Izstādītās fotogrāfijas uzņemtas, izmantojot pielāgotu digitālo fotokameru, kura uztver tuvā infrasarkanā spektra gaismu jeb tā saukto „neredzamo gaismu”. Andris Kozlovskis šo tehniku izmanto kā metaforu sociālistiskās pagātnes pēdu meklējumos šodienas dzīvē.
Andris Kozlovskis (1975) pēdējos divdesmit gadus pārstāvējis Latvijas preses foto, bijis arī „Preses Nama” galvenais foto redaktors, kā arī pasniedzis fotogrāfiju skolas, koledžas un universitātes līmenī dažādās Latvijas izglītības iestādēs. Šobrīd Kozlovskis strādā ar jauniešiem bērnu un jauniešu centra “Rīgas Skolēnu pils” foto studijā.
Kozlovskis veidojis personālizstādes Nīderlandē, Slovākijā un Latvijā, tostarp Latvijas Fotogrāfijas muzejā 2004. un 2007. gadā. 2004. gadā ieguvis pirmo vietu „Krievijas Preses Foto” konkursā. 2012. gadā apbalvots ar sudraba medaļu VI Starptautiskajā Taškentas foto biennālē.
Žurnāla „Rīgas Laiks” galvenais redaktors Uldis Tīrons par Kozlovska fotogrāfiju sēriju "Sociālisma pasaulē" raksta:
„Lai cik sliktas būtu mūsu zināšanas ģeogrāfijā, mēs neteiksim, ka Kuba un Uzbekistāna ir kaut kas līdzīgs, tomēr Andra Kozlovska Kubas un Uzbekistānas, un Moldovas, un Baltkrievijas fotogrāfijās redzama viena un tā pati vieta. Taču es nesteigtos apgalvot, ka tās visas ir tikai vēsturiskās inerces teritorijas, kurās sadalās kādreizējais sociālisms. Pievērsiet uzmanību tam, ka nav īsti skaidrs, no kurienes krīt gaisma, kas tajās ļauj saskatīt lietas, pieminekļus, stūrus un cilvēkus. Pieņemsim, ka tā krīt no muguras, un mēs atbilstoši Platona stāstam par alu nevaram pagriezties, bet savā priekšā redzam vienīgi ēnas, kuras turam par pašiem priekšmetiem. “Izšķirošais mirklis,” mēs domājam, “melnbaltā fotogrāfija,” līdz saraujamies, skatienam apstājoties pie balta koka vai blāvi zilgana trolejbusa. Šis būtu pareizais brīdis pārtraukt skatīties uz ķēmiem, bet pievērsties savai nespējai pagriezties un ieraudzīt, kas īsti ir tās lietas, kuras met mums savas ēnas.”
