Vakar intervijās par aktualitātēm jaunajā mācību gadā Jūs aicinājāt skolotājus uzdot mazāk mājasdarbu, tāpat arī minējāt, ka varētu pagarināt pavasara brīvlaiku. Kādēļ vajadzētu šādus soļus spert?
Es sākšu kā politiķi tradicionāli, nevis atbildot uz jautājumu, bet ar apsveikumu jaunajā mācību gadā. Visiem skolotājiem, skolēniem, vecākiem laimīgu jauno gadu! Bet tā atbilde ir pavisam vienkārša. Mēs redzam, un to saka psihologi un citu jomu speciālisti, un runā par pavasara nogurumu, kas iestājas. Mūsu klimata joslā ir gan garš rudens, gan skarba vai lietaina, kā nu kuru gadu, ziema, pamaz saules gaismas, cilvēkbērni nogurst. Es domāju, ja mēs pārceltu vienu nedēļu no vasaras uz papildu brīvlaiku pavasarī, tad šai nedēļai būtu daudz lielāka vērtība nekā vienai no vasaras brīvajām nedēļām
Kad tas varētu stāties spēkā?
Darīsim, cik ātri varēsim. Tas nevar stāties spēkā šogad, jo visi lēmumi jau ir pieņemti par šo mācību gadu. Bet kāpēc lai mēs to nerealizētu jau nākamajā mācību gadā?
Tā lielākā reforma tomēr skar pedagogus, nevis skolēnus šogad, taču gan Jūs, gan arī Jūsu kolēģi valdībā vienmēr esat uzsvēruši, ka izglītības reformu mērķis galu galā ir izglītības kvalitāte. Šajā reformu ceļā šis esot pirmais solis. Kurā etapā mēs esam?
Mēs esam izpildījuši pirmo mājasdarbu. Šobrīd ir otrais mājasdarbs, kas ir jāveic pašvaldībām, jo viņu atbildība ir skolu tīkla sakārtošana, jo šos lēmumus pieņem pašvaldības. Protams, mēs visas pašvaldības esam gatavi konsultēt, un vissvarīgākais un pirmā prioritāte ir izglītības kvalitāte, pieejama izglītība, un te ir ārkārtīgi svarīgi daudzi faktori.
Viens no tiem, protams, ir izglītības standarts, jaunais kompetenču pieejā balstīts standarts, kurš sāks darboties 1. un 4. klasē jau 2018./2019. mācību gadā. Tad atbilstoši pa gadam audzējam klāt un trijos gados nosedzam visu 1.-12. klases posmu. Šis ir mūsu nākamais uzdevums, pie kā mēs intensīvi strādājam un strādāsim vēl intensīvāk, jo pamatvilcienos tam ir jābūt gatavam jau pēc viena mācību gada, lai viena mācību gada laikā varētu gan aprobēt jauno standartu, gan arī sagatavot pedagogus darbam ar jauno standartu. Un pedagogu algu reforma bija vienkārši absolūti nepieciešams pirmais posms, jo, ja mēs gribam no skolotājiem prasīt atdevi, kvalitāti, atbildību, tad ir bezatbildīgi skolotājam nesamaksāt.
Līdz šim 420 eiro par likmi bija zemākā pedagogu alga visās OECD valstīs. Tagad, pārejot uz 680 eiro zemāko likmi, tiesa, mainot likmes definīciju, tas bija par 21 stundu, tagad tas ir par 30 stundām, no kurām 21 ir kontaktstunda, mēs izlīdzināsim lielu daļu tās nevienlīdzības un disproporciju, kas mums bija līdz šim pedagogu darba atalgojumā.
Tomēr diezgan bieži dzirdam tos, kas norāda, ka algas drīzāk samazināsies vai nemainīsies. Kas no 1. septembra ir lielākie ieguvēji no šīs reformas, un kuri skolotāji uz algu paaugstinājumu vismaz pagaidām cerēt nevar?
Protams, kā es pirmīt teicu par disproporcijas mazināšanu, tad mēs saprotam, ka lielo algu saņēmēji būs mazāki ieguvēji. Algai nevienam nevajadzētu samazināties. Ja kāda pašvaldība rēķina, ka kļūs mazāk, vai kā [Rīgas vicemērs Andris] Ameriks ar [Rīgas mēru Nilu] Ušakovu saka - par 100 eiro mazāk Rīgā, tās ir vai nu neapmierinošas zināšanas matemātikā, vai tīri politiska retorika. Ja Rīga saņem kopējā mērķdotācijā pieaugumu par 2,8 miljoniem eiro gadā, tad, lai man kāds ar matemātiskiem aprēķiniem parāda, kā var kļūt mazāk.
