"Ja esi izvedis kaut vienu, jau velti neesi nodzīvojis dzīvi"

Kopā ar brīvprātīgajiem Volodju un Vitaļiku pabraucam zem norautas augstsprieguma elektrolīnijas Bučas privātmāju apkaimē. Elektrības vadi pārkārušies pāri ceļam veido tādus kā vārtus. Volodja uzmanīgi izvada automašīnu cauri tiem.

Krievijas karaspēks šajā apkaimē pavadījis apmēram mēnesi. Atkāpies tas ir marta beigās, atstājot aiz sevis izpostītas mājas, mīnētas ielas un simtiem civiliedzīvotāju līķu.

Iekļūšana Irpiņā, Bučā un Borodjankā aprīļa sākumā ir apgrūtināta – visu laiku tiek noteiktas komandantstundas, kuru laikā teritorijas īslaicīgi vai uz vairākām dienām pilnībā tiek slēgtas. To laikā sapieri atmīnē ielas, bet karavīri meklē no okupantu armijas pamukušos vīrus, kas varētu slēpties kaut kur apkaimē, bet ukraiņiem padoties negrib.

Man tomēr paveicas atrast šauros logus, kad Kijivas pievārte ir atvērta, un šajās dienās apmeklēt to. Uz vietas sajūtas ir drusku spocīgas. Vēl pavisam nesen, pirms "Krievu pasaules" karavīru ierašanās, te kūsāja dzīvība. Te ir uzceltas jaunas, skaistas mājas, labiekārtoti parki – lieliska vieta ģimenēm ar bērniem! Tagad – karā sapostīta dzīvojamā kvartāla vidū – vējā viegli šūpojas tukšas bērnu šūpolītes un vienīgā dzīvā radība te ir prāvs runcis ar rozā medaljonu pie kaklasiksniņas, apkaimē klīst arī pāris izbadējušies tīrasiņu suņi.

Tomēr gluži viena arī neesmu.

Netālu no Irpiņas tilta esmu sastapusi Volodju un Vitaļiku – divus vietējos brīvprātīgos, kas gatavojas doties uz attālākiem Irpiņas un Bučas apkaimes nostūriem, lai turienes iedzīvotājiem aizvestu saziedoto pārtiku. Viņi piekrita, ka dodos līdzi.

Volodja ir neliela auguma šiverīgs vīrs. Vietējais no Irpiņas. Uz šejieni ar ģimeni pārcēlies pirms pāris gadiem, kad bēga no Luhanskas. Tur ukraiņi jau astoto gadu karo ar Krievijas atbalstītajiem separātistiem.

Volodja stāsta, ka Luhanskā pieredzēto gan nevar salīdzināt ar to, kas noticis Kijivas pievārtē: "Ziniet, Luhanskā nebija elle. Luhanskā bija vienkārši slikti, elle bija šeit."

Otro reizi mūžā pamest savas mājas Volodja ar sievu nav gribējuši, tāpēc palikuši uz vietas Irpiņā, labi zinot, ko nozīmē karš.

Braucam pa ielu, kur no ēkām gandrīz nekas vairs nav palicis pāri. Ir drupu kaudze un apdegušu automašīnu karkasi pie tās, ceļa malā asfaltā – ieurbies nesprādzis lādiņš. Pie tā piestiprināta krāsaina lente, lai kāds neuzbrauc virsū.

"Lūk, skatieties – te notika vissīvākās cīņas. Šo visu paveikuši mūsu "biedri" – atbrīvotāji," nosaka Volodja.

Ukrainas aizstāvjiem Volodja nevar pievienoties, jo viņam ir astma, taču viņš atradis citu veidu, kā būt noderīgam. Viņš palīdzējis evakuēties no Irpiņas un apkaimes citiem cilvēkiem.

"Jūs neticēsiet, bet šajā automašīnā ielien 8 cilvēki," viņš saka. Volodjas auto pēc skata ir neliels mūžu nokalpojis „Volkswagen". "Arī bagāžniekā cilvēki sēdēja ar somām".

Jautāts, cik viņam izdevās izvest, Volodja saka: "Nu, vairāk par vienu. Vai tas ir pietiekoši? Ja vismaz vienu esi izvedis, jau velti neesi nodzīvojis dzīvi. Teikšu tā, no visiem, kurus es vedu, nevienu cilvēku mēs nepazaudējām pat tad, kad notika apšaudes. Visi mūsējie ir dzīvi un veseli."

Katrs brauciens bijis izaicinājumu pilns.

Vienīgais ceļš uz Kijivu ir caur pussagrautu tiltu pāri upītei, taču, lai nonāktu līdz tam, bija jāšķērso neliels ceļa posms, kas ved caur klaju apkaimi. Šī vieta ir labi pārredzama no attāluma, un Krievijas karaspēks šo posmu pastāvīgi apšaudīja. Bēgļiem nelīdzēja arī uzraksts "bērni", ko daži bija pielīmējuši pie automašīnām – tās vienalga tika cauršautas.

"Minimālais ātrums, ar kādu varēja braukt uz tiltu bija 60 – 80 kilometri stundā, savādāk pa mums ar mīnām... katru trešo minūti lidoja mīna. Mums bija uzdevums trīs minūšu laikā paspēt pārbraukt no apļa līdz tiltam, izsēdināt cilvēkus – ātri, lai viņi paspētu paskriet zem tilta, un mums vajadzēja ātri tikt atpakaļ, jo jebkurā mirklī varēja lidot mīnas," atceras Volodja.

Vīri novērojuši, kurās stundās apšaude ir intensīvāka, kurās mazāk – tajos laika posmos arī organizējuši izbraukumu līdz tiltam. Volodja novērojis, ka aktīvāk šāva stundās, kad izziņota cilvēku evakuācija. Tad nebrauca. Taču arī citur bija jāuzmanās.

"Te uz mani tanks šāva, negribu izteikties…"

"Kad mēs izvedām cilvēkus, man adrese bija tieši šeit paņemt cilvēkus, bet te jau krievi stāvēja. Mūsu čaļi šajā mājā... te es izbraucu, te viss bija sagrauts, te līķi stāvēja uz ceļiem, šajā mājā gandrīz 30 līķi gulēja – mūsu miermīlīgie iedzīvotāji, kuri bija uzspridzināti," viņš atceras.

Krievijas karaspēkam Irpiņu līdz galam pilnībā tā arī neizdevās ieņemt. Uz vietas notika sīvas kaujas. Tā bija marta otrā puse, kad jau pārvietošanās pa dažām ielām bija ļoti liels izaicinājums – neuzbraukt mirušo cilvēku līķiem, neuzbraukt – mīnām, kas ir pa pilnam, un izvairīties no apšaudes.

Visu šo periodu naktis Volodja kopā ar sievu pavadījis piemājas pagrabā, bet pa dienu gluži kā uz darbu gājis, cenšoties izvest no apkaimes citus cilvēkus. Prombraukt gribētāji bijuši visu krievu okupācijas periodu, pat vēl pēc tam.

"Mums nebija sakaru. Mēs kāpām uz mājas augšējo stāvu. Atnāca īsziņa, uz "Viber" kaut kas un mēs braucām uz tām adresēm. Mēs pat nezinājām tos cilvēkus. Vienkārši atnāca adrese – iela tāda, māja tāda, 3 cilvēku. Bet patiesībā, kad atbrauc, tur stāv 8, 9 cilvēki no kaimiņmājām... nu, mēģinām viņus šajā mašīnā sabāzt. Tur sunīši, tur kāds, kas saka, ka nebrauks... mēs viņu aiz rokām, kājām mašīnā – cilvēki viņu tur, jo es nepametīšu... tā, lūk, bija. Ļoti, ļoti…" viņš aprauj stāstu.

Kā to varēja izturēt?

"Normāli. Godīgi pateikt? Dzērām katru dienu. Bet to nesakiet, sieva man par to sadod katru dienu, jo es vispār nedzeru," atzīst Volodja.

Tādi kā viņš, kas veduši ārā cilvēkus, kopumā bijuši astoņi. "Divus nogalināja, seši palikām," nosaka Volodja.

"Pāri mums visiem ir Dievs, mēs vēl paskatīsimies, kurš locīsies"

Kad Krievijas karaspēks atkāpies, uz Kijivas pievārti sākusi nākt palīdzība, ieradies arī liels skaits brīvprātīgo, kas dažādos veidos palīdz, un Volodja savu darbību pārorientējis – tagad viņš cilvēkiem izvadā ēdienu, ko ļaudis Kijivā un citviet saziedojuši šīs apkaimes iedzīvotājiem.

Esam atbraukuši līdz vietai Bučā, kur no vienas puses slejas daudzstāvu dzīvojamās ēkas, no otras – atrodas privātmāju sektors. Apstājamies, Volodja atver mašīnas durvis.

"Labdien! Vareņņikus vajag jums, gatavus jau – tikai uzsildi un ēd! No Ļvivas."
"Mēs esam pieci cilvēki," atbild sieviete.
"Nu, mēs atstāsim jums un jūs sadaliet."

Uz ielas satiekam slaidu sievieti ap gadiem četrdesmit. Viņu sauc Inna, pēc profesijas viņa ir angļu valodas skolotāja un viņai ir trīs bērni. Kopā ar Innu uz ielas atrodas viņas vecākais dēls - pusaugu puika, kas iztiepies jau garāks par mammu. Abi devušies iznest atkritumus, kad Volodja viņus uz ielas pamana un piedāvā vareņņikus.

Inna labprāt ņems vareņņikus. Kamēr Volodja tos sagatavo līdzņemšanai, mēs aprunājamies.

"Mums bija interesanti... mums nav pagrabu," atceras Inna. Uz jautājumu, kur viņi slēpās, sieviete vien atbild: "Mēs lūdzāmies."

Visu Krievijas karaspēka okupācijas periodu Inna ar ģimeni pārlaidusi savā mājā. Pieredzējuši šausmīgas dienas. Arī brīžus, kad Krievijas karavīri nāk iekšā mājā. Tādas bijušas daudzas reizes, stāsta Inna.

