi pēc palīdzības, kur kādā postenī noderētu, piemēram, ēdamais vai silta tēja. Viņa pieļauj, ka tā varēja būt domāta kā alternatīva telefoniem, ja nu kas gadītos, jo "tā patiešām bija patstāvīga un neatkarīga sakaru sistēma".

Taču pēc dažām dienām nāca ziņa, ka alternatīvie sakari vairs nav vajadzīgi, un rāciju dežuranti atgriezās tūristu klubā: "Uzzināju, ka Rīgas Politehniskā institūta zālē tiek aicināti pulcēties visi, kas grib iesaistīties konkrētos darbos, jo uz turieni nāks cilvēki un meklēs papildspēkus. Aizgāju, un gandrīz uzreiz man blakus apstājās cilvēks un aicināja, vai kāds būtu ar mieru doties uz Augstākās Padomes aizsardzības operatīvo štābu. Es pieteicos un taisnā ceļā tur nokļuvu".

Štābā, kas bija iekārtots vienā no tagadējām Saeimas komisiju ēkām, viņa atbildēja par materiāli tehnisko apgādi. "Manā rīcībā bija divi instrumenti: telefons un telefonu grāmata. No štāba cilvēkiem ik pa brīdim ienāca un pateica: vajag to un to," atceras Andriksone.

Vajadzības bijušas ļoti dažādas. "Vislielākais pieprasījums, gandrīz nepārtraukti, bija pēc dīzeļdegvielas. Tas bija tonnām un tonnām. Tāpat – malka, matrači, guļammaisi, brezents... Telefonu grāmatas bija labi strukturētas pa nozarēm, un lielos vilcienos jau es orientējos, kādas iestādes ar ko nodarbojas. Par to pašu dīzeļdegvielu – atceros, ka tā bija kāda no lauktehnikas iestādēm. Tā atsaucība bija vienreizēja," viņa izsaucas.

Vairākas dienas strādājusi bez gulēšanas, 20.janvārī Andriksone saņēma atļauju doties mājās mazliet atpūsties. Līdz desmitiem vakarā bija jāatgriežas. Lai tiktu atpakaļ, viņa saņēma plānu papīra caurlaidi ar savu vārdu, ko ir saglabājusi līdz šai dienai. Izkāpusi no Zolitūdes vilciena, viņa devās cauri Bastejkalnam burtiski pārdesmit minūtes pirms Iekšlietu ministrijas apšaudes.

"Kad izgāju cauri barikāžu sienai uz Smilšu ielu un biju apmēram pret Vaļņu ielu, atskanēja savāds troksnis. Neko līdzīgu mūžā nebiju dzirdējusi, tā bija pilnīgi nepazīstama skaņa, tāds kā sauss plakšķis. Ieskatījos pulkstenī – man liekas, bija pāris minūtes pēc deviņiem. Neko neredzēju, gāju tālāk uz Doma laukumu. Dodoties uz tām barikādēm, kur man vajadzēja uzrādīt savu caurlaidi, tām ēkām jau gāja pāri trasējošās lodes," atminas Andriksone.

Kad sākās asiņainie notikumi pie Iekšlietu ministrijas, viņa atgriezās Augstākās Padomes operatīvajā štābā un turpināja darbu, tobrīd vēl nenojaušot, ka viena no apšaudes lodēm nāvējoši skars ļoti tuvu draugu – kinooperatoru Andri Slapiņu. Darbu štābā Aira turpināja līdz 25.janvārim un atzīst, ka saņemties pēc šī trieciena palīdzēja tikai kalnos gūtā pieredze.

"Es ātri aizskrēju uz mājām saģērbties siltāk un nācu uz centru, uz Doma laukumu, kur cilvēki jau bija ķērušies pie darba," viņš atstāsta vienu no savām spilgtākajām barikāžu sākuma atmiņām. "Iepretim tagadējam Saeimas namam ir piecstāvu ēkas pagalms, kur visas sienas bija noklātas ar metāla sastatnēm – acīmredzot tur bija paredzēti kaut kādi remontdarbi. Cilvēki naski ņēmās ar sastatņu nojaukšanu un barikāžu celšanu Doma laukumā – dzīvā ķēdē viens otram padeva tālāk tos elementus. Man rokās bija pilnīgi jauni cimdi, kas toreiz bija liels retums, pie mums tādus dabūt nevarēja, tos man brālēns atveda no Amerikas. Tie bija pilnīgi jauni, ādas, ar siltu iekšpusi. Uz darba beigām, apmēram pēc pāris stundām, tie jau bija praktiski nolietoti," viņš šodien ar smaidu atceras.

