Politiskās partijas APVIENĪBA JAUNLATVIEŠI programma un mērķi dalībai Eiropas Parlamenta vēlēšanās:

Vēlamies skaļi paust no Eiropas Parlamenta tribīnes visu to, kāpēc esam kļuvuši par vienu no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā (turpmāk ES). Deviņdesmito un divtūkstošo gadu politiķi bija nekompetenti, vai, iespējams, korumpēti. Visdrīzāk, abi šie faktori kopā, kā rezultātā Latvija iestājās ES uz ļoti neizdevīgiem nosacījumiem, ko izmantoja citas ES valstis pret mums. Rezultātā, tika iznīcināta rūpniecība, lauksaimniecība, banku sektors, izglītības un medicīnas sistēma un neatgriezeniski iedragāta demogrāfija. Tas ir paveikts apmaiņā pret visnotaļ simboliskiem un nelietderīgi izmantotiem ES maksājumiem un aizdevumiem, kas pārvērta Latviju no potenciāli spēcīgas ražotājvalsts un Eiropas mēroga konkurentu par vienkāršiem citu ES valstu produkcijas patērētājiem ar lielu ārējo parādu un atkarību no Skandināvu, ASV un citām ārzemju bankām. Par to beidzot ir jāizdzird ne tikai ES birokrātiem un ierēdņiem, kas to labi zina (jo paši to izplānoja un ieviesa), bet arī iedzīvotājiem katrā ES dalībvalstī.

Esam par vienlīdzīgām visu dalībvalstu tiesībām, nodrošinoties pret jaunajā ES līgumā paredzētās ieceres, ka jaunu regulu apstiprināšanai vairs būs nepieciešamas tikai četru piektdaļu dalībvalstu balsis, kas atņem veto iespējas mums neizdevīgām vai pret Latvijas vērtībām un kultūru vērstām iniciatīvām. Esam par visu Latvijas pamatiedzīvotāju interešu aizsardzību.

Esam par caurskatāmību visos Eiropas Komisijas slēgtajos līgumos, jo īpaši jaunā ES līguma ar Pasaules veselības organizāciju (turpmāk PVO), jeb tā saukto “Pandēmijas līgumu” kontekstā, kas paredz digitālus sertifikātus un vēl drastiskākus mērus un ierobežojumus, tajā skaitā vārda brīvībai, jaunas, iespējams, mākslīgi izveidotas, pandēmijas gadījumā, ko pēc jaunā līguma ratificēšanas PVO pēc saviem ieskatiem varēs izsludināt jebkurā brīdī. Esam par visu Covid-19 laikā saslēgto līgumu ar farmācijas kompānijām atslepenošanu, nepieļaujot turpmāk šādu praksi.

Esam par skaidras naudas aprites saglabāšanu, nodrošinoties pret ES plāniem ieviest dalībvalstīs Centrālās Bankas digitālo naudu (jeb CBDC), kas radīs totālu kontroli un nesamērīgi ierobežos cilvēku brīvību un finansiālo neatkarību, radīs privātuma riskus. Alternatīva šādas valūtas ieviešanai ir Latvijas nacionālās valūtas Lata atjaunošana, kas kalpotu kā mūsu ārējo parādu un ekonomikas regulēšanas instruments un nacionālās identitātes simbols.

Esam par ģimeniskām vērtībām, nevis sabiedrībā nepieņemtās Stambulas konvencijas izpausmēm, ko tieši milzīga ES spiediena rezultātā Latvijas politiķi ir ratificējuši. Vēlamies izstāties no Stambulas konvencijas pēc iespējas ātrāk, izprotot šī dokumenta patiesos slēptos riskus ilgtermiņā. Iestājamies par tradicionālo, tostarp, kristīgo vērtību un latviskās dzīvesziņas aizsardzību, ko apdraud gan LGBT+ propaganda skolās, gan haotiskā ES migrācijas politika un potenciāli vēl masveidīgāka migrantu ieplūšana.

Kategoriski nosodām notiekošo grāmatu iznīcināšanu Latvijas bibliotēkās, kura tiek realizēta saskaņā ar ES rekomendācijām un vadlīnijām par digitalizāciju. Iestājamies par grāmatu un visa veida Latvijas kultūras mantojuma aizsardzību un saglabāšanu.

