Maza auguma, smaidīga, sirmiem matiem un brūnu, rūtainu priekšautu – tā ir Lūcijas kundze, viena no Latvijas pierobežas pēdējiem mohikāņiem. Tādus meklē vārda māsas Elīna Kursīte un Elīna Kolāte, kuras dodas gar Latvijas robežu un cenšas sastapt pēdējos pierobežu ciema iedzīvotājus, kuri palikuši gandrīz vieni paši.
Jau kopš maija meitenes dodas vairāku dienu ekspedīcijās, un nu jau puse no iecerētā ceļa ir paveikta. Elīna Kolāte stāsta, kā tas sācies: „Ideja Elīnai Kursītei, kas fotogrāfē, ir radusies jau pirms diviem gadiem. Man tas arī ļoti iepatikās. Es biju kādu laiku dzīvojusi ārzemēs un ārkārtīgi ilgojos pēc tā, ka es varētu braukāt apkārt pa Latvijas laukiem un pilnvērtīgi izmantot to, ka beidzot es esmu vietā, kuras valodu es ļoti labi pārzinu un varu runāt ar vietējiem cilvēkiem. Tā, dzīvojot ārzemēs, sāka ļoti, ļoti pietrūkt.”
Noslēgumā paredzēts izdot grāmatu par 30 mazajiem ciemiem. Mērķis gan nav tik svarīgs kā pats ceļš līdz tam, ko abas Elīnas sāka Kurzemes dienvidos un devās uz austrumiem.
Pa ceļam ir gadījušies arī ciemi, kuros neviens vairs nedzīvo vai kuros suņu skaits ievērojami pārsniedz iedzīvotāju daudzumu.
Kā cerēts, protams, arī apmaldījāmies. Meklējot Vecsniķeri, iegāzāmies pie tantes, kas nevar pateikt "nē" suņiem un kaķ...
Posted by Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi on Thursday, June 25, 2015
Projektam ir sava „Facebook” lapa, kurai ir pusotrs tūkstotis sekotāju. „Cik cilvēki raksta, viņiem patīk sirsnība ļoti. Varbūt kaut kas tāds ļaudīm pietrūkst dzīvē,” secina jauniete.
Visvairāk spēka prasa runāšana ar cilvēkiem un viņu uzklausīšana, tomēr to visu atsver skaistums, ko viņas sastop ceļā. „Ja mēs nebūtu uzstādījušas tos mērķus nonākt mazajos ciemos, mēs nekad mūžā nenonāktu tajās ārprātīgi skaistajās vietās,” saka Elīna.
Nākamā ekspedīcija paredzēta augusta vidū, kad mohikāņu meklētājas brauks uz Latvijas austrumiem.