"Dažādas bija brigādes. Pirmā brigāde bija... Man ievainoja kaimiņieni, lādiņš trāpīja viņas mājā, un viņai no rētas tecēja ārā asinis gluži kā no krāna ūdens. Es panikā skrēju pēc krieva. Es biju stresa stāvoklī un pirmā doma bija, ka viņam ir jābūt līdzi kaut kam no aptieciņas un ka viņam man ir jāpalīdz... viņu sauca Šamils un es viņam palūdzu aiztaisīt rētu, mēs ar Šamilu kopā aizšuvām rētu," stāsta Inna.

"Bija ļoti patīkams cilvēks, esmu pateicīga Dievam par šo cilvēku. Viņš nāca pie manis reizes trīs, vēl arī ārstu atveda. Viņš bija labs cilvēks," saka skolotāja/

"Nākamā brigāde atnāca – zvēri! Briesmīgi zvēri! Tas bija specnazs. Viņi bija ar granātmetējiem, viņi aplaupīja mājas, tad sāka visus aplaupīt. Tie bija briesmīgi cilvēki, ļoti briesmīgi, es lūdzos Dievu, lai mēs paliekam dzīvi un neizvaro mani un meitiņas, jo bija tuvu tam... Bija ļoti bail."

"Viņi man un trīs bērniem teica palikt mājās, bet vīru – uz pagrabu, vīru mēs ņemam līdzi… Es reaģēju – ieķēros vīrā un teicu, ka vīru vienu nelaidīšu prom! Viņi saka – nu, sievietes neiet, es atbildu – man viss, es iešu! Es ieķēros viņā un teicu, ka es viņu nelaidīšu vaļā. Es zināju, ka viņus tur šauj nost, bet es esmu sieviete – viņi apjuka, teica, ka uzprasīs galvenajam... piezvanīja pa rāciju kaut kam un teica, ka sieviete grib iet līdzi. Viņi apjuka un bija pārsteigti. Pēc tam mēs gājām līdzi vīram uz pagrabu. Viņu tur bija daudz, varbūt kādi astoņi, varbūt vairāk, bet es neskaitīju. Tur bija galdiņš, uz kura stāvēja dolāru kaudze… (..) tur sāka mūs pratināt. Pēc tam teica, lai mēs pārceļamies uz turieni – šo pagrabu, bet es atteicos."

"Teicu, mēs šo māju neesam cēluši un mēs te arī nedzīvosim! Viņš teica – un ko tu darīsi, kad tavā mājā trāpīs bumba un tavā acu priekšā sadedzinās tavu bērnu? Sāka mani šantažēt ar maniem bērniem. Es atbildēju – neiešu, un vīru savu neatlaidīšu! Es vienkārši nostājos priekšā savam vīram, nosedzu viņu un teicu – es pirmā, jebkurā gadījumā... un viņi mūs nenošāva, mūs atstāja."

No Krievijas speciālo uzdevumu vienības atvadījušies šādi: "Pēc visa tā viņš man beigās saka – nu, labi tevi nenogalinās, bet tavu bērnu – nu, iedomājies, kā tava meitiņa uz zemes locīsies no sāpēm, tev tas šķiet normāli? Es pagriezos uz viņu un teicu – pāri mums visiem ir Dievs, mēs vēl paskatīsimies, kurš locīsies – es, mana meitiņa vai tu. Viņš atbildēja: Nu, vācies prom no šejienes!"

Laikam jau pieredzētās šausmas vai mana sejas izteiksme, to klausoties, liek Innai uz atvadām sirsnīgi apskaut mani, svešu cilvēku. Vienojamies, ka viss smagākais ir pāri.

Inna paņem vareņņikus, mēs ar Volodju un Vitaļiku braucam tālāk.

"Mēs izlūdzāmies sev labus bandītus"

"Vai jums ampicilīns ir? Antibiotikas, meitenīt, man ir plaušu karsonis laikam, man jau trīs dienas 39 un četri un nekrīt," mani uzrunā pensijas vecuma kundze. Viņa stādās priekšā kā Nadzija. Mēnesi pavadot pagrabā, esot sasirgusi.

Ārstu nav. "Kāds ārsts? Mēs paši sev ārsti! Mēs 30 dienas esam nosēdējuši... kā to labāk pateikt, pagrabā nosēdējuši."

Karā uzlidojumos cietis Nadzijas mājas jumts, bet paši palikuši veseli, arī okupanti fiziski nav nodarījuši pāri.

"Ziniet, mēs lūdzāmies laikam pa tūkstoš reizēm dienā. Mēs izlūdzāmies sev labus bandītus."

No spridzināšanas gan patvērušies par mata tiesu.

Nadzija atstāsta, kā Krievijas karavīri uzvedās, kad ienāca mājā: "Teica labdien! Tā pieklājīgi. Es saku: Labdien! Viņi prasa, kas pie jums ir. Es saku – vīrs ir un tur vēl Paša bija. Viņš saka: Un kas jums ir pagrabā? Mēs sakām – sunītis. Mēs izgājām, viņš saka: var citroniņu [granātu] nomest? Mēs sakām - nē, mums dzīvnieki ir, un tur kartupeļi, nevajag mest..(..).. īsāk sakot, paskatījās, pavīpsnāja un aizgāja. Mēs vēl skatījāmies, lai kaut ko nenomet."

7. martā atnākuši otro reizi. "Katrā mājā iegāja un teica – ziniet, mēs atlauzām veikalu, ejiet paņemiet sev ēdienu! Bet tur, izņemot šņabi, ņehrena nav un es taču nedzeru!" atceras Nadzija.

Viņa paņem no Volodjas vareņņikus, maizi sev un vēl dažiem cilvēkiem un lūdz man nodot ziņu kādiem citiem voluntieriem, ka viņiem ļoti vajadzētu sienu govīm. Siens uzlidojumā nodedzis. Vīrs zem lodēm ar nazi lasījis salmus pie mājas, bet barības bijis tik maz, ka gotiņas knapi spēj piecelties kājās.

Tikmēr pienākuši vēl pāris pensijas vecuma ļaudis. Volodja dala pārtiku un sanākušajiem parāda arī bērnu zīmējumus, kas ielikti līdzi pārtikai ziedojumu kastēs. Uz viena zīmējuma Ukrainas karte, uz otra – māja ar Ukrainas karogu.

"Te mūsu draugi ir nodevuši – skatieties, ar zīmējumiem. [Smejas] Mēs pat nezinām, kas te ir. Nāk vienkārši kastes, kādi bērni sūta. Parasti tas ir no Ļvivas," saka Volodja.

"Slava Ukrainai!" atbild kāda sieviete.

Atvadāmies un dodamies tālāk. "Šeit mums gulēja miris cilvēks, tūlīt paskatīsimies," pie kādas automašīnas Volodja apstājas. "Lūk, šeit saimnieku nošāva – čali, un viņa suns visu šo laiku pie viņa sēdēja. Mēs arī viņu pabarojām. Izsalcis, bet ne uz sekundi neatstāja savu saimnieku."

Tagad līķis ir savākts un arī suņa vairs nav. Vietējie stāsta, ka vīrietis nošauts vienkārši tāpat – brīdī, kad viņš ar riteni braucis mājās.

Dodamies tālāk. Gabaliņu tālāk satiekam Aleksandru. Viņš ir gara auguma izstīdzējis vīrs ar drusku tramīgu skatienu. Arī Aleksandrs okupācijas periodu pārlaidis savās mājās.

"Mūsu pagalmā ielidoja trīs raķetes, trīs raķetes! Viena nokrita četru metru attālumā – mēs bijām aiz sienas, kā mēs nenosprāgām... es nesaprotu," atceras Aleksandrs.

Volodja viņam piedāvā vareņikus un arī cepumus. Saldumu vietā Aleksandrs labprātāk vēlētos kādu stiprāku dzērienu, bet tā Volodjam nav. Aleksandrs stāsta, ka okupanti bija apmetušies pavisam netālu – rāda kaimiņu māju, kurā tie dzīvojuši. To apjož žogs.

"Viņi te nakšņoja. Mēs joprojām gaidām atmīnētājus. Tur ir suņi, es eju viņus barot, bet es eju tikai tur, kur suņi staigā. Mājā viņi izlauza durvis un logus, tā ir pāra māja – divām ģimenēm. Mājā es negāju iekšā," saka Aleksandrs.

Tā gan nebija vienīgā šīs apkaimes ēka, ko ieņēmuši Krievijas armijas pārstāvji.

"Šajā mājā viņi arī dzīvoja. Izgāja saimnieks nokliegties – "ej krievu kuģi na ***" un viņu nošāva, viņa līķis tur ļoti ilgi stāvēja. Otrs atnāca, viņu arī nošāva. Viņi stāvēja te, te uz šī stūra viņiem bija pamata lokācijas vieta," rāda Aleksandrs.

Pēc Krievijas karaspēka aiziešanas abu Aleksandra pieminēto vīru mirstīgās atliekas ir aizvestas, taču visi šīs apkaimes līķi vēl nav savākti.

"Ietinām palagā, un tā apglabājam. Zārka taču nebija"

Pārdesmit metrus tālāk mežmalā jau ilgāku laiku stāvot divu citu cilvēku mirstīgās atliekas, ko vietējie paši nav mēģinājuši aprakt, baidās, ka tur varētu būt mīnēts. Par līķiem informēta ir vietējās teritoriālās aizsardzības vienība, kas ir kaut kas līdzīgs mūsu Zemessardzei, un tās pārstāvji – divi jauni puiši aicina mani līdzi, lai apskatu šo "krievu atbrīvotāju" veikumu. Jāiet uzmanīgi, jo sapieri vēl nav bijuši.

Eju ļoti uzmanīgi nopakaļus, taču tāpat nejauši uzkāpju uz kādas vietas mežmalā, kur man zem kurpes rēgojas ārā kaut kas līdzīgs vadam.

"Nē, nē, nē...," mierina pavadonis. "Nāciet aiz manis, nekur nenogriezieties, labi?"

Nošautie cilvēki laikam mēģināja bēgt caur mežu, visdrīzāk mašīna ieskrēja kokā un viņus uz vietas nošāva.

Pēdu pēdā pa meža celiņu sekojot abiem, nonāku pie sudrabota džipa, kura korpuss izraibināts lielākiem un mazākiem ložu caurumiem. Es nemaz nemēģinu saskaitīt, cik to ir – varu vienīgi pateikt, ka šāvējiem lodes nebija žēl. To ir ļoti daudz.

