2014.gada augustā viņš uzzināja, ka viņam ir agresīvs un ātri progresējošs mēles pamatnes vēzis 3./4.stadijā. Septembrī bija operācija, tad starošana un ķīmijterapija. Nākamā gada vasarā audzēja recidīvs. Otra operācija. Cīnoties ar vēzi, Viesturs zaudējis arī 30 kilogramus svara. Ir 2.grupas invalīds ar valsts pensiju 105 eiro. Izveidoja savu atbalsta fondu, atklāti un patiesi raksta internetā savu dienasgrāmatu. Sākumā par cerību, tad cīņu un nu – par vienīgo izeju, kuru redz. Plānu veikt eitanāziju klīnikā Šveicē, saņemot nāvējošu morfija un miegazāļu devu. Tā ir viņa pēdējā vēlēšanās. Trīs reizes nedēļā viņa vēža saēsto kaklu kopj māsiņa, veicot aprūpi mājās. Sāpes viņš cenšas mazināt ar morfija plāksteriem. Tos izraksta ģimenes ārsts. Un nu jau ir savākti desmit tūkstoši eiro, lai šīs sāpes izbeigtu uz visiem laikiem.
"Pirms tā lēmuma, kad man tie vēža bumbuļi līda ārā viens pēc otra, tad man pāris dienas bija tādas, ka es vispār domāju, ka es nezinu, ko es darīšu. Es no rīta pamodos ar šausmām, ka es vispār esmu pamodies. Es gāju gulēt ar cerību, ka es nepamodīšos," saka Viesturs Bundža. "Dakteri ir pateikuši, ka es varu aiziet šodien, rīt, es varu nodzīvot arī divus mēnešus. Tas, ko es gribu, es gribu aiziet Dieva mierā un klusumā. Un es gribu to izdarīt ar cieņu. Es negribu vārtīties pa gultu nemaņā. Par šausmām saviem radiniekiem. Par šausmām sev."
Viestura pieņemto lēmumu par eitanāziju viņa sieva Sandra ciena, bet nepieņem.
"Es cienu pieauguša cilvēka lēmumu," saka Viestura sieva Sandra Svara.
Eitanāzijai vajadzīgos 10 tūkstošus pilnīgi sveši un zināmi cilvēki saziedoja dažās dienās. Viestura e-pastā lasāmas arī daudzas vēstules. Daži viņu mēģina atrunāt. Citi atbalsta.
"Tie cilvēki, kuriem pašiem ir tuvinieki aizgājuši no vēža, viennozīmīgi atbalsta manu lēmumu. Man pat ir tā, ka pensionārs noziedoja man naudu, un es uzzināju, ka viņam dēls nomira 29 gadu vecumā. Un, kad dēls mira, viņam blakus palātā mira vēl viens 3. kursa students. Un viņš pilnībā atbalsta manu lēmumu. Tādas vēstules ir daudz. Es neesmu saņēmis nosodošas vēstules," stāsta Viesturs.
Šonedēļ Sandra bija pie psihoterapeita. Viņa grib saprast, kā visu notiekošo labāk skaidrot bērniem. Viņi vēl ir tik mazi. Dēls un meita mācās sākumskolā.
"Tētis ir slims, bērni redz," saka Sandra. Katru stundu, ko abi pavada kopā, viņi ļoti novērtē. Arī bērniem māca, cik vērtīgs ir laiks ar tēti...
"Tas ir arī laiks, kad ko var palīdzēt tētim," piebilst Sandra.
Visvairāk Sandru šonedēļ pārsteigusi saruna ar mācītāju, kurš Viesturu kristīja tad, kad vēzis bija tikko atklāts, un kurš seko līdzi Viestura cīņai ar slimību Viestura blogā internetā.
Sandra atzīst, ka ticība brīnumam paliek! Bet Viesturam cerību, ka vēzis apstāsies, nav. Tāpēc viņi pošas uz Šveici.
