Ja jūs neko nezināt par franču kino jaunā viļņa pamatlicēju, izcilo fotogrāfi un instalāciju mākslinieci Anjēzi Vardu, tad atliek vien minēt, ka viņas filmās pirmo reizi kameras priekšā parādījies Žerārs Depardjē, Filips Nuarē un pat Harisons Fords.
Piektdien, 12.decembrī, “Splendid Palace” notika režisores Vardas godināšana. Kā iepriekš jau vēstīts, franču režisorei Anjēzei Vardai Eiropas Kinoakadēmija piešķīrusi balvu par mūža ieguldījumu.
Šogad Latvijā esam lutināti ar izcilu kino personību klātbūtni. 86 gadus vecā Anjēze Varda ir dzīva kino vēsture, tāpat kā vasarā Latviju apciemojušais avangarda filmu veidotājs Jons Meks. Ir acīm redzams, ka viņa izjūt lielu prieku par katru jaunu pieredzi un ziņkāri par jauniepazītiem cilvēkiem.
Mana pirmā doma bija, ka es nekad neesmu bijusi Rīgā, es neesmu bijusi šajās trijās valstīs. Tas noteikti ir satraucoši. Otrkārt, es vienmēr esmu pateicīga, kad man kaut ko pasniedz. Tas nozīmē, ka mani pazīst un atzīst. Man labāk patīk, ka man pasniedz balvu par filmu, bet nu es kļūstu veca un man vairs nav jaunu filmu, tāpēc man pasniedz balvas par mūža ieguldījumu, par to, ka es pretojos un esmu izdzīvojusi,” atzīst režisore.
Prominentais amerikāņu kinokritiķis Rodžers Īberts iesaka – ja neesat redzējuši nevienu Anjēzes Vardas filmu, tad sāciet ar “Anjezes pludmali”. Lai gan autore savos darbos neko daudz nepaskaidro, viss tāpat ir skaidrs. Par spīti cienījamam vecumam, īsajā ciemošanās reizē Rīgā māksliniece ir apņēmusies iepazīt vietu, kur saņem balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Mēs Eiropā cits citu nepazīstam, un tā ir problēma. Mums vajadzētu apceļot visas Eiropas valstis un mēģināt saprast, kas ir kopīgs un kas mūs atšķir, taču mēs neatvēlam tam laiku. Eiropā mēs mīlam cits citu, bet nepazīstam,” uzskata Varda.
Anjēze Varda nevairās uzsvērt savu īpašo – pamatlicējas lomu franču kino jaunā viļņa dibināšanā, lai gan Latvijā skaļāk izskanējuši Žana Lika Godāra, Žaka Demī vai Alēna Renē vārdi.
„Es sāku piecus, septiņus gadus pirms visiem, [19]54. gadā. Viņi zināja, ka es esmu paveikusi kaut ko ļoti marginālu, dīvainu filmu, kas nenopelnīja naudu, bet viņi zināja manu vārdu. Kad viņi sāka veidot savas filmas, producents gribēja atrast cilvēkus, kas veidotu jaunu kino par ļoti mazu naudu. Godārs uzņēma savu filmu, Žaks Demī uzņēma “Lolu” ļoti lēti, un viņš teica – vēl viena sieviete spēj uzņemt filmas par ļoti mazu naudu. Tā es radīju “Kleo no pieciem līdz septiņiem” par mazu budžetu. Cilvēki aizmirst, ka mēs izpelnījāmies slavu, jo strādājām ātri, izmantojām jaunu materiālu, attīstīt visu ātrāk un runāt dabiskāk,” stāsta režisore.
Anjēze Varda joprojām seko pasaules aktualitātēm, taču dokumentālajās filmās fiksē aktualitātes pievienoto vērtību, izmantojot kino kā vizuālu, nevis publicistisku izteiksmes līdzekli.
Es mēģinu saskatīt to, ko citi neredz,” uzver režisore, „jo viņi aizmirst uz to paskatīties. Ne tāpēc, ka viņi ir akli, bet tāpēc, ka es cenšos runāt ar margināliem cilvēkiem, tiem, kas ir aizmirsti.”
Režisore Anjēze Varda ir saņēmusi teju vai visas iespējamās balvas: „Sudraba lāci” Berlīnē par filmu „Laime” (Le Bonheur, 1965), „Zelta lauvu” Venēcijā par filmu „Kaidone” (Sans toit ni loi, 1985), Eiropas Kinoakadēmijas balvu par filmu „Vārpu lasītājas un es” (Glaneurs et la glaneuse, 2000) un Francijas kinobalvu „Cēzars” par filmu „Anjezes pludmale” (Les Plages d’Agnès, 2008).
Vardas darbs ir apbalvots ar Kannu kinofestivāla „Zelta karieti”, goda „Cēzara” balvu un Lokarno kinofestivāla „Goda leopardu”.
Anjēze Varda ir radījusi vairāk nekā 30 īsfilmu, dokumentālo filmu un mākslas filmu gan televīzijai, gan kino, turklāt ir vairāku fotogrāfiju izstāžu un mākslas instalāciju autore.