Pieminējāt arī skolu tīklu. Pedagogu algu reformā ir iestrādāti vairāki mudinājumi pašvaldības optimizēt savu skolu tīklu. Tagad, kad reforma stājusies spēkā, vai mēs varētu paredzēt, ka nākamgad vai varbūt vēl gadu vēlāk varētu būt kāds lielāks skolu slēgšanu vai reorganizāciju vilnis?
Es domāju, ka nākamgad nē, jo pašvaldībām ir nopietni šim darbam jāsagatavojas. Mums katru gadu tiek reorganizēts zināms skolu skaits, piemēram, šajā gadā no Latvijas kartes pazūd deviņas skolas, ko pašvaldības ir pielēmušas līdz šā gada martam.
30 skolas skar tā vai cita reorganizācija, proti, vai nu izglītības pakāpes pazeminājums - bija pamatskola, tagad būs sākumskola, vai apvienošana, juridiska apvienošana, reizēm saglabājot mācību vidi tajā pašā ēkā, reizēm nē. Tas ir diemžēl tas process, kas pavada mūsu iekšējās migrācijas tendences. Atbilstoši “Jāņa sētas” veiktajam pētījumam līdz 2030. gadam apmēram 30% iedzīvotāju Latvijā migrēs no lauku novadiem uz Rīgu un Pierīgu, tad diezgan dabiski, ka pašvaldības arī skolu tīklu tam atbilstoši organizē.
Jā, mums ir ministrijā savs priekšstats, kāda izskatās optimāla skola pēc sava lieluma gan pilsētā, gan laukos, un, lai tuvotos šim optimumam, mēs esam veikuši virkni novitāšu mūsu modelī. Proti, ja klašu piepildījums ir tuvs optimumam, tad ir papildus piemaksa gan pamatskolas pēdējās klasēs, gan vidusskolā. Mēs paliekam pie tā principa, ka sākumskola 1.-6. klasei ir jābūt maksimāli tuvu bērna dzīvesvietai.
Ja Jūs modelējat optimālo skolu, tad Jums ir arī uzmodelēts Latvijai optimālais skolu tīkls?
Vairāk vai mazāk jā. Diemžēl līdz galam to pašvaldības nespēs realizēt tāpēc, ka pašvaldības var sakārtot savas teritorijas robežās, bet, ja mums ir divas pustukšas skolas piecu kilometru attālumā, bet starp tām ir novadu robeža, tad mums nav sakārtota savstarpējo norēķinu sistēmā tā, lai šo problēmu risinātu, jo tā pašvaldība, kurā skola pazudīs, un otra, kura iegūs pilnvērtīgu, lielu, labu skolu, kura var samaksāt pedagogiem algu, tad tā viena būs divkārt zaudētāja, jo tur pazudīs gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ko 80% saņem pašvaldības no pedagogu algām, gan arī būs pašvaldībai jāveic savstarpējie norēķini par bērniem, kuri mācās kaimiņu pašvaldībā.
Diemžēl ar pedagogu algu reformu mēs nevaram atrisināt tās problēmas, kuras ir atstājusi administratīvi teritoriālā reforma.
Tas nozīmē, ka tādai pilnīgai, Jūsu ieskatā, optimālai skolu tīkla sakārtošanai būtu vajadzīga arī administratīvā reforma?
Profesionālajā izglītībā skolas ir valsts iestādes, un mums ir sakārtots skolu tīkls, moderna mācību vide, efektīvas izmaksas un normālas algas pedagogiem. Pēc algu pieauguma tās kļūs vēl labākas. Tā kā katra pašvaldība plāno un optimizē savās robežās, tad tādu globālu optimumu mēs vispārējā izglītībā diemžēl pie pašreizējās situācijas nevaram iegūt.
Jūsu ieskatā - tātad skolas droši vien jāpārņem valstij?
Jā. Droši vien, ja es tagad nāktu ar šādu iniciatīvu, pašvaldības diez vai man skaļi aplaudētu.
Bet es domāju, ka mums ir tomēr jārisina mūsu kopējie mērķi, un mūsu kopējais mērķis ir kvalitatīva izglītība, pieejama izglītība ar efektīvām izmaksām. Piemēram, ja rēķina izmaksas uz vienu izglītojamo attiecībā pret valsts budžetu, mēs Eiropas Savienībā esam pirmajā trijniekā.
Ja paskatās mūsu pedagogu algas vēl līdz vakardienai, līdz jauno noteikumu spēkā stāšanās dieani, tās bija zemākās Eiropā. Tas nav normāli. Mēs neizmantojam efektīvi savus resursus gan bērnu labā, gan skolotāju labā, gan mūsu nākotnes labklājības labā, jo - kāda ir mūsu izglītība, tik labi mēs dzīvosim.