Auto aizmugurējais stikls pilnībā izsists, bet priekšējais klāts divu priekšā sēdošo vīru asinīm.

"Visdrīzāk tas ir tēvs un dēls, jo viens ir jauns, otrs – vecs. Pagaidām personības neesam noskaidrojuši," stāsta teritoriālās aizsardzības vienības pārstāvis.

Pēc drēbēm spriežot, abi nošautie vīrieši ir civiliedzīvotāji, nevis kādi karotāji, kas cīnās pret okupantiem. Ķermeņi jau ir zilgani, puiši saka – ilgāku laiku stāvējuši.

Jaunākais, pie stūres esošais vīrietis saliecies pāri sirmgalvim. Vecā vīra pusē automašīnas durvis ir plaši atvērtas… izskatās, ka viņi vēl ar pēdējiem elpas vilcieniem mēģinājuši aizmukt no šiem "atbrīvotājiem".

Tālāk daļēji sabombardētas daudzstāvu dzīvojamās mājas priekšā sastopam Katarīnu. Sirsnīgu sievieti pensijas vecumā. Viņa stāsta, ka no viņas piecstāvu daudzdzīvokļu mājas lielākā daļa aizbraukuši projām, bet 12 cilvēki, ieskaitot divus cilvēkus ar īpašām vajadzībām, palikuši. Laiku pavadījuši daļēji pagrabā, daļēji dzīvokļos – visi kopā, viens otram palīdzot.

Krievijas karavīri viņus rūpīgi uzraudzījuši. Ja gribēja iziet ārā, bija jāpiesien kaut kāds apsējs no baltas krāsas drēbes, un rokas visu laiku bija jātur gaisā – tas viņiem paticis.

"Teica, ka jābūt apsējam. Baltam. Un dokumentiem kabatā. Obligāti bija jātur rokas gaisā, obligāti! Ja nebija rokas gaisā, tēmēja ar automātu," stāsta Katarīna.

Kādu arī nogalināja, viena sieviete te ir apglabāta, viņai krustiņš stāv. Nogalināto sauc Inna. Viņa nejauši trāpījās zem apšaudes. Viņai bija 45 gadi.

"Nu, ko jums pateikt. Ietinām palagā, ar segu pārklājām un tā apglabājam. Zārka taču nebija," saka Katarīna.

Katarīna aizved mani pārdesmit metrus tālāk un parāda mājas pagalmā izveidotu pagaidu kapa kopiņu. Svaiga zemes velēna rūpīgi apmesta, galā krusts. Pie kapa sniegpulkstenīši. "Iestādījām, viņa bija ļoti gaišs cilvēks, ziniet. Ļoti patīkama, atsaucīga," nosaka Katarīna.

Kāds no kaimiņiem kapa kopiņai sagādājis krustu valsts karoga zilajā krāsu tonī nokrāsotu. Kāds uz kapa kopiņas ir nolicis glāzīti ar dzērienu, vēl kāds atstājis beļģu šokolādes tāfelīti.

Inna gan visdrīzāk jau tuvākajā laikā tiks pārapbedīta. Tiklīdz viņas dēls tiks galā ar pirmo šoku par notikušo. Viņš tikai nupat pārbraucis, uzzinot par mātes nāvi.

Pie Innas kapa no Katarīnas kaimiņa uzzinu arī par citām "krievu pasaules" karavīru nelietībām.

"Viņi šeit nodarbojās ar marodierismu. Starp piecstāvenēm novietoja smago kravas automašīnu, uzlauza dzīvokļiem durvis un visu, kas bija dzīvokļos, nesa uz turieni – mikroviļņu krāsnis, fēnus, plazmas televizorus, gultas veļu, matračus, viņiem taču vajadzēja uz kaut kā gulēt. Meklēja zelta izstrādājumus, naudu. Nu, ņēma visu. Bagāta valsts, ja? Nafta un gāze viņiem ir..." saka kaimiņš.

Mājas iedzīvotāji aicina apskatīt, kādu postažu Krievijas armija atstājusi viņu mājās. Ēka smagi cietusi ne vien no dažādu lādiņu eksplozijām, bet papildus tam pilnīgi visu dzīvokļu durvis ir izlauztas, viss izlaupīts un izdemolēts.

Atvadāmies un dodamies tālāk.

Cik bezvērtīga ir cilvēka dzīvība kara noziedzniekam Putinam

Klusējot braucam atlikušo posmu līdz baznīcai Bučā. Ziņas par masu kapavietu šajā vietā nāca gaismā pēc Krievijas karaspēka atkāpšanās. Volodja piekritis man parādīt masu kapu, lai arī viņam tas nav īsti pa ceļam – šeit vairs nevienam nebūs vajadzīga pārtika.

Saules pielietajā pagalmā pie garas bedres ar fotoaparātiem, videokamerām un droniem darbojas pāris ārvalstu žurnālisti. Vīri no gaisa un uz zemes mēģina dokumentēt katru centimetru vairākus desmitus metrus garajā un pāris metrus platajā nedaudz no virspuses atraktajā bedrē.

Augšpusē sakrauti vairāki melni maisi. Tie ir aizvērti un tikai pēc ķermeņa aprisēm var nojaust, ka tur iekšā ir cilvēki.

Maisi ir sakrauti bedres augšpusē. Zemāk, rūpīgāk ieskatoties sablietētajā zemē, rēgojas citu cilvēku pusaizbērtas ķermeņa daļas. Atstatus redzamas divu dažādu vīriešu rokas.

Cieši blakus vienai no rokām manāma arī kāda vīrieša kāja, bet ķermeņa novietojums vedina domāt, ka tā pieder citam cilvēkam, nevis tam, kura roka vīd laukā.

Gabaliņu nostāk bedres vidū guļ koši rozā gumijas čība. Tāda, kuru kāda būtu vilkusi kājās, izejot kaut kur piemājas dārzā. Tikai tas nav dārzs.

"Viņi visus apraka ar traktoriem. Nevis kā nacisti, kas aiz rokām kājām meta, bet vienkārši atveda, izmeta kaudzē pie baznīcas un pēc tam ar traktoru apraka, to mums mācītājs stāstīja. Ar traktoru aizveda un sasvieda, kā kaut kādu parastu, nezinu, būvmateriālu izgāž bedrē, tā viņi sameta. Es negribu to teikt, bet cilvēki tur... kurš ar galvu pret zemi, kurš – salauzts guļ. Tas ir briesmīgi," tā Volodja zināja stāstīt, mums vēl ceļā esot.

Te uz vietas pie masu kapa ir kluss. Bedres galā stāv nodzisusi kapu svecīte, bet saulē žilbinoši laistās blakus esošās pareizticīgo baznīcas zelta kupoli. Tālumā ieķērcās pa kādai vārnai, bet mans skatiens no jauna un jauna atgriežas pie vīrieša rokas bedrē. Tā rādītājpirksts pavērsts uz priekšu... it kā gribētu teikt – lūk, skatieties, tāda ir tā "Krievu pasaule"! Tieši tik bezvērtīga ir cilvēka dzīvība kara noziedznieka Putina un viņa gļēvo pakalpiņu galvās.

Jau nākamajās dienās, atkārtoti apmeklējot šo vietu, apstākļi te ir būtiski mainījušies. Pie baznīcas dežūrē vīri formas tērpos, masu kapa vieta ir norobežota ar lentēm, tai vairs nevar piekļūt kā pirmajā dienā. Uz vietas darbojas kriminālistikas eksperti baltos tērpos.

Cilvēku komanda atrok līķus, sapako tos tālākai nogādāšanai morgā un identificēšanai. Tagad te ir pilns ar žurnālistiem, kas kā mušas apsēduši vienīgo uz vietas esošo prokuratūras pārstāvi. Viņu sauc Ruslans Kravčenko. Lai aprunātos ar viņu, jāstāv rindā, bet uz daudziem jautājumiem tāpat vēl nav atbildes.

Viņš stāsta, ka šeit atrasti 74 līķi. Starp atraktajiem līķiem ir gan sievietes, gan vīrieši. Daļa no viņiem ir ar šautām brūcēm, citi varētu būt miruši sprādzienos vai šķembu radīto traumu rezultātā.

Maija sākumā Kijivas pievārtē identificēti 1202 cililiedzīvotāju līķi.

Tie ir tie cilvēki, kuru mirstīgās atliekas ir atpazītas, bet kopumā kara pirmajos divos mēnešos Ukrainā nogalināto civiliedzīvotāju skaits ir daudz lielāks. Tā ir cena, ko ukraiņi maksā par savu brīvību un tā ir cena, kura šobrīd tiek maksāta arī par mūsu drošību. "Krievu pasaules" atbrīvotāju slimīgās fantāzijas var aptvert arī Baltijas valstis.

"Fašistu pasaule nevar mūs sagrābt"

Kopā ar diviem Ukrainas teritoriālās aizsardzības vienības pārstāvjiem – Igoru un Viktoru – stāvu pie kādas daudzstāvu dzīvojamās mājas Borodjankā. Tā ir viena no Krievijas armijas smagi izpostītajām vietām Kijivas pievārtē.

Krievijas armijas raķetes dzīvojamo māju pāršķēlušas trīs daļās. Pa vidu esošā daļa ir pilnībā sagrauta – te ir gruvešu kaudze. Savukārt abos galos ēka joprojām turas. Un turas arī virtuves skapītis pie sienas vienā no augšējiem stāviem. Pašas virtuves vairs nav – nekā no tās nav palicis, ir tikai viena plika siena un virtuves skapītis pie tās – tas ir bijis tik labi pieskrūvēts, ka izturējis Krievijas armijas raķešu uzlidojumu.

"Okupanti, šie rašisti, "Krievu pasaule" – viņi šāva pa mājām arī, ja nebija apstiprinājuma, ka tur ir kādi karavīri. Tur bija miermīlīgi iedzīvotāji un, lūk, jūs redzat, droši vien tagad iemūžināsiet to fotogrāfijā, cik ļoti šī māja ir sagrauta... māja ir sagrauta, bet mēs redzam 4. stāvā dzīvokļa fragmentu un šis te – acīmredzot virtuvē – ir palicis brūns skapītis. Tajā skapītī vai uz tā stāvēja figūriņa – gailītis, ja?" saka Igors.

