Īrijā Kristīne pazīstot ļoti daudzas vientuļās mammas no Latvijas. "Mēs ceturtdienās ejam uz pastu pakaļ naudai, un tur jau visi tai rindā stāv. (..) Daudz, ļoti daudz. Ir daudz tiešām."

Uz pastu pēc naudas jāiet obligāti – ja neieradīsies, prasīs, kāpēc nebiji. Īri rūpējas, lai cilvēki nekrāptos un pabalstos izmaksāto naudu tērētu uz vietas. Tāpēc tikai trīs nedēļas gadā drīkst būt ārpus valsts. Ja izbrauc biežāk un sociālais dienests to uzzina, pabalstu var samazināt.

Kristīne negrib, ka viņu intervē visu klātbūtnē. Kamēr viņa iet iekšā, Latvijas Radio žurnāliste stāv ceļa otrā pusē un vēlāk pastā ienāk viena. Tajā brīdī nekādas ''desu rindas'' te nav. Pasta darbiniece saka, ka skolas laikā jāgaida ilgāk, tad vecāki biežāk nāk vienā un tajā pašā laikā. Latvijas Radio tur viesojās vasarā, atvaļinājumu laikā.

Nākamreiz Kristīne satikta pie pasta. Viņa tikko nopirkusi skrejriteni dēlam un stāsta par dienas plāniem: "Ieskriesim pumpaškā [lietoto apģērbu veikalā]. Aizskriesim uz krievu veikalu. Tur jau mēs to svaigi gaļu ņemam. Tad miers un Dievs, pārpīpēsim vienu otru cigareti un tad mājiņā."

Kristīne stāsta, ka ciemojas pie citām vientuļām mātēm, piemēram, rīko bērnu dzimšanas dienas. Visas samet naudu un bērniem izīrē piepūšamo rotaļu pili.

"Te ir vairāk izdevību – nu, tu vari atļauties nosvinēt to dzimšanas dienu bērnam. Latvijā ir katastrofiski. Man ir labākā draudzene Liepājā no skolas laikiem. Tagad viņa palikusi viena pati, pazaudēja vīru – 36 gadi un ar četriem bērniem. Lai Dievs stāv klāt! Es kā vientuļā māte, jā, cik es varu, tik es palīdzu," stāsta Kristīne.

Latvijā vienai ar bērnu būtu ļoti grūti. "Šeit ir labāk. Latvijā es tā nedzīvotu kā te. Tas pirmais – palīdzība, jo tagad bērns iet uz skolu. Latvijā tagad skolai dod to naudu? (..) Latvijā jau tur izdzīvo, nevis dzīvo. Kad paklausos, piezvana no Liepājas. Liepājā pārsvarā jau strādā uz to uz tām firmām, kas trusenes [apakšbikses - red.] šuj. 300 pa mēnesi! Lai man iedotu 300 un pateiktu - ej Latvijā dzīvo pa 300 eiro. Džīzes Kraist! [Jēzus Kristus - red.] Ko es darītu, es nezinu."

Kristīne Īrijā stāv arī virtuālā rindā – gaida, kad viņai piešķirs sociālo māju. "Daudzi jau ir saņēmuši. Es nesaprotu, kā viņi izdala tās mājas, ļoti jocīgi. Jo citi stāv trīs gadus, citi stāv divus gadus, stāv astoņus gadus, citi stāv 11."

Īrijā valda dzīvokļu krīze, tāpēc valsts ceļ jaunus dzīvojamo māju rajonus. Tie ir divstāvu dzīvokļi ar atsevišķu ieeju un savu pagalmu. Ja ģimenē aug viens bērns, tad māja būs ar divām guļamistabām – vecākam un bērnam. Ja divi, tad atkarībā no abu dzimuma - brālim un māsai katram būs sava istaba.

Pagājušajā gadā Kristīne bija rindā ar 800.numuru, tagad – 363. Kristīnei ir lieli plāni – valsts iedoto īpašumu dažos gadījumos var izpirkt. "60% atlaide tad, pat 65%. Tai skaitā tos gadus, ko maksāji, arī iet nost. Es arī tā darīšu. Krov iz nosa [asins no deguna - red.], es iešu, rukāšu, četrrāpus es iešu strādāt, un es izpirkšu to māju," saka sieviete.

Pie Kristīnes pirmo reizi viesojas arī pārbaude: "Viņi zina, ka es rindas kārtībā gaidu māju. Un viņi atnāca skatīties, kādos apstākļos es tagad dzīvoju. Piemēram, ja ļoti slikti, tad viņi paātrinās to kārtību." Sievietes pašreizējā dzīvesvietā ir problēma ar logiem: "Baigās šķirbas. Un man riktīgi jālīmē ciet katru rudeni."

Kristīnes dzīvojamā istabā plauktā žāvējas liepziedi. Tie vākti Īrijā. "Tos mēs ar dēliņu gājām, lasījām." Dēls gan prasījis, kas tas ir, tāpēc viņa pastāstījusi.

Kristīne raksturo dēlu: "Viņš man ir mīļš. (..) Viņš dzīvniekus mīl. (..) Viņš ir dāsns. Es arī esmu dāsna."

Gan Kristīnei, gan viņas dēlam, kurš piedzima Īrijā, ir tikai Latvijas pase. Toreiz bija domājusi, ka brauks atpakaļ uz Latviju. Plāni mainījās.

Kristīne saka, ka Latvijā neesot, pie kā braukt. Māte ir dzīva, bija ciemos arī Īrijā, bet viņām nav tuvu attiecību. "Vienīgais, ko es varu, aizbraukt pie māsas, pie savas labākās draudzenes. Un apkopt kapiņus savējiem, un viss. A tā, lai es tur atgrieztos... Lai Dievs stāv klāt, man bail padomāt. Mana māja – Īrija," saka Kristīne.

Kristīne domā, ka arī dēls paliks tepat: "Viņš uz Latviju nebrauks, bet viņam nenormāli patīk Latvija. (..) Viņš saka – mamma, tu zini, Latvijā tik daudz mežu, tik daudz koku. Mēs aizgājām uz mežu rudenī, kad sēnes bija. (..) Jā, viņš bija pārsteigts, viņam ļoti patīk. Kad mēs braucām no Rīgas uz Liepāju, tie koki un tās pļavas, un viņš saka – man tas ļoti patīk! Tas ļoti patīk."

Tu esi laimīga? Kristīne brīdi klusē. "Es varu teikt – jā, jo citiem vēl ir trakāk. Jā. Jā. Rokas, kājas, galva ir. Māja ir, bērns ir. Galvenais, lai visi būtu veseli. Esam paēduši, apģērbušies, neesam [klajā] laukā. Lai cik man dzīvē negāja grūti, es nepazudu un es dzīvoju. Un es neteikšu, ka es dzīvoju sliktāk par citiem. Jā, es esmu laimīga. Kā ir, tā ir."