Balti klāts galds kā izsenis godāta vieta, ap kuru simboliski vai gluži praktiski pulcēties ģimenēm, draugiem, kaimiņiem, lai dalītos savās sajūtās par Latviju un apliecinātu, ka joprojām esam PAR.
Atgādinot par spriedzes pilno 1990.gada 4.maija Augstākās padomes balsojumu, jau vairākas nedēļas Latvijas sabiedriskajos medijos skan reklāma, kas aicina atkal sanākt kopā. Apsēsties pie balta galdauta, atcerēties un stāstīt tiem, kuri piedzima vēlāk.
Ceturtais maijs ir jaunākā valsts svētku diena Latvijas vēsturē, kurai atšķirībā, piemēram, no 18.novembra savu tradīciju īsti nav. Aptaujas liecina, ka vairums iedzīvotāju to arī neuzskata par atzīmēšanas vērtu datumu. Latvijas simtgades svētku rīkotāji to nolēmuši mainīt, atgādinot – bez 1990.gada 4.maija mums nebūtu arī simtgades, kam gatavoties.
„Mēs ceram, ka 4.maijā šie baltie galdauti uz galdiem, kopā sēdēšana un svinēšana kļūs par ierastu tradīciju aizvien vairāk katrā mājā, katrā kopienā,” pauž kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība).
“Ka tas kopā pulcēs radus, draugus, kaimiņus vai brīvā laika pavadīšanas organizācijas, lai tādā veidā sajustu, ka mēs joprojām esam kopā. Un ka mēs joprojām esam PAR – par to, ka mums joprojām ir sava valsts, ka mums ir iespēja brīvi runāt, brīvi domāt, brīvi izvēlēties grāmatu grāmatplauktā, brīvi ceļot un brīvi radoši sevi izpaust,” saka ministre.
Daudziem 26 gadus senie notikumi vēl šķiet pavisam nesena pagātne. Arī vienam no Atmodas līderiem Dainim Īvānam šī diena joprojām ir spilgtā atmiņā.
„Atceros 4.maiju kā dienu, kad pēc balsojuma, izejot ārā uz ielas, tie cilvēku tūkstoši, kas mūs gaidīja, ņēma deputātus un mēģināja nest viņus uz pleciem. Man izdevās veiksmīgi izvairīties, bet Mavriku Vulfsonu kā vecāku aiznesa līdz Daugavmalai uz rokām, tas redzams arī kino kadros. Tā laime bija ārkārtīgi augsta un liela. Nekad, cik vien es dzīvoju uz šīs pasaules, neesmu redzējis Latvijā tik daudz smaidošu un laimīgu seju kā 4.maijā,” atceras Īvāns.
Un šķiet, ka gandrīz katram, kurš pats nebalsoja, ir stāsts par to, kur un kādos apstākļos gaidīja balsojuma rezultātus.
Atceras Vija Ķenava no Latvijas Televīzijas un Māra Eglīte no Latvijas Radio:
„Deputāti nāk, viņus tiešām, kā Dainis saka, cenšas nest uz rokām, visi apsveic, un mēs tur esam iekšā, visi iet uz Daugavmalu (..). Un mums ar operatoru bija lielais satraukums, vai paspēsim parādīt. Jo tajā laikā jau nebija iespējas tiešraidīt. (..) Nofilmējām pirmās minūtes no mītiņa, braucām Zaķusalu un laidām gaisā nemontētu materiālu,” stāsta Ķenava
„Kad tas notika, mēs ar vīru bijām mājās. Mums ir avīze, kurā ir šie deputāti, sēžam pie galda un svītrojam – par, par, atturas, nepiedalās…. Kā mēs abi kliedzām pēc tam! Mēs tiešām kliedzām, domājām, ka esam dumji palikuši,” smejas ilggadējā Latvijas Radio diktore Māra Eglīte.
Šāda personiska dalīšanās stāstos par 4.maiju ir īpaši svarīga tiem, kas tolaik vēl nebija dzimuši, atzīst Anete Agneta Krišjānova no Latvijas simtgades jauniešu rīcības komitejas. Viņa piedzima gadu vēlāk.
„Godīgi teikšu, ka tie stāsti mēdz sajaukties tādā vienā kopīgā stāstā, jo tas nav personīgi izjusts un pārdzīvots. Varbūt trūkst tādas klātesamības sajūtas. Teorijā mēs to zinām, bet… Piemēram, parunājot ar cilvēkiem, kuri paši pielikuši roku šajā pasākumā vai bijuši klāt, tās emocijas arī ļauj atšķirt šo datumu no citiem un ieraudzīt tā nozīmību,” atzīst Krisjanova.
Tradīciju klāt baltu galdautu un dalīties atmiņās ne vien 18.novembrī, bet arī 4.maijā savās mājās šogad aizsāks arī viena no simtgades radošās padomes pārstāvēm, „ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta.
„Man, piemēram, par Sibīrijas izsūtījumu nav [personīgu] emociju. Bet atceros, kā pusaudzes gados piedalījos kādā represēto salidojumā Jaunpiebalgas kultūras namā. Sēdēju pēdējā rindā un sākumā garlaikojos – kur mani ir atvilkuši? Bet dzirdot tos stāstus par deportācijām, manī tas ienāca ļoti personīgi un nav aizgājis prom. Un es domāju, ka arī ar 4.maiju ir tāpat. Kamēr vien mums ir dzīvi cilvēki, kas to ir piedzīvojuši un var izstāstīt, ka tas nebija tik vienkārši kā nospiest podziņu „Par”, bet ka tur faktiski vajadzēja ļoti lielu drosmi – caur šo stāstu tās emocijas var arī nodot. Tāpēc svarīgas ir tradīcijas,” saka Dimanta.
Dažādus „Baltā galdauta svētku” pasākumus ar koncertiem, mielastiem un stāstiem 4.maijā rīkos arī vairāk nekā 50 Latvijas pašvaldību.