"Lūk, skapītis nav apbružājies un šī figūriņa nav apbružājusies, un tas ir ļoti simboliski!"

Fotogrāfija ar šo virtuves skapīti 7. aprīlī aplidoja tviteri, kur to arī pirmo reizi ieraudzīju. Bildes paraksts ir "Esi stiprs kā šis virtuves skapītis!" Arī klātienē redzu – skapītis patiešām stāv nevainojami. Pamatīgi apputējis – jā, bet taisns. Pat šķīvji izskatās, ka tajā nav saplīsuši.

"Ukrainu nekāda "Krievu pasaule", es viņus saucu par vergu salašņām – tad lūk, šī te vergu, fašistu pasaule nevar mūs paņemt, mūs sagrābt, jo pat skapītis ir palicis neskarts," pārliecināts Igors.

Abi vīri – Igors un Viktors - nupat ieradušies Borodjankā.

Viņu teritoriālās aizsardzības vienības centrs ir Makarivā. Šī ir vēl viena apdzīvota vieta Kijivas pievārtē, kas arī smagi cieta Krievijas armijas uzbrukumā. Atšķirībā no Borodjankas Makariva gan tikai daļēji bija ieņemta, jo ukraiņi spēcīgi cīnījās pretī. Tomēr ar visu to – zaudēja daudz civiliedzīvotājus, stāsta Viktors.

"Tur uz pilsētas ielām vien atrada 132 nogalinātos. Tie ir tie, kas tur gulēja, bet vēl jau mēneša daļējās okupācijas laikā cilvēki paspēja apglabāt savus tuviniekus pagaidu apbedījumos. Apraka dārzos un citur, tie ir pagaidu apbedījumi, neviens nezina, cik to ir," stāsta Viktors.

Tā kā Borodjanka tika ieņemta pilnībā, Viktors lēš, ka kopējais bojāgājušo skaits te būs milzīgs. To sakot, vīra balss aizlūst: "Iedomājieties paši, ja pilsēta ir tikai par 20% vai 30% okupēta, un tur jau no apšaudēm uz ielām guļ 130 cilvēki, tad ko mēs varam pateikt, ko tad mēs varam pateikt par Borodjanku, kura bija mēnesi okupēta."

Vaicāju, vai okupanti nav nodarījuši pāri – redzu, ka Aleksandrs pārvietojas uz kruķiem. "Nē, nu kur nu mani aiztikt... pamēģini mani aiztikt! Šāva divas reizes virs ausīm, lai daudz nerunāju," viņš atbild.

Krievijas karavīri kaut kādā veidā zinājuši, ka Aleksandram mājās esot ierocis, ko viņš glabājis pašaizsardzībai. To esot meklējuši.

"Es viņiem saku – aprunāsimies! Viņi piesēda – jakuts, tāds šķībacains. Saku – aprunāsimies! Viņi saka – labi, dod ieroci! Es saku – nedošu. Nu, un viņš izšāva," stāsta Aleksandrs.

Šāvis virs ausīm divas reizes. Savainots Aleksandrs netika – tikai baidījuši. Bet ieroci beigās viņiem atdevis. Pēc tam okupanti devušies uz citiem dzīvokļiem.

"Aplaupīja visas mājas pēc kārtas," viņš atceras. Bet tajā brīdī tur bija maz cilvēku. "Mums uz šīs ielas bija palikuši tikai es un vēl pāris cilvēki. Vairāk neviena nebija."

Pārdesmit metrus tālāk pa galveno ielu pie kādas daudzstāvu dzīvojamās ēkas vietā, kur agrāk spēlējušies bērni, tagad kuras neliels ugunskurs. Virs tā silst katliņš. Arī šeit jau vismaz mēnesi nav ne elektrības, ne gāzes, ne ūdens un vienīgā iespēja pagatavot siltu ēdienu ir kā senos laikos – pie ugunskura.

"Gatavojam ēst, sildām ēdienu, tēju vāram, tā lūk dzīvojam," stāsta Anatolijs. Viņš ir liela auguma vīrs pusmūžā. Krievu okupācijas periodu pavadījis uz vietas. "Ko lai jums pasaka. Briesmīgi, briesmīgi bija."

Sākumā Borodjanku pārlidojuši iznīcinātāji. Ieradušies tanki un smagās automašīnas ar raķešu palaišanas iekārtām. Tad ienācis Krievijas karaspēks, tajā bijuši arī čečeni. Daudzi cilvēki nošauti, daudzi nosmakuši pagrabos vai pazuduši bez vēsts kā viņa draugi, stāsta Anatolijs. Par vietējiem arī ņirgājušies.

Anatolijs runā īsiem, aprautiem teikumiem, bet jūtams, ka negrib neko detalizētāk stāstīt.

Netālu no mums – uz otra soliņa pie ugunskura sēž sakumpusi vidēja vecuma sieviete.
Uzrunāju arī viņu, bet sieviete nereaģē uz maniem jautājumiem, tikai cieši veras lielā plastmasas glāzē, kas pa pusei pilna ar caurspīdīgu šķidrumu. Visdrīzāk tas nav ūdens.
Ik pa brītiņam viņa to mēģina iedzert un notrīc. Sieviete klusē, bet viss viņas ķermenis kliedz.

Dienā, kad apmeklēju Borodjanku, turpinās arī cilvēku mirstīgo atlieku savākšana no māju gruvešiem.

Pilsētas centrālajā laukumā pamatīgi cietušas divas lielas daudzdzīvokļu mājas. Pēc skata tās līdzinās ēkām, kādas ir arī pie mums kaut kur Rīgas Pļavniekos vai Zolitūdē. Mājas pāršķeltas uz pusēm, vidi – sagruvuši, bet tas, kas palicis pāri abos galos – izdedzis. Tagad te uz vietas pie mājām darbojas smagā tehnika – komunālās saimniecības vīri atrok gruvešus un ceļ ārā mirušos.

Vispirms viņi tos mēģina iedabūt maisos, tad sakrauj rindā tālākai nogādāšanai morgā. Darbos iesaistīts jauns, neliela apguma puisis Oļegs, kas apbrīnojami veikli līķu maisus pārnes no gruvešu kaudzes līdz ceļmalai, kur tos savāks pārvadātāji, arī kāda jauna – 25 – 30 gadus veca vīrieša līķi.

Šis nav pirmais līķis šodien. Šodien šajā gruvešu kaudzē atrastas kopumā septiņu cilvēku mirstīgās atliekas. Un ir tikai dienas vidus.

"Tikai divi vīrieši, visas pārējās ir sievietes," stāsta Oļegs. Bērnu pagaidām vēl nebija, bet kaut kur esot. Šie cilvēki slēpās pagraba, viņi ir nevis nošauti, bet aprakti.

Mirstīgās atliekas vispirms vedīs uz morgu, bet puisis vēl nezina, uz kuru pilsētu. "Būs tiesu medicīniskie eksperti, būs izmeklētājs un tad ņemsim viņus atpakaļ, atdosim radiniekiem un tuviniekiem," viņš stāsta.

Tikmēr uz brīdi visa smagā tehnika apklust. Kravas automašīnas pabrauc tālāk prom no sagrautajām ēkām, un uz brīdi centrālajā laukumā iestājas klusums.

Dzirdams, kā pūš vējš. Karoga mastā lepni plīvo Ukrainas dzelteni zilais karogs, kamēr pakājē cauršauts stāv piemineklis dzejniekam Tarasam Ševčenko. Lodes izrobojušas meistara akmens galvu, taču citādi pieminekli sagraut nav izdevies.

Un sagraut nav izdevies arī ukraiņus – četri jauni puiši ieradušies no Kijivas, lai šajā laukumā uzspēlētu mūziku.

Krievijas iebrukums Vasiļkivā pieliek punktu sapņiem par eiropeisku pilsētiņu

Ir jau cita diena. Esmu atbraukusi līdz Kijivas pievārtes pilsētiņai – Vasiļkivai. Tā kā te atradās ukraiņu militārā infrastruktūra šīs pilsētas iedzīvotāji vieni no pirmajiem uz savas ādās izjuta, ko nozīmē Krievijas armijas uzlidojumi.

"Kāpēc viņiem bija stratēģiski nozīmīgi ieņemt Vasiļkivu? Jo te atrodas kara lidlauks, piecas nopietnas armijas daļas un, protams, orkiem bija plāns ieņemt Hostomeļu, plāns B – ieņemt Vasiļkivu, lai te varētu nolaisties viņu lidmašīna ar desantniekiem un izvietot viņus mūsu bāzēs. Par lielu laimi mūsu karavīri kopā ar teritoriālās aizsardzības vienībām un iedzīvotājiem to nepieļāva," skaidro Vasiļkivas pilsētas vadītāja - Natālija Valasinoviča. Miera laikos viņa bija koša politiķe, tagad mugurā bikses un armijas tipa jaka.

Vasiļkivas mēra amatā viņa ir nedaudz vairāk kā gadu, bet pirms administratīvi teritoriālās reformas piecus gadus vadījusi vietējo rajona padomi. Karš pamatīgi sagriezis kājām gaisā visu viņas dzīvi un arī sapņus mēra amatā.

"Man bija sapnis izveidot šeit tādu skaistu Eiropas pilsētiņu, šeit visu pilnībā izmainīt, aizvākt no šejienes visu Padomju Savienību. Nomainīt fasādes, ielas, izveidot mūsdienīgus parkus. Mēs iekārtojām piekrasti, uzcēlām futbola laukumus, remontējām skolas, bija ļoti, ļoti daudz dažādas vēlmes," saka Natālija.

Krievijas iebrukums Ukrainā tam visam pielika punktu. Vismaz uz šo brīdi. Karš atnāca ar citām prioritātēm un no sākuma neviens tam nebija gatavs.

"Protams, ka mums bija instrukcijas, kā rīkoties kara gadījumā. Tās mums gulēja slepenās istabās, mēs divas nedēļas pirms tam bijām organizējuši apmācības, kur un kā mēs rīkosimies – mērs un visa viņa komanda, kurš kuru modinās, ja nebūs sakaru. Mēs visam tam bijām gājuši cauri, bet viena lieta ir to darīt apmācībās un mēs cerējām, ka tas nekad nekļūs par realitāti, un otra lieta ir, kad tu pamosties no tā notiekošā šausmīgā trokšņa, un man vienlaicīgi zvana visi simts mani darbinieki, viņi visi raud un kliedz, un viņi arī nesaprot, kas notiek. Visi, tāpat kā es, līdz pat pēdējām cerēja, ka tas nenotiks," stāsta Natālija.

