Dzīve & Stils / Sarunas
Latvija ir valsts ar vienu no augstākajiem pašnāvību statistikas rādītājiem gan Eiropas Savienības, gan visas pasaules līmenī. Imelde Podiņa un Andželika Jaunzema ir divas jaunas sievietes ar līdzīgu skarbu dzīves pieredzi – abām brāļi izdarījuši pašnāvības. Ko tas nozīmēja ģimenei, kas sabiedrībai un valstij būtu jāsaprot un jādara, lai risinātu samilzušās problēmas garīgās veselības jomā? Par to abas sievietes dalījās pārdomās LTV raidījumā “Saknes debesīs.”
“Es vienmēr esmu bijusi citādāka,” saka Samanta Tīna. Par to dziedātāju apsaukāja skolā, pēc TV šova, un arī tagad viņai nereti nākas uzklausīt pārmetumus. Tas Samantā Tīnā ir radījis agresiju un dusmas, ar ko viņa mācās tikt galā, ejot sevis pieņemšanas ceļu. “Pašvērtējums ir pats svarīgākais. Ja ir ļoti zems pašvērtējums, loģiski, ka tu sevi neapzinies tādā resursā, kāds tev ir dots. Tu sev šo resursu esi pazeminājis. Jāsaprot, ka tava atšķirība ir tava īpatnība, unikalitāte,” pārliecināta ir Samanta Tīna.
Pagātnes izrunāšana ir ļoti būtiska - tā var būt kā globāls vai nacionāls psihoterapijas seanss, Latvijas Radio 1 raidījumā “Monopols” atzina Vidzemes Augstskolas rektors un asociētais profesors Gatis Krūmiņš. Paralēli pētnieciskajam darbam, viņš aizraujas ar mūziku, kas ļauj uz lietām paraudzīties caur improvizāciju.
Nākotnes baznīcai ir jāiesaista plašāks sabiedrības loks – vīrieši, sievietes, bērni, dažādas paaudzes, uzskata Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas pasaulē mācītāja Dace Balode. Šobrīd Latvijā, līdzīgi kā citviet pasaulē, baznīcu galvenokārt apmeklē sievietes, kuras tur ir uzņēmušās ļoti daudzas praktiskās rūpes, sarunā ar LTV raidījuma “Saknes debesīs” autoru Ilmāru Latkovski atzina Balode.
Vilnis Sosārs, ārsts ar ilggadēju un augstu vērtētu onkologa, algologa un paliatīvās aprūpes speciālista pieredzi, atzīst, ka ir pret eitanāzijas likuma pieņemšanu šobrīd. Ārsts norāda, ka pagaidām to legalizēt būtu pāragri – vispirms jāuzlabo paliatīvā aprūpe. Taču Sosārs atzīst diskusijas nepieciešamību.
Distopiskās nākotnēs vīzijās bieži tiek rādītas pasaules, kurās cilvēki viens otram neuzticas. Valdība vai kopienas līderis kultivē savstarpējo neuzticību, vienlaikus pieprasot aklu uzticību valsts vadītājam. Šādi režīmi pieredzēti arī pasaules vēsturē. Cilvēki ir pieļāvuši neskaitāmas kļūdas, izvēloties, kam uzticēties. Arī katra individuālā ikdiena ir piepildīta ar lēmumiem par uzticību – jāizraugās, par ko balsot, kuru mediju lasīt, kuram ārstam prasīt padomu. Problēma gan, ka kļūdas gandrīz vienmēr ir ieraugāmas tikai pēc kāda laika. Nākotnē, kurā turpināsim runāt par tehnoloģiju attīstību, mūsu pašu spējas izvērtēt, kam uzticēties, tiks arvien pārbaudītas.
ASV ilgdzīvojošajā seriālā "Zvaigžņu ceļš" ir attēlota pasaule, kurā faktiski neeksistē nauda – cilvēce ir atklājusi neierobežotas enerģijas avotus un tehnoloģiju, kas ļauj no zila gaisa materiālizēt jebko. Cilvēki dzīvo neierobežotu resursu pasaulē. Proti, izteikti atšķirīgā no šībrīža pasaules. Lai gan, strikti runājot, naudas daudzumu (kura šobrīd ir digitāla) ierobežo tikai monētārās sistēmas un valsts pieņemtie ekonomikas principi, tikai retais var atļauties sev ikdienas dzīvē neatteikt. Nākotnē būs jauni izaicinājumi – cilvēku skaita pieaugums un robotizācija.
Ne pārāk simpātiskajam nakteņu ģints augam - kartupelim - eiropieši simtiem gadu nespēja uzticēties. Reliģiskas aizdomas un nezināšana, kā pagatavot, uz brīdi aizkavēja brūnā bumbuļa izplatību. Tomēr, reiz nonācis Eiropas virtuvēs – kartupelis tur iekārtojās uz palikšanu. Tagad kartupeļi atrodami teju visur - gan uz turīgākiem, gan trūcīgākiem galdiem. Tas iedvesmoja mūs uz klimata pārmaiņu ietekmēto nākotni paskatīties caur kartupeļa prizmu un uzdot jautājumu – vai nākotnē kartupeļus Latvijas zemē maz vispār varēsim izaudzēt?
Vai, attīstoties zinātnei, esam piekļuvuši tuvāk mūsu paralēlajai pasaulei – miegam un sapņiem? Kā gan iespējams dzīvot saldi, ja mūsu ikdienu pārpludina negatīvās ziņas? "Nobrieduši cilvēki pēc negatīvajām ziņām tik ļoti netiecas," novērojusi Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja, profesore, medicīnas doktore Gunta Ancāne. Viņa intervijā Latvijas Radio 3 stāsta, ka visi sapņi ir ļoti labi – arī tie, kuri ir šķietami negatīvi, jo palīdz saprast, kā tu patiesībā jūties.