LTV jauns raidījums
No 26. janvāra sešus ceturtdienu vakarus LTV1 ēterā pulksten 21.15 un replay.lv kopā ar Sandru Kropu varēsim doties pa pēdām berberiem, atklājot Marokas šarmu, dabas krāšņumu, vietējo iedzīvotāju viesmīlību un bagātīgās tradīcijas.
Tā nu mani īstās Marokas meklējumi sākās ārpus pilsētām – tuksnesī, kalnos un okeāna piekrastes vējā.
Meklējot stāstu varoņus, es sekoju Marokā tik bieži piesauktajam "Inšallah" principam – (arābu val. “kā Dievs vēlēsies”), katru rītu ļaujot dzīvei mani vest līdz maniem Marokas vēstnešiem,
brīžiem pat pa visneiedomājamākajiem maršrutiem. Tā nu pēc divpadsmit Marokā pavadītām dienām šī zeme manā sirdī ir ieguvusi pavisam citus vaibstus – tai parādījās konkrētas sejas, vārdi un emocijas. Turpmākās sešas nedēļas es tās atklāšu raidījumu ciklā “Berberiem pa pēdām. Maroka”, taču šajā zemē piedzīvotais un pārdomātais krietni vien pārsniedz vārdu un kadru apjomu, ko ietvert sešās sērijās.
Par to, ka Maroka ir kontrastu zeme, ir dzirdēts daudz, un brīžiem pat liekas, tie ir tādi vispārīgi, neko neizsakoši vārdi. Taču man liekas, ka nav labāka vārda, lai raksturotu Marokas daudzveidību gan dabā, gan cilvēkos. Tuksnesis un okeāns vai ēzeļa vilkti rati līdzās automašīnai Marakešas centrā ir tikai viena medaļas puse. Marokas lielākais pārsteigums mani sagaidīja kāda ceļa līkumā Atlasa kalnos. Brīdī, kad bijām apstājušies kalnu ielokā filmēt Āfrikas sniegu, dažu minūšu laikā, pilnīgā klusumā ap mūsu mašīnu bija uzradušies četri bērni – vismaz tā es sākumā domāju... Pēc dažiem pārmītiem vārdiem atklājās, ka viens no bērniem patiesībā ir jauna sieviete, kas jau kopš 15 gadu vecuma ir precētas sievas godā, un viņa ar saviem diviem bērniem dzīvo pāri ceļam esošajā teltī, ko sākotnēji noturēju par pamestu bezpajumtnieku apmetni. Nebija ilgi jāgaida, kad jaunā sieviete mani aicināja uz tēju. Ieejot apmetnē, man atklājās pavisam cita pasaule – gan par to, ka
cilvēki joprojām dzīvo no zariem un segām saslietā būdā, gan to, ka, neraugoties uz skarbajiem apstākļiem, tajā valda tīrība, siltums un viesmīlība.
Bet visdīvainākais šķita fakts, ka nedz šī sieviete, nedz viņas sešgadīgā meitiņa nekad nav gājušas un neies skolā. Pēc viesošanās šajā teltī es vēl ilgi domāju par šo meiteni un viņas ģimeni, dzīvi un pasaules plašumu. Viņa nekad nav bijusi tālāk par 20 km no savas dzīvesvietas un viņas ikdiena gadu no gada paiet rūpēs par ģimenes pavardu necilajā teltī. Viņas seja un dzīve ir viens no maniem Marokas stāstiem, kas krietni atšķiras no tās Marokas, ko biju līdz šim redzējusi Marakešas slavenajā tirgus laukumā.
Pavisam cita seja man atklājās Marokas ekonomikas sirdī – Kasablankā. Tur es pirmo reizi mūžā apmeklēju mošeju un tās tuvumā
iepazinu puisi, kurš ir tikai nedaudz vecāks par kalnu teltī dzīvojošo meiteni, bet paguvis ne tikai pastrādāt bankā un studēt finanses Francijā, bet arī uzsākt savu biznesu.
Taču ne jau viņa izglītības līmenis un karjera ir tas pārsteidzošākais. Mani visspilgtāk uzrunāja viņa vēlme mainīt cilvēku priekšstatu par to, kas ir musulmaņi un kāda ir Marokas sabiedrība. Neraugoties uz tradicionālo dalījumu, ka Marokā sievietes un vīrieši kopā kafejnīcās nesēž, mēs tomēr ar Mehdi devāmies iemalkot kafiju okeāna krastā un parunāt par dzīvi, sabiedrību un reliģiju.
Kad Mehdi man teica, ka īsti nezinot, kas ir Kristus, bet pastāstīja par saviem uzskatiem par brīvo gribu un vērtībām, es ar smaidu vien varēju atbildēt: “Es īsti nezinu, ko par to ir teicis Muhameds, bet kristietībā mēs runājam precīzi par to pašu”... Bija tik savādi redzēt, kā pie vienas un tās pašas patiesības sastopas divas reliģijas, par kurām esam ieraduši runāt kā divām dažādām frontes pusēm.
Visbeidzot, trešā spilgtākā seja atklājās tuksnesī, kad puisis vārdā Mustafa cauri kāpām veda kamieļu karavānu. Izrādās, viņš ir nomadu pēctecis. Tā kā nomadi ir klejotāji, viņiem skolu nav. Tāpēc arī Mustafa nekad mūžā nav to apmeklējis, taču
Sahāras tuksnesī atstātus vai atpūstus civilizācijas atkritumus gan viņš bez vārda runas savāca un aiznesa līdz savām mājām.
Arī šī puiša skats uz savu dzīvi un savu zemi kļuva par vienu no manas Marokas vizītkartēm.
Kad Sahārā un Atlasa kalnos satumsa un iestājās vēsa nakts, visapkārt viens pēc otra iedegās ugunskuri – tikai pēc tam, kad biju pabijusi pieticīgajā teltī un tuksneša nakts aukstumā, es pa īstam sapratu, ko tie nozīmē un ar kādām sajūtām ļaudis to tuvumā sildās. Mēs visi skatāmies uz vienu un to pašu uguni, Mēnesi vai Sauli un, lai arī katrs savā valodā, mēs domājam par vienām un tām pašām lietām. Man liekas, pie šiem ugunskuriem ir meklējama Marokas seja, kas citkārt aizslīd garām rosīgajos tirgus laukumos, pie čūsku dīdītājiem vai tūristu pārpildītajās viesnīcās.