Bijusi panika pirmās desmit minūtes, bet pēc tam savākusies un braukusi uz darbu. Bēgšanu pati neesot apsvērusi.

"Es ar saviem tuvākajiem izlēmu, ka es šeit palieku līdz pēdējam kopā ar saviem cilvēkiem. No sākuma mana mamma un meitiņa kādu nedēļu šeit vēl bija, bet tad es sāku uztraukties par viņām, un viņas arī pārcēlās uz rietumu Ukrainu, jo kad sākās medības uz mēriem un viņu ģimenēm… orkiem tas kļuva jau kā par tādu trofeju – paņem kādu mēru gūstā, ņirgāties par viņu, viņa ģimeni, lai tādā veidā šantažētu viņa iedzīvotājus un psiholoģiski ietekmētu. Protams, ka mums bija bail, bet es nekad to neizrādīju, neskatoties uz to, ka es esmu sieviete," saka Natālija.

Viņa labi apzinājusies, kādu vēsti nodotu saviem cilvēkiem, ja viņi redzētu, ka pilsētas galva aizmukusi. Visu aktīvās kara darbības laiku pavadījusi uz vietas kopā ar cilvēkiem.

"Tu saproti, ka cilvēki uz tevi paļaujas, viņi tevi ievēlēja, tev ir jābūt ar viņiem. Katrs pats iekšēji pieņem šos lēmumus. Diemžēl daudzi mēri ir gājuši bojā, viņus spīdzināja, ņirgājās par viņu ģimenēm, bet laikam jau tā vēlme pēc mūsu uzvaras un taisnības ir augstāka pār kaut kādām iekšējām cilvēciskām bailēm," saka Natālija.

Darba bijis tik daudz, ka vienkārši nav bijis laika baidīties.

"Pirmajās dienas mēs vispār gulējām dažas stundas, ja vispār gulējām. Tajos apstākļos tu vienkārši aizmirsti par šīm bailēm, jo uz taviem pleciem uzgūlies tik daudz darba, par kuriem vispār agrāk pat iedomāties nevarēji – tajā skaitā tā ir palīdzība visiem mūsu karavīriem, organizācija, jo karavīri, protams, saprata, ka karš var būt, bet ļoti daudz kā viņiem nebija un viņiem daudz bija jāpalīdz, tāpat organizēt mūsu teritoriālās aizsardzības vienības. Vienkārši organizēt dzīvi kara laikā – lai būtu ūdens, elektrība, lai būtu gāze, lai visi būtu patvertnēs, kas tas ir nepieciešams, tas nav tik vienkārši, kā liekas," norāda Natālija.

"Mēs nekad neesam sevi identificējuši kā krievus"

Pirms Krievijas iebrukuma Vasiļkivas apkaimē mituši aptuveni 50 000 cilvēku. Lai arī šo pašvaldību Natālija vada jau kopumā sesto gadu un varētu teikt, ka savus cilvēkus pazīst, pašu pārsteidzis tas, cik lielā mērā viņi spējuši apvienoties krīzes brīdī.

"Mēs kara pirmajās dienās zvanu centrā izveidojām vienu telefona līniju tiem cilvēkiem, kas gatavi palīdzēt, jebkādā veidā. Kāds ir gatavs strādāt virtuvē, kādam ir kartupeļi, kāds gatavs mazgāt veļu, visu, kas iespējams. Un otru telefona līniju atvērām tiem cilvēkiem, kam ir nepieciešama palīdzība. Mēs izvadājām produktus, zāles, bērnu barību, pamperus un citas lietas, un bieži zvanīja vecmāmiņas, piemēram viena saka – es esmu izcepusi 40 pīrādziņus, atbrauciet, paņemiet kāds un aizvediet karavīriem. Visu laiku bija tādi notikumi, kuri tev kā mēram nedeva nekādas morālas tiesības pat domāt par… šie mūsu cilvēki pārsteidza mani ar katru dienu… kad mūsu pensionāri vēlējās visu savu pensiju atdod armijai, nāca pie mums un prasīja, kā viņi var savu pensiju pārskaitīt mūsu sistēmā... tāpēc es uzskatu, ka mums ukraiņiem šī ir iespēja kļūt par pavisam citu valsti," pārliecināta Natālija.

Viņas ieskatā Ukrainas jaunā paaudze vairāk jūtas piederīga Eiropai nekā austrumu kaimiņam.

"Mēs nekad neesam sevi identificējuši kā krievus. Ja vēl ir paaudze, kas dzimuši un mūža lielāko daļu nodzīvojuši Padomju Savienībā, viņi izbrauc kaut kur uz ārzemēm un viņus nosauca par krieviem un viņi pret to normāli izturējās, tad mani, piemēram, – jaunu, proeiropeisku cilvēku, visu manu paaudzi – mēs esam eiropieši, mēs nekādā gadījumā neesam krievi. Es kā mērs nekad neesmu vēlējusies, lai mūsu Vasiļķiva izskatītos kā kaut kāda Krievijas pilsētiņa, nē, mēs vienmēr esam gribējuši līdzināties Veronai, Trentai, mazām spāņu vai Vācijas pilsētiņām, bet nekādā gadījumā – krievu, mēs mentāli esam ļoti atšķirīgi cilvēki un tagad starp mums ir bezdibenis," saka Natālija.

Vaicāju, kas ir bijis grūtākais brīdis viņas kā pašvaldības vadītājas amatā? Viņa saka, ka tādi ir bijuši vairāki. Un visi – pēdējo divu mēnešu laikā.

"Pats grūtākais laikam bija tajā brīdī, kad spridzināja mūsu dzīvojamās mājas – šo piecstāvu māju, tur bija cilvēki. Un, kad tu zvani ātrajai palīdzībai, viņi saka – mēs šobrīd nevaram izbraukt, jo notiek apšaude. Viņi atbilstoši savām instrukcijām nedrīkstēja izbraukt, ja pakļauj mediķus briesmām. Tāpat glābšanas dienests. Kad mūsu mērijas darbinieki ņēma un sēdās savās personiskajās automašīnās, brauca uz turieni un kāpa šajā ugunī, lai izceltu ievainotos cilvēkus un veda viņus uz slimnīcu... šādi momenti laikam paliks atmiņā uz visu mūžu," atzīst Natālija.

Otrs notikums, ko nekad neaizmirsīs, bijis Krievijas iesūtīto diversantu mēģinājums ieņemt pašvaldība skolu.

"Uz visu mūžu laikam atmiņā paliks arī moments, kad mums bija situācija 3. skolā. Mēs visi bijām bumbu patvertnē, sāka "Gradi" mūs apšaudīt, pēc tam mums bija vēl arī diversanti, kas bija iefiltrējušies mūsu teritoriālajā aizsardzības vienībā, mēģināja 3. skolu paņemt par ķīlniekiem. Šādi briesmīgi notikumi un protams, ka kara pirmās dienas bija pašas briesmīgākās, jo mēs vēl morāli nebijām gatavi, kad desantnieki, kas bija nolaidušies, izgāja uz centrālās ielas un sāka uzbrukt komisariātam un armijas vienībām. Tā bija kara pirmā, otrā diena – mūsu teritoriālās aizsardzības vienība kopā ar karavīriem cīnījās, bija briesmīgi, tas laikam paliks atmiņā uz mūžu," saka Natālija.

Bijuši arī personiski izaicinājumi.

"Man piezvanīja un saka, ka deg naftas bāze un tur blakus ir mana māja. Piezvanīja un teica – līdz tavai mājai ir palikuši apmēram 300 metri… un es sapratu, cik ļoti mēs esam mainījušies šajā laikā. Es tajā brīdī padomāju, nu, paldies Dievam, ka tobrīd tajā mājā neviena nav! Žēl meitiņas bērnības fotogrāfiju, bet jau vairs nebija nekāda žēluma par kaut kādām mantām… vispār nekā tāda. Ir vienīgā vēlme, visiem tāda – lai tavi radinieki un tuvinieki paliek dzīvi, visu pārējo mēs nokārtosim," stāsta pašvaldības vadītāja.

Natālija novērojusi, ka kara apstākļi apbrīnojami izgaismo cilvēka dabu, jo ir nemitīgi dažādas krīzes situācijas un visas patiesās cilvēka rakstura īpašības kļūst redzamas kā uz delnas.

"Var mūžu nodzīvot un neiepazīt cilvēku tā, kā tas notiek desmit kara dienās. Kurš – baidās, kurš – nebaidās, kuram atklājas kādas spējas un baiļu trūkums, ko nekad negaidīji, kāds cits tieši pretēji – nopietns karavīrs, kurš baidās un pazūd… Dažādas situācijas, bet kopumā – no mūsu cilvēkiem nekad nebiju gaidījusi tādu saliedētību un apvienošanos," atzīst Natālija.

Viņa nenosoda nevienu, kurš devies bēgļu gaitās, tieši pretēji. "Visiem saku – katram savā vietā galvenais pienākums ir nosargāt savu dzīvību, savu bērnu dzīvību, bet uzvaru mums nodrošinās mūsu karavīri."

"Trakā vēlme pēc mūsu uzvaras un patriotisms – tas dara brīnumus"

Pēc pilsētas vadītājas domām, Vasiļķiva šobrīd esot droša vieta, kas jau lielā mērā ir atgriezusies savā pirmskara dzīves ritmā. Tomēr blokposteņus un citu aizsardzības infrastruktūru vietējie turpina nostiprināt, rēķinoties, ka var būt atkārtots uzbrukums Ukrainas galvaspilsētai un līdz ar to visticamāk arī šai mazpilsētai.

"Uz šodienu mūsu galvenais mērķis ir panākt, ja būs otrais uzbrukums Kijivai un Kijivas apgabalam, nepieļaut, ka viņi šeit ienāk un nodrošināt, cik nu tas ir iespējams kara laikā, organizēt dzīvi cilvēkiem tā, lai viņi var turpināt iet uz darbu, turpinātu nodarboties ar to, pie kā pieraduši," uzver Natālija.