Aizjūras radu sūtījumi atkal noderējuši nākamajā dienā, kad mežinieki Doma laukumā atveduši kravu ar bērza malku garos gabalos: "Man māsīca no Amerikas nesen bija atvedusi motorzāģi "Husqvarna", kas tajā laikā bija gandrīz kaut kas neredzēts. Es aizskrēju uz mājām, atnesu, un tad cilvēki uzreiz naski ķērās pie darba. Bija mežinieki, kas ar to zāģi mācēja labi apieties, ātri zāģēja un skaldīja un kurināja." Pēc dažiem gadiem gan garnadži labo motorzāģi nozaguši, un šodien tas palicis tikai atmiņās.

Barikāžu ugunskuru smarža tonedēļ valdīja arī Rozenbergu Čaka ielas dzīvoklī. Visu nedēļu tur nakšņoja tēta armijas biedrs no Vecpiebalgas, ar ko kopā viņi katru dienu devās uz barikādēm; ik pa laikam nomazgāties ienāca arī kāds iepriekš nepazīstams cilvēks. "Savstarpēja palīdzība bija kaut kas pats par sevi saprotams," viņš atceras.

"Sajūta bija vārdos grūti izsakāma. No rīta, ejot uz posteni, gāju no mājas ar tādu domu, ka nezinu, vai vakarā pārnākšu vai nepārnākšu. Nebija tādas pārliecības, ka tā ir tikai tāda pastaiga un viss būs labi. Sajūta bija tāda, ka var pagriezties uz visām pusēm," saka Rozenbergs un atklāj, ka vīri pie apakšdelmiem zem apģērba sējuši koka dēlīšus: "Ja tev tas omonietis sitīs ar lāpstiņu, tu vari to roku pašaut priekšā un vismaz tas dēlis uzņems to sitienu un nepārsitīs tev kaulu. Tāda aizsargmetode bija. Bet, paldies dievam, līdz tam nenonāca."

"20.janvārī, svētdienas vakarā, visus milicijas darbiniekus ar Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas palīdzību izsauca uz darbu. Protams, devos uz savu darbavietu Skolas ielā. Apbruņojāmies, sēdējām un gaidījām tālākos notikumus. Klausījāmies radio, televīziju, skatījāmies, kas notiek pie ministrijas ēkas," viņš atceras.

Ap trijiem, četriem naktī pa radio sāka ziņot, ka šaušana ir beigusies. Un ziņoja arī to, ka viens no miličiem – Renārs Zaļais – ir pazudis bez vēsts. "Priekšnieks atļāva doties uz ministriju noskaidrot, kas ir ar manu brāli. Man bija personīgais automobilis, aizbraucu tur un satiku brāļa kolēģus, kas atradās ārpusē. Un nekādi nevarējām viņu sameklēt," stāsta Ervīns. Vēlāk Renāru atrada ēkas pagrabā. Viņš pats pieļauj, ka bija zaudējis samaņu. Ervīns atminas, ka brālis bijis pamatīgā šoka stāvoklī. To, ka ir ievainots, viņš atklāja tikai vēlāk.

Viņš pieļauj, ka lode brālim trāpījusi ar atsitienu. Pats Renārs atceras, ka tovakar pieļāvuši kļūdu – astoņi miliči bija sadalījušies divās grupās un, kamēr vieni ārā sargāja, otri iekšā atvilka elpu. Nenojauzdami par tuvojošos apšaudi, iekšā esošie kolēģi bija novilkuši bruņuvestes. "Ar atsitienu tā lode zaudēja spēku un vienkārši tur palika. Ja būtu vasara, drēbes nebūtu palīdzējušas. Tā nu tā lode tika nēsāta līdzi līdz brīdim, kad noģērbās un izkrita. Labi, ka ne no viņa, bet no apģērba," piebilst Renāra brālis Ervīns.

1991.gada janvārī Astrai Zdanovskai bija 35, un viņa bija medmāsa Gaiļezera slimnīcas Fizioterapijas nodaļā. "Barikāžu nedēļā Gaiļezerā mūs, mediķus, aicināja brīvprātīgi pieteikties uz dežūrām. Tā kā es strādāju apmēram līdz diviem, pēc tam līdz rītam varēju [dežūrēt]. Man arī nav ģimenes, kas turētu mājās. Un, protams, man arī bija liela vēlēšanās piedalīties. Pieteicos uz divām dežūrām," viņa stāsta.

