Daces Ķezberes redzējums par sabiedrisko un komercmediju attīstību un informatīvās telpas aizsardzību
Lejuplādēt17.82 KB
Tā, piemēram, bijusī padomes locekle, žurnāliste Dace Ķezbere dabūja skaidrot to, kā saprast viņas rakstīto, ka Latvijā būtu jārada vairāk programmu, kas vairo lepnumu par valsti: „Es to redzu kā nacionālo uzstādījumu, ka mums vispirms ir jābūt lepniem par valsti, kurā mēs dzīvojam. Un tā ir mana cieša pārliecība. Ja mēs sāktu ziņas ar to, ka šodien ir atklāta ļoti laba izstāde, notiks ļoti labs koncerts vai uzņēmējs ir uzvarējis kādā labā pasākumā un pēc tam būtu sliktā ziņa, ka KNAB atklājis kaut ko, domāju – tas būtu pareizi.”
Savukārt Latvijas Žurnālistu asociācijas virzītais kandidāts, žurnāla „Bilance” galvenais redaktors Guntis Rozenbergs uzsvēra, ka, strādājot padomē, balstīsies savai organizācijai svarīgās vērtībās: „Es, nākdams no Latvijas Žurnālistu asociācijas, aizstāvu profesionālās pamatīpašības, pamatprasības – kvalitatīva žurnālistika, informācijas daudzveidība un arī preses brīvība, mediju neatkarība.”
Rakstniecei Evai Mārtužai bija visbiezākā rekomendāciju kaudzīte. Un viņa savā uzrunā apgalvoja, ka šobrīd Latvijas mediji piedāvājot baiļu sajūtu un tas būtu jāmaina: „Cilvēks, cilvēks, cilvēks, galvenais ir cilvēks. Ja nenotiks šī saruna ar cilvēku un viedokļi, domas un attieksme pret notiekošo politikā, valdībā, pasaulē netiks uzklausīta, tad joprojām masu medijiem būs šā brīža informācijas korupcijas piegarša. Informācijas korupcija ir tas, ka nepārtraukti runā vieni un tie paši angažētie cilvēki, kuriem ar tautu, cilvēkiem un cilvēku reālo dzīvi ir maz sakara.”
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, kultūras ministres padomnieks sabiedrības integrācijas un mediju politikas jautājumos Mārtiņš Kaprāns uzsvēra nepieciešamību stiprināt Latvijas informatīvo telpu: „Kāpēc es vispār piekritu, ka manu kandidatūru izvirza, ir nacionālā drošība un informācijas, mediju telpas aizsardzība. Lai Latvijas mediju telpa netiek izmantota Latvijas valstij un sabiedrībai kaitīgiem vai ļaunprātīgiem nolūkiem. Un šajā gadījumā es ar to saprotu Krievijā radīta audiovizuālā satura lomas pieaugumu.”
Visiem kandidātiem nācās atbildēt uz „Vienotības” deputātes Janīnas Kursītes jautājumu par mediju lomu pierobežā. To darīja arī Komunikoloģisko pētījumu centra valdes loceklis, pasniedzējs Aleksandrs Mirlins, ko amatam izvirzīja Žurnālistu savienība: „Runājot par austrumu pierobežu, nevar neminēt gan valdības deklarācijā, gan likumā minēto. Mums joprojām nav raidījumu latgaliešu valodā. Tas ir arī ieradumi – nav tik vienkārši atrisināt šo problēmu, pat piedāvājot pieejamu, kvalitatīvu programmu vēlamā valodā. Manā skatījumā tur viss ir sarežģīti, bet ir jāstrādā.”
Uzklausījuši visus kandidātus, deputāti strīdējās par to, kā būtu jānotiek tālākajai procedūrai. Piemēram, komisijas vadītāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība) domāja, ka būtu jāļauj Saeimai balsot par visiem pieciem kandidātiem, savukārt Artuss Kaimiņš no Latvijas Reģionu apvienības uzstāja, ka komisijai uzreiz būtu jāizvēlas tikai viens tālāk virzāmais. Galu galā deputāti nolēma, ka komisijas locekļi dzirdēto apspriedīs frakcijās un pēc nedēļas balsos par komisijas izvēli.