Piesardzības pasākumi jaušami arī pašvaldības ēkā, kur es viņu intervēju. Lai arī kabinetam ir lieli logi, žalūzijas tā arī pa dienu netiek atvērtas. Gaismu Natālija ieslēdz tikai uz brīdi, kamēr viņu nofotografēju.

Pašvaldības vadītājas lielākais izaicinājums šobrīd ir atbalstīt vietējos uzņēmējus, lai atsāktos ražošana, tirdzniecība un cilvēkiem atjaunotos iespēja strādāt un nopelnīt iztikas līdzekļus, kas divu kara mēnešu laikā daudziem jau gandrīz pilnībā izsīkuši.

"Darām visu, kas ir mūsu spēkos. Mēģinām maksimāli palaist ekonomiku, jo otrā lielā problēma, kas mūs tagad sagaida, tas ir naudas trūkums, jo ekonomika nefunkcionē. Mēs saprotam, ka cilvēkiem nav naudas, lai gan esam ļoti pateicīgi valdībai, ka visiem ir izmaksātas pensijas, daži pat uz priekšu saņēmuši," stāsta Natālija.

Vasiļkiva rūpējas ne vien par savējiem iedzīvotājiem, bet arī par bēgļiem no apkaimes. daudzi iedzīvotāji no kara smagāka skartajām vietām pārcēlušies tieši uz šo Kijivas pievārti, uzskatot, ka te ir drošāk.

"Visi atbraucēji stājas pie mums uzskaitē, un mēs visiem mēģinām palīdzēt. Mums ir humanitārais štābs, paldies visiem draugiem, kas mūs pastāvīgi atbalsta – sūta humanitāro palīdzību, mēs to regulāri izdalām. Nu, tā lūk... kāds Polijā, Vācijā, Latvijā un Lietuvā pieņem mūsējos, mēs šeit pieņemama mūsu kaimiņus. Mēs visi esam ukraiņi. Paldies mūsu, tajā skaitā ārvalstu draugiem, kas mūs atbalsta. Eiropas un ne tikai Eiropas valstīm, kuras patiešām izrāda savu atbalstu ne tikai vārdos, jo jūs visi saprotat, ka tikai ar vārdiem ir sen par maz – tas cilvēks, iespējams, ir mentāli slims un viņa vēlme pēc varas un dominēt par pasauli neapstāsies pie Ukrainas. Tāpēc ir svarīgi visai pasaulei tagad apvienoties un apturēt šo karu, apturēt šīs asinis, bērnu nogalināšanu un to, kas notiek šobrīd Mariopolē," saka Natālija.

Visvairāk Vasiļkivas pašvaldībai nācies uzņemt kaimiņus no Irpiņas, Bučas, Borodjankas un citām vietām un vietējie ir labi informēti par tur notikušajiem kara noziegumiem.

"To nevarēs piedot. Tās zvērības, ko viņi paveikuši, ir sliktāk nekā fašisti Otrajā pasaules karā. Tas ir tas, ko viņi šobrīd dara," saka Natālija.

Tomēr, lai kādas zvērības Krievijas okupanti nepastrādātu, tas nekad nesalauzīs ukraiņu cerību dzīvot pašiem savā – brīvā un demokrātiskā valstī.

"Ziniet, unikāli ir tas, ka, es uzskatu, ka šis karš pilnībā izmainīs mūsu valsti uz palikšanu. Mēs nekad vairs nebūsim tādi, kādi bijām, mēs esam kļuvuši ļoti saliedēti, viens par visiem. Mēs vairs nedalāmies pēc politiskajām partijām – uz austrumiem, rietumiem, uz ziemeļiem, dienvidiem. Mums ir viena vienota valsts, ir mūsu prezidents, ir mūsu valdība, nav iekšējas rīvēšanās un visiem ir viens ienaidnieks. Neviens nekad negaidīja, ka mūsu nācija var būt tik saliedēta. Un šī te trakā vēlme pēc mūsu uzvaras un patriotisms – tas dara brīnumus," uzsver Natālija.

"Es esmu no Kijivas, bet es esmu Irpiņas domes deputāta palīdze. Mans deputāts tagad dien armijā, bet es te kā brīvprātīgā strādāju. Darba man tagad nav, ir karš, kur varu – tur lieku savas zināšanas lietā," stāsta Aļona, kas vada brīvprātīgo grupu ceļā uz Irpiņu.

Kopā ar šiem brīvprātīgajiem arī tieku iekšā pilsētā, jo skaitās, ka ir diennakti gara komandantstunda un šajā laikā žurnālistiem piekļuve liegta.

Aļona stāsta, ka arī Kijivā piedzīvojusi Krievijas raķešu uzbrukumu – trāpījis kaimiņu mājā. Bijis briesmīgi, bet bēgt nedomā, lai arī viņai ir mazi bērni.

"Būt bēglei nav mana izvēle, mēs palikām. Lūk, pirmā diena, kā mēs slēpāmies koridorā," Aļona rāda fotogrāfijas, kā kopā ar saviem diviem bērniem, suni un diviem kaķiem uz grīdas iekārtojušies starp divām sienām. Tiek uzskatīts, ka divas sienas var pasargāt no šķembām, kas rodas, lādiņiem eksplodējot.

"Tagad jau esam pieraduši – tur jau stāv spilveni un segas un, kad sāk skanēt sirēnas, notiek bombardēšana, mēs uz turieni pārceļamies," to Aļona saka viegli. Jaušams, ka viņa pie kara šausmām jau ir pieradusi un atradusi veidu, kā ar to sadzīvot.

"Ziniet, kad tev nav izejas… Cilvēkam, ir trīs veidi, kā reaģēt uz stresu – bēgt, paslēpties un gulēt vai arī pašam sist. Ir kaut kas jādara! Emigrācija, kad cilvēki evakuējas – tā nevar karu uzvarēt. Tā ir mana zeme. Kā var uzvarēt karu, ja es aizbraukšu, ja visi aizbrauks?" jautā Aļona.

Šķērsojam tiltu pa laipu zem saspridzinātā Irpiņas tilta. Blakus upītē iegāzusies automašīna, bet uz tilta cauršautu un izdegušu automašīnu kapsēta. Ar šīm automašīnām cilvēki mēģināja bēgt no Irpiņas.

"Lūk, Dimu šeit uz tilta uzspridzināja," rāda Aļona.

Dmitro ir neliela auguma vīrs. No slimnīcas viņš ir izlaists, tagad palīdz brīvprātīgajiem, kas ieradušies sakopt Irpiņu.

Dmitro par uzbrukumu sniedzis liecību arī prokuratūrai un policijai. Viņa pieredzētais varētu kalpot kā pierādījums Krievijas karaspēka zvērībām. "Paspēju tikai izbraukt, kā aizmugurē ielidoja..."

Dmitro telefonā rāda fotogrāfiju ar savu mikroautobusiņu, kura karkass lādiņa eksplozijā salocījies kā saburzīta papīra lapa. Visa automašīnas aizmugure ir izšķaidīta. "Paldies Dievam, sievieti tikai mazliet aizķēra. Visi ir dzīvi un veseli, man rokā trīs šķembas," stāsta Dmitro.

Traumas bija nopietnas. Kāds brīvprātīgais palīdzējis viņam nokļūt līdz ātrajai palīdzībai, kas aizvedusi viņu uz slimnīcu Kijivā. Ilgi gan tur neesot palicis, roka sākusi dzīt un Dmitro ir atpakaļ Irpiņā palīgos citiem brīvprātīgajiem.

"Mēs nevaram dzīvot mēslos kā krievi. Mūsu pilsētām ir jābūt tīrām"

Dodos tālāk uz Irpiņu. Pie apļa uz pilsētu mūs sagaida transports, kas aizved uz vissmagāk skarto teritoriju. Visapkārt vairāk vai mazāk sagrautas mājas. Viena pagalma vidū tanka atliekas.

Teritoriālās aizsardzības vienības vīri lūdz ievērot piesardzību: "Liels lūgums nekur nekāpt virsū, iet tikai pa ielu, skatīties zem kājām un nekāpt nekur zaļajā zonā, jo var būt mīnēts." Mīnu arī patiešām ieraugu. Zaļa, apaļa ar metāla krāsas vidu.

Blakus esošo ielu bija ieņēmis Krievijas karaspēks, bet visu Irpiņu okupanti nespēja iekarot. Ukraiņi sīvi cīnījās pretī, tādējādi sargājot arī ceļu, pa kuru okupanti varētu tuvoties galvaspilsētai.

Kaujās pamatīgi nopostītas atsevišķas privātmājas. Pie kādas divstāvu ēkas uz ielas joprojām stāv asiņaina sega. Tur ilgāku laiku gulējis kāda nošauta vīrieša līķis. Vīra pase joprojām mētājas uz ceļa. Olegs – viņu sauca.

"Pa to ielu, pa kuru atbraucāt, visa tā daļa bija okupantu pakļautībā. Visa šī daļa nebija Ukrainas kontrolē. Lūk, te ir "Krievu pasaule". Šo sauc "Krievu pasaule"," norāda vietējais.

Tagad, kad "Krievu pasaule" no Irpiņas ir padzīta, ukraiņi ar sparu ķērušies pie pilsētas sakopšanas.

"Mēs nevaram dzīvot mēslos kā krievi. Mūsu pilsētām ir jābūt tīrām," saka Aleksandrs. Viņš stāsta, ka šodien attīrījuši arī kādu māju, kurā atraduši vienu mirušo. Viņš atzīst, lai arī civiliedzīvotāji tika slepkavoti, šeit tomēr situācija bijusi labāka, salīdzinot ar Buču.

"Šeit viņi nepastrādāja tik daudz zvērības kā Bučā, jo Irpiņā notika cīņas. Mūsu karavīri un aizsardzība bija tuvumā un viņiem nebija tik daudz laika kā Bučā," spriež Aleksandrs.

