Kā informēja LTRK, prasība pamatota ar to, ka solidaritātes nodoklis ir pretrunā ar iepriekš sagatavotajām stratēģijām, kas nostiprinātas ne tikai valdības deklarācijās, bet arī attīstības plānošanas dokumentos un dažādos normatīvajos dokumentos, kurus likumdevējs ir ignorējis. Tā piemēram, sociālo iemaksu griesti šobrīd ir iesaldēti ar budžeta likumu, lai gan likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu" joprojām paredz precīzu kārtību, kādā 2016.gadā bija jāaprēķina iemaksu maksimālais apmērs.
Tāpat lēmums par solidaritātes nodokli neatbilstot starptautiskajām saistībām dubultās nodokļu nepiemērošanas jomā. Tas traucējot ārvalstu investīciju piesaisti un parāda Latviju kā valsti, kas nav gatava starptautiskai sadarbībai un nerūpējoties par reputāciju un tēlu.
LTRK ieskatā šis nodoklis atņem Latvijai konkurētspēju augsto algu sektorā Baltijas valstu mērogā. Organizācija vērš arī uzmanību uz to, ka Latvijā trūkst lielo algu saņēmēju, kuri ne tikai nomaksā vairāk nodokļus, bet arī ir daudz maksātspējīgāki. "Tas, kurš vairāk saņem, parasti arī vairāk tērē, tādā veidā stimulējot visu Latvijas ekonomiku un algu pieaugumu. Mums jāvirzās uz to, lai šādu lielo algu saņēmēju būtu vairāk," norāda LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.
Bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) solidaritātes nodokļa nepieciešamību pamatoja ar nevienlīdzības mazināšanu, savukārt LTRK norāda, ka lielo algu maksātāji jau tāpat maksā valstij vislielākos nodokļus.
Turklāt šāds nodokļa maksāšanas veids konkrētajai personai nedod tiesības saņemt pakalpojumus no valsts arī pretī, tostarp pensijas uzkrājumu. "Ja valsts mērķis bija novērst iedomāto regresivitāti nodokļos, to varēja izdarīt ,arī vienkārši atceļot valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) griestus. Kā zināms no VSAOI liela daļa aiziet uzkrājumam pensijai, un 2.pensiju līmeni katrs var pat pats pārvaldīt. Solidaritātes nodokļa maksātājiem šāda iespēja ir liegta," komentē Endziņš.
LTRK arī norāda, ka likuma anotācijā nav aprēķina par to, cik lieli būs valsts un pašvaldību kā darba devēju izdevumi. Turklāt papildu jaunu nodokļu ieviešana veicina ēnu ekonomiku, jo uzņēmējiem jādomā, kā optimizēt izmaksas un kā to labāk darīt, lai turpinātu strādāt būtu efektīviem.
To cilvēku skaits, kuriem būtu jāmaksā solidaritātes nodoklis, esot samazinājies par 30%.
“Tādējādi ieņēmumi no tā nebūs tādi, kā prognozēts, bet Latvija var pazaudēt labi apmaksātus speciālistus, kuri pilnīgi legāli tiks nodarbināti citās valstīs," pauž Endziņš.
Viņš arī norāda, ka tiesā visdrīzāk vērsīsies lielāks uzņēmēju skaits, jo daudzi savas prasības veido atsevišķi.
Endziņš stāsta, ka prasību pamatā ir netaisnība sociālās apdrošināšanas iemaksās. "Par cik valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas pēc savas būtības ir nevis nodoklis, bet apdrošināšana, tad līdz šim bija loģiska kārtība, ka, ja reiz valsts pretī šim apdrošināšanas iemaksām garantē limitētu labumu apjomu, tad tajā brīdī, kad vairāk valsts nav gatava dot pakalpojumu, tad arī nav jāmaksā šīs pārējās apdrošināšanas iemaksas. Līdzīgi, ja mēs apdrošinām mašīnu, loģiski, ka apdrošinātājs mums atgriezīs šīs mašīnas vērtību, nevis vēl trīs, četras, piecas vai desmit mašīnu vērtību. Līdz ar to, pieņemot solidaritātes nodokli, šī sistēma ir izjaukta," skaidro Endziņš.
Vēstīts, ka pērn valdība atbalstījusi solidaritātes nodokļa ieviešanu. Tas paredz vienādu ar valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, kas patlaban ir 34,09%, taču nodokļa ieņēmumi nonāk nevis valsts sociālās apdrošināšanas budžetā, bet gan valsts pamatbudžetā.
Solidaritātes nodoklis gan nākas maksā tikai visdāsnāk atalgotajiem strādājošajiem, kuru ienākumi pārsniedz sociālo iemaksu griestus, kas bija 48 600 eiro gadā.
Finanšu ministrija bija izrēķinājusi, ka solidaritātes nodoklis būs jāmaksā aptuveni 5000 cilvēku. Bet uzņēmēji jau iepriekš pauduši pretestību solidaritātes nodokļa ieviešanai un pat solījuši vērsties Satversmes tiesā pret šo nodokli.