Pirmā dežūra bija ātrās palīdzības mašīnā, kas atradās netālu no Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā – viena no stratēģiskajiem objektiem, ko apsargāja barikāžu dalībnieki. Čaka ielas malā stāvēja smagās mašīnas un arī "ātrie". Par laimi, mediķu palīdzību todien nevienam nevajadzēja.

"Sēdējām divatā ar dakteri. Pa ielu gāja ļaudis, nāca no Jaunatnes teātra, aktieri un aktrises mums garām, mēs viens otru sveicinājām. Viņi mums teica: turieties! Cienāja mūs ar maizītēm, tēju no termosiem. Cilvēki bija priecīgi, ka kaut kas labs notiek. Bija satraukums un prieks. Protams, no vienas puses, bija stress. Bet, no šodienas viedokļa skatoties, tas bija super! Neviens ļaunais spēks līdz mums neatbrauca," atminas Zdanovska.

Otrā dežūra bija Zaķusalā, kur medmāsa ar dakteri bija iekārtoti uz neliela kuģīša netālu no barikāžu sargiem. "Pa dienu klausījāmies radio, gaidījām, vai kaut kas notiks. Jo vīri pie ugunskuriem sargāja televīziju, un doma bija tāda – ja nāks uzbrukums, mēs varam sniegt pirmo palīdzību," viņa paskaidro. Taču arī Zaķusalā viss ritējis mierīgi, un mediķi naktī gribējuši mazliet nosnausties. Tas gan izrādījies neiespējami, jo kuģīša motors rūcis bezcerīgā skaļumā un kratījis mazo kuģīti. Bet, to izslēdzot, strauji kļuvis auksti.

Trauksmainākos brīžus viņa piedzīvoja trešajā dežūrā, uz kuru devās pati uz savu galvu. Tas bija liktenīgais 20.janvāris, un Astra izvēlējās būt Vecrīgā: "Saģērbos biezi, paņēmu no mājas savu aptieciņu un aizbraucu uz Doma laukumu. Tur dežūrēja un galvenie noteicēji bija Katastrofu medicīnas centra mediķi. Pieteicos pie viņiem kā brīvprātīgā, un viņi mani norīkoja pie ugunskura, kas atradās Smilšu ielā. Tur dežūrēja vīri, un es kā medmāsa biju pie viņiem."

Kas bija viņas aptieciņā? "Tur bija pārsienamie, vate, bindes, jods, briljantīns. Nekā jau tāda man nebija. Varbūt kādas tabletes. Bet tā bija mana personiskā mājas aptieciņa mazā somiņā. Doma laukumā bija ātrās palīdzības mašīnas pilnā ekipējumā – ja vajag reanimēt, šūt, pārsiet... Dakteri bija pilnā kaujas gatavībā."

Taču palīgā iet nesanāca – vienīgais apšaudes upuris, ko Astra Zdanovska redzēja savām acīm, skolnieks Edijs Riekstiņš, jau bija miris. "Viņu ar nestuvēm vilkšus pārnesa pāri smagajām mašīnām tieši tur, kur es dežūrēju, un nolika pie ugunskura. Paskatījos, bet neesmu dakteris, tāpēc mans uzdevums bija iet pie ārstiem un ziņot, kas ir vajadzīgs. Atnāca dakteris no katastrofu medicīnas un konstatēja, ka puisis ir miris," viņa atminas.

Stāsta Astra Zdanovska

Pelēkā mikroautobusa "Latvija", kas 1991.gada 16.janvārī trāpījās PSRS speciālo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON apšaudē uz Vecmīlgrāvja tilta, šodien vairs nav – tas pilnībā sadega. Bet Barikāžu muzejā atrodas tā replika ar ložu caurumiem sānos. Pie tās satieku muzeja valdes locekli Edvīnu Ežmali, kurš Atmodas laikā bija Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības deputāts un degošo auto redzēja savām acīm.

"Mēs ar kolēģi Aleksandru Vabiščeviču, arī deputātu, un Sigurdu Graudiņu viņa žigulī braucām no Jaunciema, kontrolējām situāciju uz ielām, mums bija kontrolpunkti, kuros nodeva informāciju, vai nepārvietojas bruņu transportieri vai tanki no Jaunciema gatves puses," atceras Ežmalis. Vecmīlgrāvja tilts bija stratēģiski svarīgs postenis, jo Vecmīlgrāvī atradās OMON bāze un no tilta labi varēja redzēt viņu pārvietošanos. Omonieši gribēja izdzenāt tos, kuri sēdēja pie ugunskura.