Un ar sakopšanu ukraiņiem veicas labi. Pāris dienās visas centrālās ielas ir iztīrītas, automašīnu vraki aizvākti uz attālākiem nostūriem, kur tie veido metāla kalnus. Burtiski pāris dienās sagrautā tilta vietā tapis arī pagaidu tilts, kas nozīmē, ka uz Irpiņu, Buču, Hostomeļu un Borodjanku jau var aizbraukt diezgan ātri. Tikai dzīvošanai gan tur vēl nav piemēroti apstākļi – joprojām nav ūdens un elektrības.

Atgriežas mājās, lai karotu: bailes tur nav tādas pašas kā bailes šeit

Kad pirmo reizi apmeklēju Ukrainu, Krievijas iebrukuma otrajā nedēļā – marta sākumā, bija dzestrs.

Ar katru dienu pienāk arvien jaunas un jaunas ziņas par Krievijas karaspēka zvērībām Ukrainas austrumos, bet rietumos - Luckas pilsētā - palikušie iedzīvotāji gatavojas okupantu iebrukumam.

Vietējie papildina tā dēvēto Molotova kokteiļu jeb pašdarinātu degmaisījumu krājumus. Ar smilšu maisiem nostiprina administratīvo ēku ieejas un logus, labiekārto pagrabus, kur slēpties gaisa uzlidojuma gadījumā, un ierīko arvien jaunus un jaunus nocietinājumus uz ceļiem.

Kopā ar Luckas policijas pārstāvjiem dodamies uz vienu no pilsētas ceļu kontrolpunktiem. Tādi Ukraines iekšienē šobrīd ir lielā skaitā. Kontrolpunktā pulcējas bariņš vīru. Daži pārbauda iebraucošās automašīnas, citi vienkārši sildās pie ceļmalā novietotas mucas – tajā deg malka.

"Vai esat no Latvijas? Ļoti patīkami, esmu no Luckas," pie manis pienācis liela auguma angliski runājošs vīrs ar automātu plecā. "Man ir 37 gadi, esmu Ukrainas pilsonis. Biju miermīlīgs cilvēks, tagad atgriezos mājās. Mani sauc Oleksandrs Kleho."

Miera laikos Oleksandrs strādājis kādā starptautiskā kompānijā ar biznesu Polijā, bet Krievijas iebrukums mudinājis atgriezties dzimtenē.

"Es devos uz Poliju 16. februārī. Pēc manas pilsētas bombardēšanas es nolēmu atgriezties kopā ar savu sievu. Mēs atgriezāmies pirms divām dienām. Es nopirku sev personisko ieroci," Oleksandrs izrāda savu iegādāto automātu un tā uzlabojumus. Viņš uzskaita tehniskos rādītājus, taču man tie neko neizsaka… Oleksandrs vispārīgi kopsavelk – tankus ar to nevarētu iznīcināt, bet okupantus gan iespējams.

"Es varu palīdzēt mūsu puikām," viņš saka.

Pirms darbošanās privātajā biznesā vīrietis bijis arī pasniedzējs augstskolā. Šeit –kontrolpunktā uz ceļa - darbojas viņa students.

No kara Oleksandrs nebaidoties: "Man bija bailes tur – Polijā, teikšu godīgi. Bailes par savu ģimeni, bailes par maniem puišiem, kā šis, tāpēc izlēmu atgriezties. Jo bailes tur nav tādas pašas kā bailes šeit. Jau esot uz robežas, es iekšēji jutos labāk, jo es atgriezos mājās!"

"Mēs tētim apsolījām, ka būsim laimīgi"

Bučas un Hostomeļas apkaimē mājas ir arī Irinai Golovačai, kuru arī intervēju laikā, kad pirmo reizi apmeklēju Ukrainu pēc Krievijas iebrukuma.

Tikmēr Luckā atmosfēra mierīga. Ja ielās nebūtu tik daudz vīru formastērpos, varētu pat teikt, ka dzīve rit savu gaitu. Taču ar vienu izņēmumu – apbrīnojamu iedzīvotāju saliedētību.

Kā pirms 24. februāra, tā arī tagad šeit aktīvi darbojas bojāgājušo karavīru ģimeņu atbalsta organizācija. Tā ir nevalstiska pašpalīdzības organizācija.

Ar tās atbalstu no Ukrainas tiek izvesti Luhanskā un Doņetskā bojāgājušo karavīru ģimenes locekļi, lai nepakļautu viņus papildus riskiem, kādi varētu būt, ienākot krievu karaspēkam – tātad karaspēkam, pret kuriem faktiski viņi vīri cīnījušies un krituši.

Starp šīm ģimenēm ir arī Irinas Golovačas saime, kas evakuēta no Bučas apkaimes. Tā ir vieta Kijives pievārtē, kuras apkaimē jau otro mēnesi notiek sīvas kaujas.

"Izrādījās, ka es vispār bez mantām atbraucu. Bērni sev salika, bet manas mantas [smejas] aizmirsa," saka Irina.

Jautāta, vai varēja kaut ko nopirkt, viņa saka: "Nē, nē, man viss normāli. Es izejot nejauši kopā ar segu paķēru divas jakas, un man ir vismaz, ko nomainīt."

Ar Irinu tiekamies nelielas Luckas viesnīcas kafejnīcā. Tā ir neliela telpa ar bufeti un iespēju pasūtīt siltu ēdienu. Irina gan pusdienot atsakās. Pasūtām kafijas, kas divu stundu laikā tā arī netiek izdzertas.

"Man ne ēst, ne gulēt gribas. Pirmās dienas negulējām, jo visu laiku ieklausījāmies, vai kaut kur neskan bumbas. A tagad nevaram gulēt, jo ir klusums. Jo gaidām visu laiku kaut ko, ka, nedod Dievs, atkal sāksies," saka Irina, neliela auguma četrdesmitgadniece, pēc izglītības mediķe.

Irina ir mamma trīs pusaudžiem – 18 un 15 gadus veciem dēliem un sešpadsmitgadīgai meitai. Irinas vīrs Maksims 2015. gada 20. martā gāja bojā kaujās pie Doņeckas. Maksims bijis starp pēdējiem, kas pameta Doņetskas lidostu.

"Viņš bija pēdējās grupas komandieris," paskaidro Irina.

Viņa stāsta, ka Bučas apkaimē dzīvo daudz ģimenes, kuru vīrieši jau kopš 2014. gada ir bijuši iesaistīti karā. Viņu zināšanas un iemaņas arī palīdzot noturēt ukraiņu pozīcijas.

Vaicāju, vai izjutusi papildus riskus bojāgājušo karavīru ģimenēm, kas nepaspēja aizbraukt?

Irina atbild: "Man ir bijušas pārdomas, ka jā – varoņu ģimenes var ciest vēl papildus, ja nedod Dievs, viņi uzzinās, ka tā ir ģimene cilvēkam, kas bijis iesaistīts karadarbībā un karojis pret viņiem – bija kaut kādas tādas bailes, bet, godīgi sakot, tas nebija galvenais, kas piespieda doties prom. Man bailes bija par bērniem."

"Man pats svarīgākais… droši vien kā jau visām sievietēm, kas zaudējušas vīrus. Es vīram biju apsolījusi – visu, ko mēs abi bijām ieplānojuši saviem bērniem, es visu to centīšos izdarīt maksimālā apmērā. Kā mēs bijām plānojuši audzināt viņus, kā izglītot, es izdarīšu visu iespējamo. Es bērniem teicu – mēs tētim apsolījām, ka būsim laimīgi, tāpēc… man pats svarīgākais bija izvest bērnus," saka Irina.

Prom Irina brauc ar smagu sirdi: "Tā ir mana māja, mana zeme. Es negribu un šobrīd arī man bail, ne tas, ka bail... es negribu braukt prom, mani kaut kas šeit tur. Es nevaru to izskaidrot, bet..."

Vaicāju, ko viņa gribētu pateikt krievvalodīgajiem, kas atbalsta iebrukumu Ukrainā vai vismaz neiebilst pret to?

"Viņi ir vainīgi tajā, ka viņi klusē, ka viņi baidās. Ziniet, agrāk man nebija kaut kāda naida pret Krievijas tautu kā tādu... es sapratu, ka tās ir politiskas spēles, varbūt kādas biznesa intereses saduras kaut kur Donbasā, Krimā ar visu pārējo. Es to uztvēru kā kaut kādas klanu sadursmes. Es nevienu nenolādēju, kad gāja bojā vīrs. Teicu – Dievs visu redz, viņš sodīs. Tagad es novēlu tikai vienu – kaut viņi sajustu mūsu sāpes! Līdz galam, līdz pašam galam," saka Irina.

Viņas ieskatā Krievijas iedzīvotājiem ir jāuzņemas atbildība par noziegumiem, ko šobrīd veic Putins un viņa līdzgaitnieki: "To varēja pārtraukt, mātes var! Bail, protams, ka bail, es saprotu, bet visus taču nenogalinās... Visus 140 miljonus, vai cik viņi tur. Ja viņi celsies visi kopā un pateiks – mēs negribam!"

Irina ir ļoti pateicīga par starptautisko atbalstu Ukrainai.

"Militārā palīdzība šobrīd ir spēcīga. Ir jūtamas to cilvēku lūgšanas un atbalsts, kas pa dažādām valstīm vāc medikamentus, humanitāro palīdzību bērniem, pārtiku, mantas, uzņem bēgļus. Nabaga Polija, kas pirms tam cīnījās ar nelegālajiem imigrantiem no Baltkrievijas puses, viņi tagad klusē," saka Irina.

"Kad bija neliels bēgļu skaits no Āzijas, viņi kliedza – Polija neizturēs, bet tagad viņi klusējot uzņem, un palīdz ukraiņiem nostāties uz kājām, palīdz, ar ko var. Zinu, ka arī citas valstis ļoti palīdz. Cilvēki ir gatavi uzņemt un palīdzēt, tas ir ļoti jūtams un milzīga pateicība par to. Baltijas valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija, tām atsevišķa pateicība, jo tās ir valstis, kas nekad nav laipojušas – tās ir valstis, kas vienmēr godīgi teikušas taisnību – Krievija ir agresors, Ukrainā – ir karš. Atbalsts no Baltijas valstīm vispār ir nereāls. Tie ir politiķi un cilvēki, kas ir spējuši atklāti nosaukt lietas vārdos attiecībā uz to, kas Ukrainā notiek jau astoņus gadus."

Pēdējo astoņu gadu laikā Ukraina esot pamatīgi mainījusies.