Iestājamies par Latvijai izdevīgu enerģētiskas politiku. Pietiek mānīt Latvijas sabiedrību, ka valstī, kurā ir trīs lieli HESi un divi TEC, vienīgais elektroapgādes risinājums ir savu saražoto elektrību pašiem pēc tam pirkt atpakaļ Nordpool brižā ar vairākkārtēju sadārdzinājumu par vairāksolīšanas cenām. Iestājamies par kompensāciju pieprasīšanu no ES gadījumos, kad ES politika liedz Latvijai izmantot sev izdevīgākos enerģētikas risinājumus.

Vēlamies aizsargāt vietējo ražotāju un pakalpojumu sniedzēju tirgu, kā to gudrākā (t.sk. slēptā) veidā dara citas ES valstis. Šādas politikas neesamība Latvijā ir gandrīz pilnībā iznīcinājusi vietējos lauksaimniekus un ražotājus un plaši atvērusi durvis ārvalstu produkcijas un veikalu ķēžu ienākšanai, ko politiķi, maldinot sabiedrību, sauc par investīcijām. Mūsu plauktos ir jābūt Latvijā, nevis Vācijā, ceptai maizei.

Pieprasām Eiropai kompensēt Latvijai radītos ilgtermiņa zaudējumus, piespiežot mūs aizvērt mūsu ražotnes, likvidējot kuģu floti un pašmāju banku sektoru. Visuzskatāmāk - cukurfabriku likvidācija, kas ekskluzīvi bija izdevīga Dānijas korporācijai Dansukker, kuras cukurs ar nosaukumu “Jelgava” tagad atrodas visos Latvijas veikalos. Salīdzinoši nelielās kompensācijas par šo ražotņu aizvēršanu gandrīz 20 gadus atpakaļ nav samērojamas ar tiem miljardiem, ko šie uzņēmumi būtu pienesuši Latvijas ekonomikai, apgādājot visu Baltiju un citas Eiropas valstis ar cukuru šajā periodā.

Iestāsimies par visvērtīgāko Latvijas resursu un to peļņas saglabāšanu Latvijas valstij – meži, ostas, AirBaltic, HESi, TECi un citi stratēģiski svarīgie resursi, kas ir jāaizsargā no starptautiskajām korporācijām un privatizācijas.

Iestājamies par lauku skolu attīstību, nevis slēgšanu. Tas ir mūsu kultūras un valstiskuma pamats. Līdzekļu trūkums ir politiķu manipulatīvas atrunas. Skolu un pasta nodaļu slēgšana veicina cilvēku aizplūšanu uz Rīgu un ārzemēm, tādā veidā atstājot tukšus laukus un mazās pilsētiņas. Ir jāpārskata resursu tērēšanas prioritātes un jāiegulda nepieciešamā nauda laukos, lai tieši veicinātu to apdzīvotību un attīstību, kā to dara citas valstis.

Iestājamies par Latvijas apstākļiem piemērotu un izdevīgu vides politiku, nevis ES uzspiesto zaļo kursu un klimata pārmaiņu retoriku, kas Latvijai nav aktuāla un ir kārtējā finansiālā nasta. Latvija ir bagāta ar mežiem, upēm, ezeriem un laukiem. Tieši ES realizētās politikas dēļ esam kļuvuši par neindustriālu valsti, kurā praktiski nenotiek starptautiska mēroga ražošana un dabas piesārņošana, turklāt iedzīvotāju skaits Latvijā turpina sarukt. Nav pieļaujams aplikt Latviju ar industriāli aktīvajām valstīm līdzvērtīgām dabas resursu kvotām.

Pretēji citu partiju nereālistiskajiem solījumiem, skaidri apzināmies, ka esošā Latvijas ietekme Eiropas Parlamentā ir ierobežota. Un tas ir tāpēc, ka visi līdzšinējie Latvijas deputāti ir gadiem uzstājušies ar garlaicīgām runām, kuras pārsvarā neviens pat neklausās, kā arī nodarbojušies ar pazemīgu paklausību ES institūcijām, baidoties iebilst Briseles birokrātiem. Mēs apzināmies, ka augstāk minētās pārmaiņas ir iespējamas, ja par tām pirmām kārtām jau paši sāksim runāt no EP tribīnes. Ir jāpievienojās citu ES valstu tautas balsij, kas par šīm lietām jau runā, tādā veidā parādot reālo situāciju, ka Eiropā ir problēmas un iedzīvotāji vēlas tās risināt, nevis klausīties politiķu kārtējās pasakas, cik viss ir lieliski. Tā arī būs jaunā ES politika un jaunā Eiropa, kur cilvēki paši lemj par savu valstu likteņiem, nevis kalpo globālām korporācijām un ilggadēji korumpētiem politiķiem.