"Kad piebraucām, "Latvija" vēl dega. Runājām ar vadītāju, visi bija satraukušies. Autobusā bija vairāki līdzbraucēji – tāda Tētiņu ģimene ar bērniem un vēl kāda sieviete. Cik atceros, vēl "Panorāmā" rādīja, ka vienai no līdzbraucējām caur matiem bija lodes izskrējušas. Dievs stāvēja klāt. Autovadītājam blakus bija jaka, un arī tā bija sašauta caurumos ar automāta kārtu," stāsta aculiecinieks.

Omoniešu automātu kārtas bija sakropļojušas daudzas uz tilta novietotās automašīnas. Vienu no busiņiem vēlāk aizvilka pie Ministru Padomes, muzeja arhīvā ir fotogrāfijas, kur sašautais transportlīdzeklis bez logiem redzams Ļeņina pieminekļa pakājē. "Vispār tās visas mašīnas uz tilta bija tādā stāvoklī, ka neviena nedarbojās. Kad beidzās barikādes, mēs ar autotransporta vienību, kas darbojās ar autokrāniem, vilkām nost tās mašīnas no tilta," atceras Ežmalis.

9. Radio diktora zīmulis ar dzēšgumiju

"Bez zīmuļa – nekur!" smejas pieredzējusī radio diktore Māra Eglīte. Latvijas Radio viņa sāka strādāt jau 11 gadus pirms barikādēm, un ikdienas režīmā diktora obligātais aksesuārs – zīmulis ar dzēšgumiju – bija vajadzīgs, lai pirms ziņām rūpīgi atzīmētu teikumu loģiskos uzsvarus un precīzi zinātu, kā iepriekš cenzētās ziņas skanēs ēterā. Par to, ka diktors pats ko varētu pierakstīt klāt, nebija ne runas.

Radio māja Doma laukumā bija viens no stratēģiskajiem barikāžu aizsardzības objektiem, jo tieši Latvijas Radio daudziem tolaik bija galvenais informācijas avots, uz to savos ziņojumos paļāvās Latvijas Tautas fronte. "Mūs visu laiku translēja, Doma laukumā skanēja Latvijas Radio, visiem cilvēkiem pie ausīm bija šie mazie tranzistori. Likās, ka bez tā nekur nevar iet! Nekur! Tiklīdz kaut kas notika, uzreiz nāca ekstra sludinājumi, kas bija jāpasaka, – vajag to vai šito," viņa apraksta.

Eglīte atminas, kā viņas maiņas beigās ēterā izskanējis sludinājums, ka barikāžu sargiem uz Brasas tilta trūkst ēdamā. "Man nāk raudiens to atcerēties, bet mēs ar vīru aizbraucām uz Ropažu, tolaik Gagarina ielas maizes ceptuvi, iegājām caurlaidē un teicām: vai jūs mums varētu iedot maizīti, ko aizvest cilvēkiem? Un mums iznesa divas kastes ar siltu maizīti," ar aizkustinājumu stāsta Eglīte.

Ar Barikāžu muzejā apskatāmo režisora Zigurda Vidiņa "Super VHS" kameru tika uzņemtas vienas no bagātīgākajām barikāžu laika liecībām Rīgā, tai skaitā satricinošie kadri no apšaudes Bastejkalnā un ievainotā operatora Gvido Zvaigznes izdzišana Rīgas 1. slimnīcā.

Neilgi pirms barikādēm viņi bija vienojušies strādāt kopā ar dokumentālistu Juri Podnieku. Piektdienas vakarā pirms barikādēm Podnieks devās filmēt uz Viļņu un fiksēja šausminošos notikumus pie radio un televīzijas torņa, kur no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm gāja bojā 14 cilvēku. "Šie kadri vēlāk apstaigāja pasauli, bet es tos svētdienas vakarā redzēju televīzijā, jo ar bērniem biju laukos. Pirmdienas rītā jau biju Rīgā, savā studijā, un sāku filmēt Doma laukumā," atceras režisors.

"Sāka šaut arī pa tiltiņa margām, kas ved pāri kanālam uz Iekšlietu ministriju, leca dzirksteles pa dzelzs režģiem. Es nogūlos pie viena koka blakus Gvido. Viņš toreiz bija ar kinokameru un praktiski nevarēja neko filmēt, jo jau bija pietiekoši tumšs. Sākumā pie mums bija arī Andris Slapiņš, viņam plecā bija "Betacam" kamera. Viņš brīdi pastāvēja un teica: es skriešu skatīties, kur ir Juris. Viņš aizskrēja uz tiltiņa pusi, kur bija skaņu operators Normunds Deinats un Juris Podnieks. Tur arī Andri nošāva," kā šodien atceras Zigurds Vidiņš.