"Es ļoti baidījos, ka krieviski runājošie reģioni pirmie padosies, ka būs tāpat, kā bija austrumos Doņetskā, Luhanskā. Baidījos, ka būs tā pati situācija. Krievvalodīgie reģioni mums skaitās Odesa, Nikolajeva, Harkiva ir mums krievvalodīga. Es ļoti baidījos, ka no šīm pusēm tagad sāks atdot pilsētas. Bet, kad es redzu Berdjansku, krieviski runājošu Zaporižjas apgabalā, kad nāk ārā cilvēki, nebaidās, dzied himnu un kliedz Putinam veltītus saukļus... Ziniet, man ir tik patīkami ap sirdi! Beidzot pa astoņiem gadiem Ukrainā ir tik daudz kas mainījies! Cilvēki saprot, ka ar to valsti mums nav pa ceļam. Lai kādi ir cilvēki… krieviski runājoši vai ne krieviski runājoši – visi vēlas tikai vienu, lai Ukraina paliek par Ukrainu, neatkarīga ne no viena. Esmu pārliecināta, ka spēka pietiks un uzcelsim no jauna valsti, visu atjaunosim, galvenais, lai noturētos," saka Irina.

Milzīgas pārmaiņas Irina saskata arī valsts prezidentā.

"Tu esi labs aktieris, bet kā valsts vadītājs – nepadevās.. Godīgi sakot, es viņu kaut kā nepieņēmu kā prezidentu. Biju pārliecināta, ka pirmajās kara minūtēs viņš vairs te nebūs, ka viņš aizbrauks prom. Man tas ir šoks! Esmu lepna par to, ko viņš tagad dara – tas ir tik pārdomāti, tik izsvērti vārdi. Viņš ļoti apdomāti un mērķtiecīgi iet uz savu mērķi. Es brīnos – vai nav nomainīts cilvēks, tik ļoti viņš ir mainījies. Es lepojos. Tas ir labākais prezidents visu šo gadu laikā," uzskata Irina.

Cerējusi, ka varēs palikt mājās

Bojāgājušo karavīru ģimeņu atbalsta organizācija ar draugiem Polijā tobrīd Irinas ģimenei meklēja kādu ātrās palīdzības automašīnu, lai viņus varētu pārvest pāri robežai. Irina bēgļu gaitās devusies kopā ar savu mammu, kas ir uz gultas guloša un nespēj ne staigāt, ne sēdēt.

Šīs ģimenes kara šausmu stāsts sākas tāpat kā daudziem miljoniem ukraiņu – 24. februārī agrā rītā.

"Es pamodos ap pieciem. Man likās, ka kaut kas nokrita.. mēs dzīvojam mežā, mums ir privātmāja mežā. Kad ir stiprs vējš, mēdz krist koki. Nolēmu, ka kaut kur ir nokritis koks vai liels zars, vai varbūt esmu to visu nosapņojusi, jo visapkārt bija klusums, pat suņi nerēja. Nolēmu, ka vēl mazliet pagulēšu un tad iešu pie mammas. 5.30 es pamodos no tā, kā atkal, kā jau es saprotu, ir sprādziens. Dreb sienas, skaņa ir tāda, ka kaut kas nokritis," atceras Irina.

Kara pirmo kara dienu nosēdējuši pagrabā. Uz segām uzlikuši Irinas mammu un nonesuši arī viņu uz pagrabu.

"Bailes, protams, bija spēcīgas, to nevar izstāstīt vārdiem – tādas dzīvnieciskas bailes. Tas bija sākotnēji, pirmajā dienā... vakarā pieklusumā izlīdām atpakaļ uz māju, jo ļoti nosalām – pagrabs nav pielāgots, tas no iekšienes arī netaisījās ciet, bija caurvējš un bērni bija pārsaluši. Vakarpusē nolēmām atgriezties mājās – kaut sasildīties. Bet, atnākot mājās, paspējām vien uzlikt vārīties tējkannu un atkal sākās lidostas bombardēšana," stāsta Irina.

Tomēr palikuši nakšņot mājās. "Mums sākās [process] – no gultas uz zemi un no zemes uz gultu atpakaļ. Tikko kā apgulies, tā atpakaļ. Beigās jau iekārtojām sev uz grīdas gultasvietas un gulējām uz grīdas. Skaidrs, ka pagulēt neizdevās."

Sāka pienākt ziņas par okupantu tuvošanos. Irinas mājas atrodas teritorijā, kur robežojas Hostomeļa un Buča, tomēr līdz pēdējam Irina cerējusi, ka varēs palikt.

"Kad vēlu vakarā parādījās informācija, ka orki ieņēmuši Hostomeļu, kļuva kaut kā bail. Mums pretī, tur mazāk nekā kilometru no mums ir dzīvojamais komplekss, kurā viņi ielīda. Staigāja pa dzīvokļiem, pārģērbās civilajās drēbēs un gāja staigāt apkārt. Skaitās, ka pa pilsētu… Kā diversanti, veica atzīmes kaut kādas, kaut ko meklēja, skatījās," atceras Irina.

Ienāca arī ziņas par papildspēku ierašanos.

"Saņēmu ziņu, ka varētu būt, ka grupa čečenu virzās Hostomeļas un Bučas virzienā. Visi mani draugi, kuri mani varēja sazvanīt vai atrakstīt – visi kā viens kliedza, brauc prom, nekavējoties! Braukt prom bija bail, jo notika apšaudes. Apšaudes laikā izbraukt ar bērniem un guļošu mammu bija tikpat nedroši kā palikt uz vietas," atzīst Irina.

Tā bija jau trešā kara diena. Svīda gaisma. Pēdējais piliens par labu braukšanai prom bija 16 gadus vecās meitas panikas lēkme.

"Mēs ar brāli izgājām uz ielas. Minūtes divas aprunājāmies un visu, ko ātri savācām – tā arī izbraucām. Es tikai mammai paņēmu spilvenu un segu, lai viņu ceļā apsegtu," stāsta sieviete.

Pat ja būtu laika savākt mantas, tām arī nebūtu vieta sešiem cilvēkiem, tajā skaitā vienam, kurš var atrasties tikai guļus pozīcijā.

"Tur, kur bagāžnieks, tur ielikta krēslu trešā rinda. Mamma ceļu nobrauca, faktiski guļot uz manis. Bērni – jaunākie aizmugurē, bet vecākais pie šofera – mana brāļa. Vēl mazo sunīti paņēmām, lielais – palika tur," saka Irina.

Pamest okupantu ielenkto teritoriju neesot bijis vienkārši.

"Uz to brīdi jau nebija vairs tiltu. Izbraukt varēja tikai divos veidos – viens variants caur Borodjankas ciematu, kurš vakar pilnībā iznīcināts. Bet mēs jau zinājām, ka tur stāv tanki. Es jau par to zināju. Palika viens ceļš – un mēs riskējām! Pusstundu pēc tam, kad izbraucām un tikām līdz Žitomiras šosejai, es atvēru čatu un redzu fotogrāfijas ar apšaudītām civiliedzīvotāju automašīnām... tur, kur mēs tikko izbraucām cauri," atceras sieviete.

Irina izkļūšanu no šīs teritorijas dēvē par brīnumu.

"Man nebija histērijas, es neraudāju, es nepanikoju, bet bija kaut kāds tāds punkts sasniegts... sajūta – vai nu mēs tagad to darām vai nekad," viņa atceras.

Izlauzušies un bēguši lielā ātrumā prom. Pie stūres esošais brālis bijis tādā stadijā, ka pat telefona gaismiņas radījušas sajūtu par kārtējo gaisa uzbrukumu.

"Man telefons bija nolikts uz kluso un signāla vietā gaismas atblāzma. Kāds ceļā zvanīja un viņam likās, ka gaismas ir no kaut kā gaisā lidojoša – žmiedza grīdā gāzes pedāli," atceras Irina.

Ceļā sazinājušies ar karā bojāgājušo ģimeņu atbalsta organizāciju un nonākuši līdz Luckai, kur viņi silti uzņemti, ģimene pilnībā aprūpēta un tiek gatavota evakuācijai tālāk uz Poliju.

Te Luckā šobrīd ir mierīgi, taču pēdējo dienu piedzīvoto vēl ilgi nevarēs aizmirst.

"Meita – mēs pat šeit atbraucām, un viņa pirmajā dienā, kad atpūtās, gulēt nespēja. Pie jebkura trokšņa cēlās augšā, kliedza – mammu, atkal bumbo, uz grīdas, mammu, uz grīdas! Vakar viņa pārstāja, bet viņa nespēja iziet uz ielas. Viņai sākās panikas lēkme, viņa nespēj pamest telpas, negrib iet ārā, viņai bail… Es saprotu, ja brauksim tālāk uz Poliju, ir psihologi, kas runā ukrainiski, kas strādās. Mūsu bērniem tā ir kārtējā trauma. Pirmā trauma vairs nekad nebūs dziedējama pat ar vislabākajiem psihologiem.. [domā tēva nāvi] Tagad pa virsu vēl šis, būs kārtējā salauztā paaudze," spriež Irina.

Viņas jaunākais dēls Jegors ir kluss, nosvērts pusaudzis. Turpat divas stundas ilgās intervijas laikā puisis pacietīgi sēž mammai pie kreisās rokas, nebilst ne vārda.

"Es pat nevaru pateikt, cik daudz tur bija cilvēku, viņa draugu. Esmu ļoti pateicīga, jo ļoti daudzi draugi mūs joprojām atbalsta, palikuši par īstiem draugiem. Kā Maksims viņus kādreiz atbalstīja, tā viņi tagad mūs turpina atbalstīt," stāsta Irina.

No vietējiem Irina joprojām turpina saņemt ziņas par notiekošo Bučas apkaimē. Esot mirušie gan civiliedzīvotāju vidū, gan arī starp Krievijas armijas karavīriem. Pēc iespējas, vietējos mēģinot aprakt kaut vai pagaidu kapos, bet okupantu līķus gan neaiztiekot.

"Diemžēl... Lai brauc un paši savāc. Viņi saka, ka nekā nav. Nekas nenotiek joprojām... Lai atbrauc un lai apskatās. Ziniet, ka pie mums joko – toties zeme būs auglīga, būs laba raža!" nosaka Irina.