Mouafaks ir informācijas tehnoloģiju speciālists, kurš pirms pusgada apprecējies.
Mouafaku pamanu uzreiz. Viņš atšķiras no citiem simtiem cilvēku, kuri satupuši pie drāšu žoga un gaida, kad atvērsies robeža. Mēs esam Turcijas pusē, dažu metru attālumā ir Sīrija. Mouafaks izskatās mazliet pēc vecāko kursu vai arī maģistra programmas studenta. Tumši, sprogaini mati, acenes vieglos rāmjos, uz rokas sporta pulkstenis, plecā – mugursoma. „Jūs runājat angliski?” eju viņam klāt, un Mouafaks atsaucas. „Gaidāt pāreju?” prasu. „Jā, jā,” viņš atsaka, „nu jau mēnesis, kā aizvēruši ciet, gandrīz katru dienu braucu. Paiesim ēnā, ļoti karsts.”
Atstutējamies pret nelielu metāla būdu, kurā uz pāris plastmasas krēsliem sēž gaidītāji. Kāds vīrs ar lielu zilu termosu apstaigā cilvēkus un par liru gabalā tirgo stipru turku kafiju.
Pastāstu, kas esmu es, un arī Mouafaks pamazām atklājas. Sīrijā viņš bija informācijas tehnoloģiju speciālists, strādāja organizācijā, bet tad uznāca karš, kopā ar citiem viņš bēga pāri robežai, atveda savu ģimeni un nogādāja drošībā netālu no robežas Turcijas pusē, bet pats joprojām mēro ceļu atpakaļ uz dzimteni. Zaudējis darbu, viņš ir iesaistījies nevalstiskajā organizācijā. Kādā, neatklāj - drošības dēļ.
Būdams bēglis bez oficiāliem papīriem, viņš arī šķērso tādu robežpunktu, kur to pieļauj, taču tas jau vairākus mēnešus ir ciet, un Mouafaks bažījas par darbu. Redzam, kā tajā pašā laikā vārti šajā robežpunktā ir vaļā smagajām kravas automašīnām.
Un Mouafaks ironizē: „Tās atnes naudu, bet cilvēki…”
Pirms pusgada Moufaks apprecējās, bērnu viņam vēl nav, bet ļoti gribētu. Tikpat cerīgs viņš ir, ka Sīrijā beigsies karš un ar ģimeni varēs atgriezties mājās.„Liela daļa māju, ielas, mošejas ir nopostītas… Tas ir šausmīgi, bet mēs ļoti ceram atgriezties un mēģināt to visu atjaunot,” saka Mouafaks.
Tur otrā, Sīrijas pusē, tagad esot ļoti nedroši, īpaši ārzemniekiem.
Cik ilgu laiku Mouafakam nāksies dzīvot starp divām robežām, viņš nezina, taču pagaidām arī citu neko neplāno, arī mēģinājumus nokļūt citās zemēs nē. Uz lapiņas Mouafaks uzraksta savu e-pasta adresi un apsola, ka atrakstīs, tikko kā būs ticis pāri robežai uz Sīriju un atgriezies darbā.
Vakarā viņš atraksta, ka joprojām nav laists, bet pēc dienas saņemu vēsti, ka ir ticis pāri, jo paskaidrojis, ka strādā nevalstiskā organizācijā.
„Man viss labi. Esmu drošībā savā darbā. Veiksmīgi ar reportāžu, un vienmēr prasiet, ja vajag palīdzību,” Mouafaks raksta, „es zinu, kā tas ir, ja vajag palīdzību.”
