“Mani sauc Bunana. Es esmu no Sīrijas. Man ir divas meitas un dēls. Man ir vīrs,” latviski saka Bunana.
Bunana varētu būt zināma atsevišķiem cilvēkiem, jo viņa savu labo valodas zināšanu dēļ jau sniegusi intervijas vairākiem medijiem, kā arī tāpēc, ka Pasaules bēgļu dienas svinīgajā pasākumā Bunanas meitiņas latviski dziedāja „Kas dārzā”, un šis video guva plašu popularitāti internetā.
Pagājušajā nedēļā cilvēki Rīgā esot nākuši klāt un sveicinājušies ar meitenēm un mammu, ko bijuši redzējuši internetā.
“Cilvēki ir ļoti jauki. Visu laiku, kad es ar autobusu dodos uz Rīgu, cilvēki man pasmaida un dažreiz es saku “labdien”. Un viņi jūtas laimīgi, jo es nedaudz runāju latviski,” angliski stāsta Bunana.
Un latviski piebilst: “Es mācos latviešu valodu.”
Ar Bunanu Latvijas Radio tiekas latviešu valodas nodarbībā, kas esot viņas mīļākā vieta Rīgā. Pati valodu mācoties divreiz nedēļā, bet meitas – četras reizes.
Muceniekos Bunanas ģimenes istaba ir īpaša ar to, ka pie sienām izvietotas atgādnes ar latviešu alfabētu un citiem sadzīviskiem vārdiem.
Sieviete stāsta, ka tas darīts ar nolūku, lai deviņus gadus vecā Sāra un septiņus gadus vecā Lāra ātrāk apgūtu valodu, kas būs nepieciešama, uzsākot skolas gaitas septembrī. Arī pati Bunana, salīdzinot ar citiem, latviski runā ļoti labi.
“Man ļoti garšo Syrian food (Sīrijas ēdiens). Man garšo arī banāni, bet man negaršo bumbieri. Negaršo,” apgūto demonstrē Bunana.
Dažkārt izteikt sarežģītākas frāzes viņa kautrējas, sasmejas un tāpēc uz daļu jautājumu atbild angliski.
Sieviete stāsta, ka Sīrijā strādājusi starptautiskā bankā, bet pašlaik strādāt vēl nevarot, jo jāgaida tiesas lēmums par iespējamu patvēruma piešķiršanu.
Viņas vīrs Atifs ir drēbnieks un Sīrijā pelnījis iztiku, šujot apģērbu gan sievietēm, gan vīriešiem. Arī pašai Bunanai, taču vairums skaisto kleitu atstātas dzimtenē. Bunana teic, lai gan iepriekš nav zinājusi par tādu valsti Latviju, šeit ir ļoti skaista daba, arī cilvēki ir labi, un tāpēc ģimene šeit vēlētos palikt pavisam.
“Es ceru dzīvot šeit, jo valsts ir ļoti skaista. Man patīk cilvēki šeit,” angliski piebilst Bunana.
“Manas meitas ir laimīgas, jo viņas sadraudzējas ar bērniem no Latvijas un ar viņiem mācas latviešu valodu.”
Īpašu prieku radot arī brīvprātīgie, kas Muceniekos ierodas katru pirmdienu, lai pavadītu laiku rotaļās ar bērniem.
Uz jautājumu, kādas atšķirības novērojamas starp Latviju un Sīriju, sieviete atbild, ka pirmie prātā nāk laikapstākļi. Sīrijā pašlaik ir ļoti karsti, bet latvieši skumst par salīdzinoši vēso vasaru.
Otra lieta, kas Bunanai ir svarīga, ir iespēja justies drošai par sevi un saviem bērniem. Bez abām enerģiskajām meitiņām Bunanai ir arī nepilnu gadu vecs dēliņš Muhameds, kurš ģimenē ienāca pavisam īsi pirms lēmuma pamest dzimteni.
Lai gan pirms intervijas norunāts par pagātni šoreiz nespriest, Bunana tomēr uzsver kara šausmas. Pēc viņas teiktā, karš Sīrijā un asins pēdas ir redzamas it visur. Viņa ļoti cer iekārtoties uz dzīvi šeit un, iespējams, savu valsti apciemot kādreiz nākotnē.
Kad arī Bunanai palūgts uzrakstīt vēlējumu radio klausītājiem, viņa apmulst un teic, ka nezina, ko novēlēt, jo šeit viss ir labi, tikai jāmāk par to vairāk priecāties. Novēlējuma vietā viņa uzraksta īsu, bet ļoti nepārprotamu frāzi:
“Man ļoti patīk Latvijā.”