"Nākamnedēļ ir jānosūta visi ārstu slēdzieni, izmeklējumi un slēdzieni, kas ir bijuši visādi," turpina Viesturs. "Pēc tam no viņiem tiek saņemts šis te zaļais signāls, ka viņi ir gatavi uzņemt Šveices klīnikā. (..) Droši vien kādu nedēļu nodzīvošu tajā klīnikā. Ir divas tikšanās ar viņu dakteriem, kuriem es apstiprinu to, ka esmu pie pilnas apziņas, tas ir mans lēmums un es nemainu to lēmumu. Kad tas ir izdarīts, tiek sarunāta diena, kurā es saņemu šo te zāļu devu."
Latvijas Onkoloģijas centra ārstus Viestura stāsts saviļņo. Taču ne tā, kā tos līdzcilvēkus, kuri Viesturam pārskaita naudu vai sūta vēstules. Mūsu vēža ārsti neatbalsta eitanāziju, jo mūsdienu pretsāpju zāles ir pietiekami spēcīgas, lai sāpes nomāktu. Tieši tam domāta paliatīvā aprūpe.
"Es kā ārsts to neatbalstu, jo redzu, ka var palīdzēt," uzsver onkoloģe ķīmijterapeiete Līga Keiša-Ķirse. Savukārt psihoterapeite Maija Kārkliņa norāda, ka ir transdermālie, ir ātras darbības, valsts kompensēti pretsāpju līdzekļi.
Daudzās Latvijas slimnīcās piedāvā paliatīvo aprūpi. Latvijas Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļā nekad nav brīvu gultu. Gadā šeit ārstējas 700 - 800 vēža pacientu. Valsts apmaksā septiņas dienas šajā nodaļā. Rindā jāgaida vismaz mēnesi. Par savu naudu var tikt ātrāk.
Kāds pacients šajā paša nopirktajā vai valsts apmaksātajā nedēļā mirst. Citiem piemeklē zāles, kas mazina sāpes un ciešanas. Tālāk, kopā ar ģimenes ārsta un tuvinieku atbalstu jācīnās pašam.
Arī šeit, nodaļā, runājot ar pacientiem, kam ir vēzis pēdējā stadijā, viņi jūt, ka bieži vien slimnieku nomāc ne tikai sāpes, bet neziņa par tuviniekiem un bažas, vai palicējiem pietiks naudas iztikai. Atšķirībā no ārvalstīm, kur ar nāvi saistītos jautājumus mēdz sakārtot laikus, Latvijā par nāvi cenšas nerunāt. It kā tās nebūtu.
Viesturs ar šādu diagnozi nav vienīgais pacients Latvijā, bet vienīgais, kurš publiski lūdzis naudu eitanāzijai gan. Latvijas Onkoloģijas centra kapelāns Juris Meijers, kurš pēc izglītības ir ārsts, par eitanāzijas jautājumiem ir runājis ar ticības brāli no Šveices. Viņš to saista tikai un vienīgi ar finansiāliem aspektiem. Slimi cilvēki katrai valstij izmaksā ļoti dārgi.
Pirmdien, 25.aprīlī, Viesturs dosies uz Latvijas onkoloģijas centru, uz kārtējo ķīmijterapiju.
"Mana vēlme ir, lai es nodzīvoju līdz tai Šveicei. Ja es varētu rītā braukt uz to Šveici, tad es, protams, neietu uz to ķīmiju. Bet tai Šveicei ir jāsakārto visi papīri, un man ir jānodzīvo līdz tam brīdim," saka Viesturs.
Šobrīd laika skaitītājs ir ieslēgts. Un tikšķ paātrināti. Viesturs dzīvo četrās sienās. Viņš vairs nevar iziet laukā no sava dzīvokļa un ieraudzīt, ka tepat, Ķīpsalā, kur viņi mīt, jau zied augļu koki un pienenes. Kad Sandra ir darbā, bet bērni skolā, viņš klausās sprediķus un lekcijas Torņakalna Lutera draudzes mājaslapā. Un dažreiz skatās filmas. Vislabāk – komēdijas. Lai kādu brīdi var nedomāt ne par ko.
